Piltenes mantojuma karš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Piltenes mantojuma karš jeb Polijas—Piltenes karš (vācu: Krieg der Polen gegen das Stift Pilten) bija karš par bijušās Kurzemes bīskapijas piederību 1583. — 1585. gadā. Polijas—Lietuvas kopvalsts piespieda Dānijas karaļvalsti atteikties no saviem Kurzemes īpašumiem. Piltenes daļu Polijas karalis līdz 1609. gadam ieķīlāja Prūsijas hercogistei, kas arī tolaik atradās Polijas-Lietuvas kopvalsts vasaļatkarībā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1559. gadā Dānijas karalis Fridrihs II no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Johana IV fon Minhauzena nopirka viņa tiesības uz Sāmsalu, bet 1560. gada maijā no koadjutora Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. Livonijas kara noslēguma posmā, pēc zaudētās cīņas par varu Livonijā 1578. gadā Magnuss apmetās Piltenes pilī kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps un 1579. gadā padevās Polijas karaļa Stefana Batorija virskundzībai. 1581. gadā zviedri iekaroja Sāmsalas-Vīkas bīskapijas kontinentālo daļu (tagadējo Lēnes apriņķi) un pievienoja to Zviedru Igaunijai.

1583. gada 18. martā, neatstādams mantiniekus, Magnuss mira Piltenē. Kaut gan viņš savus Kurzemes īpašumus bija novēlējis hercoga Gotharda dēlam Frīdriham Ketleram, Livonijas administrators Georgs Radvils pavēlēja ieņemt Kurzemes bīskapiju. Izšķirošā kauja notika 1583. gada 24. maijā pie Embūtes pils, Embūtes kaujā pilteniešu pusē cīnījās 80 vācu jātnieku, 30 strēlnieku kājnieku un ap 400 latviešu zemnieku, no kuriem daļa bija apmācīta rīkoties ar šautenēm. Kaujā krita Piltenes apgabala karaspēka komandieris Hermanis Sakens un poļu-lietuviešu karaspēka komandieris pulkvedis A. Oborskis, kā arī ap divi simti latviešu karavīru.[1] Savukārt pulkveža Oborska pirmsnāves ziņojumā Georgam Radvilam teikts, ka 400 latviešu strēlnieku bijuši bruņoti ar pīķiem.[2]

Sekojošās kaujās uzbrucēji pulkveža Staņislava Penkoslavska vadībā guva panākumus un piltenieši bija spiesti padoties. Kroneborgas miera līguma rezultātā 1585. gada 10. aprīlī Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai—Lietuvai, kas apņēmās samaksāt Dānijai 30 000 dālderu. Tomēr naudas trūkuma dēļ Kurzemes bīskapijas Piltenes daļa tika ieķīlāta Prūsijas hercogistei, bet Embūtes daļu kā lēni saņēma Vilhelms Ketlers.

Neskatoties uz Kurzemes hercogu centieniem šo teritoriju pievienot hercogistei, 1617. gadā tā tika pārvērsta par autonomu Piltenes apgabalu Polijas—Lietuvas kopvalsts sastāvā. Turpretī Sāmsala turpināja piederēja Dānijai līdz pat 1645. gadam, kad to pievienoja Zviedru Vidzemei.

Hroniku liecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova hronika par Piltenes karu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Šinī laikā [1583. gadā] izcēlās kaŗš starp Poliju un Piltenes biskapiju Kurzemē aiz tā iemesla, ka agrākais biskaps Meninghauzens bija atdevis biskapiju Dānijas ķēniņam un hercogam Magnusam. Biskapija bija atdota kā lēnis nevis no Polijas, bet gan no Dānijas ķēniņa, kādēļ arī piltenieši gribēja atdot biskapiju Dānijai un būt labāk no Dānijas, nekā no Polijas atkarīgi. Poļi atkal teica, ka hercogs Magnuss pats esot atdevies Polijas apsardzībā, kuŗa tad arī hercogu un biskapiju visu laiku glābuši no krieviem. Poļi turpināja laupīšanas un slepkavošanas, ieņēma dažas biskapijas pilis un tīkoja pēc visas biskapijas. Minētā biskapija bija vienīgā zeme Livonijā, kur pa visu krievu kaŗu laiku nemanīja ne kaŗa, ne citas kādas, nelaimes. Visu laiku še bija miers un kārtība. Beigu beigās arī šeit ļaudis pavisam negaidot pieredzēja, ko nozīmē kaŗš, nelaime, rūpes un sirdsēsti."

Rusova hronika par hercogu Magnusu

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Arnolds Spekke. Latvieši un Livonija 16. gs. (1995) 193 - 194 lpp. pēc Vatikāna arhīva dokumentiem
  2. A. Salcevičs. A. Oborska ziņojums J. Radzivilam par poļu vienības sadursmi ar vācu-latviešu spēkiem 1583. gadā. 1940. - 277-284 lpp.