Perspektīva

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Perspektīva (latīņu: perspectus — 'skatīt tālumā', perspicere — 'saskatīt, skaidri redzēt') ir zinātne, kas pēta cilvēka acs formu uztveres telpā īpatnības un likumsakarības, nosaka formu attēlojuma uz plaknes likumus.[1]

Perspektīva ir zinātniski pamatota, ģeometriska, racionāla sistēma, kuru lieto, lai attēlotu lielumus, izmērus, attālumus vienotā, noteiktā kārtībā, kas rada telpiskuma iespaidu.[2]

Veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Perspektīvām pamatā ir pieci dažādi veidi — lineārā, gaisa jeb atmosfēras, krāsu, intencionālā un apgrieztā perspektīva, tās visas mēs apskatīsim šajā rakstā.

Perspektīvas veids Rašanās laiks Atklājējs
Lineārā perspektīva Renesanse Leons Batista Alberti
Gaisa perspektīva Renesanse Leonardo da Vinči
Krāsu perspektīva Renesanse Nav zināms, ilgu laiku tika pieskaitīta pie gaisa perspektīvas
Intencionālā perspektīva Senie laiki Nav noteikts
Apgrieztā perspektīva Senie laiki Senās Ķīnas mākslinieki
Šeit attēlota lineārās perspektīvas konstruēšana

Lineārā perspektīva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī ir visizplatītākā no visām perspektīvām. Tā nosaka objektu formu, izmēru, proporciju optiskus kropļojumus, ko rada objektu perspektīvas samazināšana un ir divu vai vairāku ķermeņu saplūšana vienā.[3] Lineārā perspektīva tiek konstruēta, izmantojot formulas

Tā tika izgudrota renesanses laikā-15.gs. sākumā Florencē, to izdarīja Leons Batista Alberti(1404-1472). Lineārās perspektīvas princips: dabā esošās paralēlās līnijas satiekas vienā punktā — satekpunktā — pie horizonta. Satekpunkts — iedomāts punkts pie horizonta, uz kuru tiecas visas paralēlās līnijas.

Šeit attēlots viens no klasiskākajiem lineārās perspektīvas piemēriem, varam redzēt, ka Pietro Perugino freskā satekpunkts skaidri veidojas darba vidū

Horizonts norāda mākslinieka acu augstumu, tas var atrasties lapas vidū, zemāk par to vai arī augstāk, liecinot, vai glezna ir skatāma no putna lidojuma, no cilvēka augstuma, vai arī no kāda maza augstuma virs zemes.

3 dimensiju ilūziju jeb ilūziju, kas šķietami rada dziļumu, telpiskumu, rada izvēloties vienu vai pat vairākus satekpunktus.

Gaisa perspektīva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lineārās perspektīvas efektu pastiprina gaisa (atmosfēras) perspektīva. Perspektīviskajai konstrukcijai — līniju organizācijai — tad pievienojas krāsa, tās tumši gaišās attiecības (gaismēna) perspektīvā. Telpas ilūzija rodas, ja horizontam tuvojošos objektos krāsu intensitāti pakāpeniski neitralizē (jo objekts tuvāk horizontam, jo tā krāsa blāvāka, pelēcīgāka), nokrāsu maiņa (jo objekts tuvāk horizontam, jo tā krāsa ir vēsāka), tumšuma un gaišuma kontrastus samazina, apveidu kontūras mīkstina, ievērojot arī ēnu un refleksu perspektīvas likumsakarības. Pieaugot distancei starp objektu un novērotāju, kontrasts starp objektu un fonu samazinās. Attālinātāko objektu krāsas paliek blāvākas un pakāpeniski pārtop par zilo krāsu, zilganiem un zilganzaļiem toņiem. Protams, tuvāk horizontam samazinās arī kontūru asums.


Šo perspektīvu atklāja Leonardo da Vinči.

Sfumato ir pilnīgākā gaisa perspektīvas forma, kuru sauc arī par "mīkstinošo perspektīvu"

Krāsu perspektīva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krāsu perspektīvas gadījumā tiek izmantots princips, kad siltās krāsas tuvina priekšmetus, bet vēsās — attālina.[4]


Intencionālā perspektīva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neolīta beigu posmā radās īpašs perspektīvas veids, kuru mēdz apzīmēt kā intencionālo perspektīvu. Tās pamatā ir nevis īstenības objektīva uztvere, kas saistīta ar attēlojamo objektu reālajām attiecībām, bet gan mākslinieka subjektīvā attieksme pret lietām un parādībām. Šī perspektīva īpaši spilgti izpaudās Senās Ēģiptes un Babilonijas, Meksikas un Peru seno laiku mākslā

Attēlots Senās Ēģiptes perspektīvas izmantojums, varam redzēt, ka viss tiek zīmēts no dažādiem leņķiem.

Apgrieztā perspektīva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek dēvēta arī par ķīniešu perspektīvu. Perspektīvas princips ķīniešu glezniecībā ir attīstījies diametrāli pretējā virzienā nekā Eiropā, tāpēc viņi izmanto tā saucamo apgriezto perspektīvu. Tuvākie objekti it kā samazinās, bet tālākie kļūst lielāki. Īpaši efektīva šī metode ir ainavu glezniecībā. Tālākajā plānā esošie kalni kļūst lieli un grandiozi, bet tuvplānā attēlotie cilvēki-niecīgi. Tas uzsver Austrumu filozofijā pastāvošos uzskatus par cilvēka niecību salīdzinājumā ar dabu. Apgrieztās perspektīvas gadījumā satekpunkts atrodas gleznas priekšplānā (šāds princips raksturīgs arī Bizantijas un senkrievu mākslai, kā arī dažiem 20.gadsimta mākslas virzieniem). Attēlojamie priekšmeti, virzoties uz gleznas dziļumu, kļūst lielāki, šim darbam ir vairāki satekpunkti un horizonta līnijas.

Spilgts ķīniešu perspektīvas piemērs. Kalni no aizmugures izskatās kā priekšplānā, tā ir apgrieztā perspektīva.
Šeit attēlota apgrieztās perspektīvas konstruēšana.

Apgrieztā perspektīva tiek konstruēta, izmantojot formulas:

[5] [6] [7] [8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.vangogh.ru/study/book1/14.php
  2. http://www.uzdevumi.lv/p/vizuala-maksla/8-klase/perspektiva-5685/re-00c7d3c2-d9fa-46c9-9731-15c21a23709d
  3. http://www.fotoblog.lv/sch/560
  4. http://studio-iz.lv/project/termini-vizualaja-maksla/
  5. Kačalova, Tatjana. Mākslas vēstures pamati
  6. Gombrihs, E. H. Mākslas vēsture
  7. Kavacs, Valdis. Mākslas valodas pamati
  8. Meisons, Entonijs. Leonardo da Vinči : ieskats mākslinieka dzīvē un daiļradē