Perhlorāti

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vara (II) perhlorāta kristālhidrāts

Perhlorāti ir perhlorskābes sāļi. Perhlorāti, izņemot tos, kam ir krāsaini katjoni, parasti ir baltas kristāliskas vielas. Perhlorāti ir visstabilākie no skābekli saturošajiem hlora savienojumiem.[1] Daudzi no tiem ir pilnīgi stabili kā cietā veidā, tā arī ūdens šķīdumos. Tomēr karsējot perhlorāti sadalās (parasti rodas attiecīgie hlorīdi un izdalās skābeklis). Kālija perhlorāts sāk sadalīties tikai pie apmēram 400 °C, citi perhlorāti, it īpaši kristālhidrāti vai organiskie perhlorāti, ir nestabilāki. Vairums perhlorātu ļoti labi šķīst ūdenī, turklāt šķīdumi praktiski nehidrolizējas. Kālija, rubīdija un cēzija perhlorāti slikti šķīst aukstā ūdenī, bet sildot šķīdība strauji pieaug, tādēļ šīs vielas ir viegli pagatavojamas un attīrāmas pārkristalizējot. Samērā slikti šķīstošs ir arī amonija perhlorāts. Perhlorāta joni nemēdz būt komplekso savienojumu sastāvā.

Perhlorātiem raksturīga nogulšņu veidošanās, pievienojot šķīdumam kālija hlorīdu; sildot nogulsnes izšķīst. Tā ir kvalitatīva analītiskā reakcija uz perhlorātiem.

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sārmu metālu perhlorātus iegūst no atbilstošajiem hlorātiem, tos karsējot, vai elektrolītiski oksidējot to ūdens šķīdumus. Citus perhlorātus iegūst, reaģējot metāliem un to hidroksīdiem vai karbonātiem ar perhlorskābes ūdens šķīdumu.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Perhlorāti ir labi oksidētāji, bet mazāk bīstami par hlorātiem, tādēļ tos, piemēram, kālija perhlorātu un amonija perhlorātu, lieto sprāgstvielu izgatavošanai. Amonija perhlorātu un citus perhlorātus lieto reaktīvajā tehnikā[2] par raķešdegvielas komponentiem, kā arī pirotehnikā. Bezūdens magnija perhlorātu jeb anhidronu izmanto vielu žāvēšanai kā ūdensatņēmēju vielu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Г. Реми. Курс неорганической химии. Том I. Москва : Издательство иностранной литературы, 1963, 863. lpp. (krieviski)
  2. Nails Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. Rīga : Zvaigzne, 1978, 291. lpp.