Peloponēsas glodene
| Peloponēsas glodene Anguis cephalonnica (Werner, 1894) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Rāpuļi (Reptilia) |
| Kārta | Zvīņrāpuļi (Squamata) |
| Dzimta | Glodeņu dzimta (Anguidae) |
| Ģints | Glodenes (Anguis) |
| Suga | Peloponēsas glodene (Anguis cephalonnica) |
| Izplatība | |
 | |
 Peloponēsas glodene Vikikrātuvē | |
Peloponēsas glodene (Anguis cephalonnica) ir glodeņu dzimtas (Anguidae) bezkāju ķirzaka, kurai ir endēmiska Grieķijas izplatība. Sastopama Peloponēsas pussalā un tuvējās Jonijas salās (Lefkadā, Kefalonijā un Zakintā) no jūras līmeņa līdz 1200 m virs jūras līmeņa.[1]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai arī Peloponēsas glodene vizuāli atgādina čūsku, tomēr tā ir ķirzaka, kurai nav kāju un ķermenis ir garš un slaids. No čūskām to atšķir vairākas iezīmes: tai ir acu plakstiņi (tādu nav čūskām), tai ir neliels ausu atvērums (tādu nav čūskām) un mēle ir platāka, ar robiņu galā, nevis šķelta kā čūskai. Tai salīdzinājumā ar Eiropā dzīvojošo glodeni ir šaurāka galva un garāka aste, kas ir gandrīz puse no kopējā ķermeņa garuma.
Peloponēsas glodenes ķermeņa augšpuse parasti ir kafijas brūna, bet apakšpuse un sāni ir melni vai tumši brūni. Abu toņu robeža gandrīz visā ķermeņa garumā (no purngala līdz astes galam) ir skaidri un asi izteikta. Izņēmums ir kakls (ķermeņa posms aiz galvas), kur krāsu robeža ir viļņveida. Pieaugušiem īpatņiem kakla vidusdaļā ļoti bieži ir īsa, tumša, pārtraukta līnija, apmēram 2—6 cm gara.
Pieagušām glodenēm dzimumi atšķiras pēc krāsas un reizēm pēc lieluma. Jauniem īpatņiem atšķirt dzimumus ir praktiski neiespējami. Jaunām glodenēm ir koši, metāliski vizuļojoši raibumi, turklāt mugura var būt sudrabaina, zeltaina, vara un bronzas krāsā, bet sāni — tumši brūni un melni. Uz galvas jauniem īpatņiem ir melns plankums, pie kura sākas melna muguras vidussvītra, kas beidzas pie astes gala.[2]
Peloponēsas glodenes aug līdz 50 cm garumam. Mātītes ir nedaudz lielākas nekā tēviņi.[2]
Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uzturas mitrās mērenās joslas vietās: mežos (gan skujkoku, gan lapu koku), krūmājos, Vidusjūrai raksturīgajos augstu zālaugu krūmos, pļavās, ganībās, labības tīrumos, lauku dārzos, ceļmalu krūmos un upīšu krastos.[1] Peloponēsas glodene samērā daudz laika pavada zem zemes un, izlīdusi virszemē, cenšas izvairīties no plašām, atklātām vietām. Labprāt uzturas sabirušu un trūdošu lapu kritalās, kurās mēdz ierakties, lai slēptos vai ieslīgtu ziemas miegā. Termoregulāciju glodene regulē, uzturoties ciešā kontaktā ar atbilstoša siltuma virsmām.[2]
Ja glodenei draud briesmas, tā sasprindzina astes muskuļus, tādējādi atdalot asti no ķermeņa. Pēc atdalīšanās aste joprojām aktīvi lokās un svaidās apmēram 15 minūtes. Nomestās astes vietā izaug cita aste, bet nepilnīgi. Dzīves laikā glodene ik pa laikam maina ādu. Atšķirībā no čūskām āda mainās pa vairākiem posmiem (2—3).[2]
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdzīgi kā citas glodenes, arī Peloponēsas glodene barojas ar mīkstiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, kailgliemežiem, jauniem gliemežiem un sliekām, nelielā daudzumā arī ar mīkstiem kukaiņiem un zirnekļiem. Upuris tiek noteikts, izmantojot redzi un ožu, smaržas daļiņas uztverot ar mēli, ko šauda ārā un iekšā.[2]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai gan glodene nav teritoriāla, tomēr vairošanās sezonas laikā tēviņa uzvedība kļūst samērā agresīva. Lai noturētu mātīti uz vietas, tēviņš to ar zobiem satver aiz galvas vai kakla, un ķermeņi savijas kopā. Pārošanās ilgst līdz 10 stundām. Peloponēsas glodene ir oldzīvdzemdētāja (olas attīstās mātes ķermenī un piedzimst dzīvi mazuļi), tā pārojas reizi divos gados. Piedzimst 3—28 mazuļi, visbiežāk apmēram 12. Mazuļiem piedzimstot, tos joprojām ieskauj olas membrāna.[2]