Pauls Stradiņš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pauls Stradiņš
Pauls Stradiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1896. gada 17. janvārī
Viesīte, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1958. gada 14. augustā (62 gadi)
Rīga, LPSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Ņina Mališeva
Bērni Irēna Stradiņa, Maija Sosāre, Jānis Stradiņš, Asja Eglīte
Zinātniskā darbība
Zinātne medicīna
Darba vietas Latvijas Universitāte, Rīgas Medicīnas institūts
Alma mater Pēterburgas kara medicīnas akadēmija
Pasniedzēji Kārlis Mīlenbahs, Sergejs Fjodorovs, Jēkabs Alksnis
Sasniegumi, atklājumi Klīniskās onkoloģijas pamatlicējs Latvijā, pētījumi Baltijas medicīnas vēsturē
Apbalvojumi Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības Goda zīme (1934), III šķiras Atzinības krusts (1938)

Pauls Stradiņš (dzimis 1896. gada 17. janvārī Viesītē, miris 1958. gada 14. augustā Rīgā) bija latviešu ķirurgs un veselības aprūpes organizētājs, Latvijas Universitātes un Rīgas Medicīnas institūta profesors. Ilgstoši vadījis Rīgas 2. pilsētas slimnīcu, pakāpeniski pārveidojis to par modernu ārstniecības un izglītības iestādi (tagad - Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca)[1]. Netālu no slimnīcas dibinājis un vadījis Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas zinātniski pētniecisko institūtu. Izveidojis privātu medicīnas vēstures materiālu kolekciju, kas kļuvusi par pamatu Medicīnas vēstures muzeja izveidošanai (tagad - Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1896. gada 17. janvārī Sēlijas vidienē Eķengrāves (tagad - Viesīte) miestā amatnieka Jāņa Stradiņa un viņa sievas Mares četru bērnu ģimenē kā vecākais dēls. Mācījās pagastskolā, Jēkabpils tirdzniecības skolā, Jūrmalas L.Bērziņa un J. Šmithena privātģimnāzijā, vēlāk Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, ko beidza ar zelta medaļu. 1914.-1919. gadā viņš studēja Petrogradas Kara medicīnas akadēmijā, pēc tam turpat strādāja Hospitālās ķirurģijas klīnikā profesora Sergeja Fjodorova vadībā. 1923. gadā viņš aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju, salaulājas ar ārsti Ņinu Mališevu un gada beigās kopā ar sievu atgriezās Latvijā. Studiju gados kļuvis par latviešu studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana biedru.

Pēc īslaicīga darba par Rīgas 6. kājnieku pulka ārstu 1924. gadā Pauls Stradiņš sāka strādāt Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes ķirurģijas klīnikā profesora Jēkaba Alkšņa vadībā. 1925. gadā viņš ieguva Rokfellera fonda stipendiju tālākām studijām Lielbritānijā un ASV, kur līdz 1926. gadam papildināja savas zināšanas vienā no labākajām ASV slimnīcām - Meijo klīnikā Ročesterā, iegūdams priekšstatu par modernas klīniskās slimnīcas darbības principiem. 1927. gadā Pauls Stradiņš aizstāvēja Latvijas medicīnas doktora disertāciju "Par tā saucamās gangraena spontanea etioloģiju, klīniku un terāpiju", kas tika apbalvota ar Latvijas Kultūras fonda prēmiju. 1928. gadā viņu ievēlēja par LU Vispārīgās ķirurģijas katedras vadītāju. 1931. gadā Latvijas Universitāte viņu iecēla par Rīgas 2. slimnīcas (tagad Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) medicīnas direktoru. 1938. gadā viņš izveidoja Vēža slimnīcu. Pie slimnīcas 1939. gadā tika nodibināta žēlsirdīgo māsu skola. Šajā laikā viņš izstrādāja grandiozu slimnīcas pārveides plānu, un 1939. gadā tika uzsākta pirmā (no četriem) sešstāvu korpusa būve, kas netika pabeigta politisko pārmaiņu dēļ.

1941. gadā vācu okupācijas iestādes viņu apcietināja sakarā ar apvainojumiem Sarkanās armijas karavīru un ebreju ārstēšanā slimnīcā un atlaida no medicīniskā direktora amata. 1943. gadā viņu atbrīvoja arī no Vēža slimnīcas vadīšanas. Pauls Stradiņš tika atjaunots slimnīcas vadītāja amatā 1944. gadā, šajā laikā viņš kļuva arī par LU Medicīnas fakultātes dekānu. Tomēr 1947. gadā Paulu Stradiņu atbīdīja no šiem amatiem sakarā ar padomju okupācijas iestāžu aizdomām par viņa politisko uzticamību, pret profesoru tika vērstas vairākas apmelojošas kampaņas, savu apogeju sasniedzot 1949. gada oktobrī[2]. Pēc Rīgas Medicīnas institūta (RMI) izveidošanas 1950. gadā viņš bija RMI Fakultātes ķirurģijas katedras vadītājs. Līdztekus līdz 1951. gadam Stradiņš bija arī LPSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūta vadītājs, pēc tam Onkoloģijas sektora vadītājs. No 1953. gada vadīja Medicīnas vēsturnieku biedrību. Kaut arī 1955. gadā viņu ievēlēja par Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu, 1958. gadā Stradiņam izvirzīja jaunus apvainojumus par "nepareiziem uzskatiem", 14. augustā pēc kādas smagas sēdes Pauls Stradiņš pēkšņi mira Jūrmalas vilcienā.

Apglabāts Meža kapos, viņa kapa piemineklis ir igauņu tēlnieka Antona Starkopfa skulptūra "Gals ir klusums".

Šajā namā Pauls Stradiņš dzīvoja un strādāja no 1932. gada līdz 1958. gadam

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. gadā Pauls Stradiņš Petrogradā apprecējās ar ārsti Ņinu Mališevu (1897-1991). Viņu laulībā piedzima četri bērni - vēlākā māksliniece Irēna Stradiņa (1925-1972), valodniece Maija Sosāre (1926-2008), ķīmiķis un zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (1933) un ārste fizioterapeite Asja Eglīte (1943). P. Stradiņa mazbērni ir fiziķis Pauls Stradiņš, kardiologs Andrejs Ērglis, gastroenteroloģe Linda Sosāre un kardioķirurgs Pēteris Stradiņš.

Galvenie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Поражения периферических нервов и их лечение. Петроград, 1923 (disertācija, krieviski)
  • Par tā saucamās gangraena spontanea etioloģiju, klīniku un terapiju. Rīga, 1927 (disertācija)
  • Tautas veselības kalendāra izdevējs (1936-1940)
  • Страдынь П. И. Избранные труды. Рига, т. 1-3, 1963-1965 (Darbu izlase trīs sējumos, krieviski)

Paula Stradiņa devīzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla.
  • Tikai labs cilvēks var būt labs ārsts.
  • Mīlestība ir augstākā medicīna.
  • Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs.
  • Dodot gaismu, sadegu (aliis inserviendo consumor).

Pedagoģiskā un administratīvā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Petrogradas Kara medicīnas akadēmijas līdzstrādnieks (1919—1923),
  • Latvijas universitātes (LU) docētājs (1924—1950),
  • LU Vispārīgās ķirurģijas katedras vadītājs (1928—1944),
  • Rīgas 2. slimnīcas medicīniskais direktors (1931—1941),
  • Rīgas 2. medicīnas skolas dibinātājs (1939),
  • Asinspārliešanas stacijas dibinātājs un vadītājs (1941, 1944—1945),
  • Valsts klīniskās slimnīcas galvenais ārsts (1944—1947),
  • LU Medicīnas fakultātes dekāns (1944—1947),
  • PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (1945),
  • Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas loceklis (1946),
  • Rīgas Medicīnas institūta Fakultātes ķirurģijas katedras vadītājs (1950),
  • LPSR ZA Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūta vadītājs (1946—1951), Onkoloģijas sektora vadītājs (no 1951),
  • LPSR Veselības aizsardzības ministrijas Medicīnas zinātniskās padomes priekšsēdis (1940—1941, 1944—1948),
  • LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais ķirurgs (1944—1949), galvenais onkologs (no 1949).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Akadēmiķis Pauls Stradiņš. Bibliogrāfija. Академик Павел Иванович Страдынь. Библиография. Rīga, 1959. 138 lpp. (latviski un krieviski)
  • Profesors Pauls Stradiņš dzīvē un darbā. Rīga, 1961. 362 lpp.
  • Павел Иванович Страдынь - врач, ученый, человек. Рига, 1967. 392 с. (krieviski)
  • Vīksna A. Paula Stradiņa dzīves un darba vietas. Rīga, 1975. 48 lpp.
  • Виксна А. Места жизни и деятельности Паула Страдыня. Рига, 1978. 48 с. (krieviski)
  • Stradiņš J., Arons K. Ē., Vīksna A. Tāds bija mūsu laiks… Rīga, 1996. 491 lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]