Pilsoņu nepakļaušanās ir apzināta, publiska un parasti nevardarbīga konkrēta likuma, valdības rīkojuma vai noteiktas politiskas normas neievērošana morālu vai politisku motīvu dēļ, ar mērķi panākt sociālas, juridiskas vai politiskas pārmaiņas. Tā balstās pārliecībā, ka attiecīgais likums vai valsts rīcība ir netaisnīga, neatbilst sabiedrības kopējām vērtībām vai pārkāpj cilvēktiesības. Pilsoņu nepakļaušanās tiek īstenota publiski un caurskatāmi, demonstrējot gatavību uzņemties juridiskās sekas, un to bieži definē kā “publisku, nevardarbīgu, sirdsapziņas diktētu, taču politisku likuma pārkāpumu, kas vērsts uz valdības politikas vai likumu maiņu”. Atšķirībā no sacelšanās, bruņotas pretošanās, politiskā terorisma vai nekontrolētiem masu nemieriem, pilsoņu nepakļaušanās necenšas gāzt visu politisko iekārtu. Tā simboliski un mērķtiecīgi pārkāpj konkrētus likumus, vienlaikus saglabājot lojalitāti tiesiskajai kārtībai kopumā. Klasiskajā izpratnē pilsoņu nepakļaušanās stingri atšķiras no vardarbīgām metodēm, jo tā balstās nevardarbībā, komunikatīvā protestā un apelācijā pie sabiedrības un varas pārstāvju taisnīguma izjūtas. Mērķis ir rosināt dialogu, aktualizēt problēmu un panākt pārmaiņas, nevis ar spēku lauzt pastāvošo politisko kārtību.
Pilsoņu nepakļaušanās praksē izpaužas dažādos veidos, piemēram, nelikumīgās demonstrācijās, blokādēs, politiski motivētā nodokļu maksāšanas atteikumā vai apzinātā pulcēšanās aizlieguma ignorēšanā. Šādas rīcības mērķis nav vienkārša likuma ignorēšana, bet sabiedriskās diskusijas veicināšana, strukturālas netaisnības atklāšana un politisku reformu mobilizēšana. Vēsturē pilsoņu nepakļaušanās kalpojusi kā nozīmīgs instruments sociālo pārmaiņu panākšanā, īpaši cilvēktiesību aizsardzībā, diskriminācijas mazināšanā un politisko brīvību paplašināšanā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pilsoņu nepakļaušanās.
