Pica Margarita
 | |
| Veids | pica |
|---|---|
| Izcelsmes vieta |
 Itālija |
| Reģions | Neapole |
| Saistītā nacionālā virtuve | itāļu virtuve |
| Pasniedz | karstu |
| Galvenās sastāvdaļas | baziliks, tomāti, mocarella, olīveļļa |
Pica Margarita (itāļu: Pizza Margherita) ir tipiska Neapoles pica. Tai ir apaļa forma ar paaugstinātām malām (cornicione). Rotāta ar rokām drupinātiem mizotiem tomātiem, mocarellu (ūdens bifeļa piena mocarellu vai fior di latte), svaigām bazilika lapiņām un neapstrādātu olīveļļu.[1] Mīklu gatavo sajaucot ūdeni, sāli un raugu (vai nu ieraugu, vai nu virsrūgšanas raugu) ar miltiem.[2]
Picas gatavotājs izstiepj mīklu kustībā no centra uz āru, ar abu roku pirkstiem piespiežot mīklas bumbiņu un vairākas reizes to apgriežot, veidojot diska formu.[2] Pēc tam to apkaisa un uzsāk cepšanu, tradicionāli ķieģeļu vai malkas krāsnīs (izmanto arī elektriskās un gāzes krāsnis).[3] Picu Margarita parasti pasniedz karstu uz šķīvja vai salocītu četrās daļās un ietītu papīrā (pica a portafoglio vai libretto).[4][5]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Populāra mūsdienu leģenda vēsta, ka arhetipisko picu Margarita izveidoja 1889. gada jūnijā, kad Kapodimonte Karaliskā pils pasūtīja Neapoles picu gatavotājam Rafaēlem Espozito radīt picu par godu karalienes Savojas Margaritas vizītei. No trim dažādām pagatavotām picām, karaliene izvēlējās to, kas bija ietērpta Itālijas karoga krāsās — sarkanā (tomāti), baltā (mocarella) un zaļā (baziliks).[6] Tiek uzskatīts, ka šo picu nosauca karalienes vārdā,[7] un karalienes "dienesta vadītāja" oficiālā atzinības vēstule līdz pat šai dienai ir izstādīta Esposito veikalā, kas tagad saucas Pizzeria Brandi.[8] Vēlākie pētījumi apšaubīja šo leģendu, norādot atzīšanas vēstules autentiskumu, piebilstot, ka neviens no tā laika plašsaziņas līdzekļiem neziņoja par notikušo karalienes vizīti un ka gan šis stāsts, gan picas nosaukums pirmoreiz parādījās 1930.—1940. gados.[9][10]
Picas Margarita pirmsākumi meklējami, sajaucot līdzīgas piedevas, kas jau bija Neapolē laika posmā no 1796. līdz 1810. gadam. 1849. gadā Emanuēle Roko izmantoja dažādas picas piedevas, tostarp baziliku, tomātus un plānas mocarellas šķēlītes, kuras pievienoja jau esošajām piedevām.
1866. gadā Frančesko de Burkards, rakstot par Neapoles tradīcijām, aprakstīja tolaik visbiežāk izmantotos picas piedevas, kā arī iespējamo kalzone picu izcelsmi:
Parastāko picu, ko sauc par coll'aglio e l'olio (ar ķiplokiem un eļļu), aplej ar eļļu, un uz tās uzsmērē sāli, majorānu un smalki sasmalcinātas ķiploka daiviņas (pēc izvēles). Citus var apklāt ar rīvētu sieru un apziest ar speķi, un tad uzliek dažas bazilika lapiņas. Pirmajam ēdienam bieži pievieno (atkarībā no reģiona) nelielu jūras zivi, otrajam — plānas mocarellas šķēlītes. Dažkārt izmanto arī prošuto šķēles, tomātus, gliemenes u. c. Dažreiz mīklu saliek pāri sev, veidojot tā saucamo kalzone.[11]
Attēlu galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
-
Pica Margarita pirms cepšanas krāsnī -
1989. gada piemiņas plāksne Neapolē, atzīmējot picas Margarita radīšanas 100. gadadienu -
Iespējamā pateicības vēstule Rafaēlem Espozito par picu, kuru viņš pagatavoja Savojas Margaritai
.jpg)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Margherita Pizza». La Cucina Italiana (angļu). 2021. gada 9. novembrī.
- ↑ 2,0 2,1 «Il disciplinare dell'Associazione Verace Pizza Napoletana». AVPN (itāļu).
- ↑ «Cottura: qual è davvero la migliore cottura per la pizza». pizzastories.le5stagioni.it.
- ↑ Laura Filios. «Where to Eat Traditional Pizza a Portafoglio in Naples». La Cucina Italiana (angļu), 2019. gada 11. septembrī.
- ↑ Giuseppe A. D'Angelo. «Pizza a portafoglio in Naples: what is, where to eat it, and the recipe for home cooking». Pizza DIXIT (angļu), 2021. gada 16. februārī.
- ↑ Arturo Iengo. «Cucina Napoletana: 100 Recipes from Italy's Most Vibrant City». New Holland Publishers. 126. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 16. jūnijā. Skatīts: 2025. gada 26. janvārī.
- ↑ «Pizza Margherita: History and Recipe». Italy Magazine. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 7. februārī. Skatīts: 2025. gada 26. janvārī.
- ↑ Dianne Hales. Sök på Google. Crown. ISBN 978-0767932110.
- ↑ «Was margherita pizza really named after Italy's queen?». BBC Food. 2012. gada 28. decembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 31. decembrī. Skatīts: 2025. gada 26. janvārī.
- ↑ Zachary Nowak. «Folklore, Fakelore, History: Invented Tradition and the Origins of the Pizza Margherita». Food, Culture & Society (angļu). Arcadia University. 103–124. lpp.
- ↑ Angelo Forgione. Made in Naples. 195. lpp. ISBN 978-88-6649-039-5.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pica Margarita.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)