Pauls Sakss
| Pauls Sakss | |
|---|---|
 | |
| Pilnais vārds | Pauls Sakss |
| Dzimis |
1878. gada 14. janvārī Jaunpils pagasts, Latvija |
| Miris |
1966. gada 31. janvārī (88 gadu vecumā) Ņujorka, ASV |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | operdziedonis, pedagogs |
Pauls Sakss (Pauls Zakss, Павел Иванович Сакс, 01./14.01.1878, Jaunpils pagasta Peilēnos – 31.03.1966. Bruklinā, Ņujorkas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis) bija latviešu tenors, vokālais pedagogs un sabiedrisks darbinieks.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pauls Sakss dzimis 1878. gada 14. janvārī Jaunpils pagasta Peilēnos,[1] dzīvoja Vidzemē, Taurupes pagastā. Sakss dzimis dzirnavnieka Jāņa Saksa un Ilzes Saksas (dzimusi Zariņa) ģimenē,[1] kur, klausoties meitu dziedāšanā un puišu instrumentu spēlē, pamanīta nākamā operdziedātāja interese par mūziku, kā arī muzikālā apdāvinātība.[2]
Deviņu gadu vecumā Pauls Sakss sācis dziedāt Debesbraukšanas pareizticīgo skolā Rīgā, vēlāk iestājies garīgajā seminārā, kur uzņemts ceturtajā klasē bīskapa korī kā tenors.
Pēc mācībām seminārā Pauls Sakss apgūst dziedāšanu pie Pāvula Jurjāna.
P. Sakss dziedāja Rīgas pareizticīgo katedrāles bīskapa korī (1889–1903), bija šā kora reģenta palīgs (1897–1903).[1]
Paula Saksa pirmā publiskā uzstāšanās datējama ar 1898. gadu, bet pirmais patstāvīgais dziesmu vakars Melngalvju namā noticis 1902. gadā.[1]
Mācījies Itālijā, Romas Filharmoniskā akadēmijā (Reale Accademia Filarmonica Romana) no 1904. līdz 1909. gadam, kur absolvējis Antonio Kotonji un Džovanni Sgambati dziedāšanas klasi. Vokālajā pedagoģijā papildinājies pie Mario Kotonji, Bretšneidera un Bonuči.[3]
Mācību laikā Itālijā dziedātājs piedalījās dažādos koncertos mūzikas mecenātu (pārsvarā krievu) mājās, kā arī iestudēja savu pirmo operas lomu – Ļenski Pētera Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”.[1]
1909. gadā atjaunoja studijas Rīgas Politehniskajā institūtā un 1911. gadā beidza to ar agronoma grādu. P. Sakss bija viens no studentu korporācijas “Talavija” dibinātājiem un tās filistrs.[1]
Darbojās privātos teātros Krievijā (1911–1912), ar kuriem sniedza izrādes dažādās pilsētās (Jekaterinoslavā, Kurskā, Rostovā pie Donas un citur).[1]
Neilgu laiku dziedājis liriskā tenora lomas Cimmermaņa privātajā operā Krievijā, Maskavas Brīvajā teātrī, Latvju operā (1913-1915),[4] taja skaitā pašā pirmajā Latvju operā "Jevgeņijs Oņegins" Ļenska lomā,[5] kā arī Latvijas Nacionālajā operā (1918-1923, 1929-1930).[4]
Pirmā pasaules kara laikā nonāk Krievijā, Petrogradu, kopā ar citiem māksliniekiem apceļo bēgļu nometnes, sniedzot koncertus.
Rīgā atgriežas 1918. rudenī, kļūst par pedagogu Latvijas Konservatorijā, kur strādā līdz 1944. gadam.
1927. gadā ievēlēts par profesoru.
Pie Paula Saksa vokālo mākslu studējuši tādi dziedātāji kā Mariss Vētra, Aleksandrs Jankovskis, Vera Fricnoviča, Elfrīda Pakule, kā arī Irma Kalniņa, kas vēlāk kļuva par Saksa otro sievu.
Otrā pasaules kara laikā Sakss kopā ar ģimeni dodas trimdā, nonākot ASV, Ņujorkā, kur darbojies kā Ņujorkas latviešu skaņumākslas kopas priekšnieks, kā arī vadījis privātstudiju.[6]
1996. gadā pārapbedīts Rīgas Meža kapos.
Radošā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc atgriešanas dzimtenē 1912. gada beigās P. Sakss 27.12.1912./09.01.1913. piedalījās P. Jurjāna organizētās Latviešu operas pirmizrādē "Jevgeņijs Oņegins" Ļenska lomā. Turpmāk viņš bija starp operas vadošajiem māksliniekiem, piedalījās daudzās izrādēs, kurās izpildīja kņaza Sinodala lomu Antona Rubinšteina operā “Dēmons” (1875), Alfredo lomu Džuzepes Verdi operā “Traviata” (1853), Turidu lomu Pjetro Maskaņji (Pietro Antonio Stefano Mascagni) operā “Zemnieka gods” (Cavalleria rusticana, 1890). Šajā laikā P. Sakss kopā ar citiem latviešu mūziķiem arī regulāri koncertēja gan dzimtenē (Cēsīs, Daugavpilī, Liepājā, Rīgā, Valmierā u. c. pilsētās), gan arī Berlīnē un Maskavā.[1]
1913./1914. gada sezonā P. Sakss darbojās privātā operas trupā Maskavā, taču šajā laikā vairākkārt ieradās Rīgā un uzstājās Latviešu operas izrādēs.[1]
Pirma pasaules kara laikā Sakss, kopā ar citiem tautīšiem (Adu Benefeldi-Dzirni, Jāni Ādolfu Kaktiņu, Malvīni Vīgneri-Grīnbergu u. c.), regulāri koncertēja Krievijas Impērijas pilsētās (Arhangeļskā, Harkivā, Kazaņā, Maskavā, Odesā, Pleskavā u. c.). Daļa no šiem koncertiem tika organizēti, lai iegūtu līdzekļus ievainoto karavīru ārstēšanai.[1]
1918. gadā viņš atgriezās Rīgā un iesaistījās Latvju operā, turpināja tajā darboties arī pēc lielinieku iebrukuma. Latvijas Nacionālās operas (LNO) solists (1919–1923; atsevišķās izrādēs piedalījās arī vēlākajos gados). Šajā laikā viņš iestudēja un uzstājās Dona Otavio lomā Volfganga Amadeja Mocarta “Dons Žuans” (1787), Valtera fon der Fogelveides lomā Riharda Vāgnera “Tanheizers” (1845), kā arī citās lomās.
No 1929. gada un 20. gadsimta 30. gados P. Sakss iesaistījās Dailes teātra, kā arī Liepājas jaunā teātra operešu iestudējumos, izpildot Franča Šūberta lomu komponista Franča Šūberta operetē “Trejmeitiņas” (Das Dreimäderlhaus, 1916) un Gētes lomu Ferenca Lehāra operetē “Frīderike” (tolaik uzvesta ar nosaukumu “Dzejnieka mīla”, Friederike, 1928). Sevišķus panākumus guva izrāde “Trejmeitiņas”, kurā P. Sakss uzstājās 263 reizes.[1]
Ģimene
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1917. gadā P. Sakss apprecējās ar Meriju Vīksni (1935. gadā šķīries); meitas Ariadna un Jogita.[1]
Otra sieva ir Irma Kalniņa (precējies 1936. gadā); meita Ilze.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 Gints Zelmenis. «Pauls Sakss». enciklopedija.lv (latviešu), 2021-04-21. Skatīts: 2021-12-07.
- ↑ Latviešu skaņuplašu vēsture
- ↑ Latvijas skaņu mākslinieku portrejas
- ↑ 4,0 4,1 Энциклопедия "Рига". Rīga : Главная редакция энциклопедий. 1989. 648. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
- ↑ Ilustrets Žurnals Nr.2 1923. gada 12. janvāra 8 lpp., Izdevējs "Leta", Rīga
- ↑ «Latvijas mūzikas informācijas centrs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. janvārī. Skatīts: 2016. gada 12. martā.
|