Piesardzības princips

Piesardzības princips nosaka, ka gadījumos, kuros nav skaidru zinātnisku pierādījumu par nopietnu vai neatgriezenisku kaitējumu, ko var radīt tehnoloģijas, bet šāds apdraudējums ir zinātniski ticams, būtu jāpiemēro darbības (aizliegumi vai ierobežojumi), kas šo kaitējumu var novērst. Šis princips tiek izmantots daudzās jomās - dabas aizsardzībā, tirdzniecībā, veselības aprūpē, un bieži tiek uzskatīts par nozīmīgāko principu ilgtspējīgas attīstības veicināšanai.

Pastāv dažādas piesardzības principa definīcijas starptautiskos dokumentos, piemēram, Rio deklarācijā "Par vidi un attīstību" un UNESCO ziņojumā "Piesardzības princips". Šīs definīcijas ietver vienotus elementus, piemēram, to, ka piesardzības princips tiek piemērots, ja pastāv kaitējuma risks dabai vai iespējamas sekas, kas apdraud nākamo paaudžu dzīvi.

Piesardzības princips bieži tiek attiecināts uz tehnoloģijām, kuru ietekme uz vidi un cilvēka veselību ilgtermiņā vēl nav pietiekami izpētīta, piemēram, uz ģenētiski pārveidotiem organismiem.

Pielietojot šo principu, ir svarīgi saprast atšķirību starp ticamību un iespējamību. Principa mērķis nav nodrošināt "nulles risku", bet gan sasniegt pēc iespējas zemāku riska vai apdraudējuma pakāpi. Piesardzības principa piemērošana nebalstās uz emocijām, bet gan uz racionāliem lēmumiem un ētikas principiem.

Vēsture

Piesardzības principa ideja radusies 1970. gados. Kā piemērs piesardzības principa izmantošanas nepieciešamībai bieži tiek minēts azbests un šī materiāla radītās negatīvās sekas uz cilvēku veselību 20.gadsimtā. Azbesta ieguve un ražošana netika ierobežota un pārtraukta ļoti ilgi tieši tādēļ, ka zinātniskie pētījumi nebija pilnīgi pierādījuši cēlonību starp azbestu, azbestozi un mezoteliomu.

Kritika

Piesardzības princips bieži tiek kritizēts par to, ka dažādi jauno tehnoloģiju ierobežojumi un aizliegumi, kas pamatoti ar piesardzību, aizkavē zinātnes progresu.