Pirmā atmoda

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Alegorisks Pirmās atmodas laika attēls ar Jura Alunāna dzejoli "Nevis slinkojot un pūstot" (mākslinieks H. Šics, 1873.)

Pirmā atmoda bija aptuveni no 1850. līdz 1880. gadiem ilgusi jaunlatviešu vadīta latviešu nacionālā kustība. Pēc tam latviešu tautā sāka izplatīties jauna sabiedriskā kustība — Jaunā strāva —, savukārt jaunlatviešu darbība, sākoties Baltijas pārkrievošanai, pierima.

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās šīs sabiedriskās kustības pazīmes parādījās jau 18. gadsimtā, kad Latvijā uzplaukumu piedzīvoja brāļu draudžu kustība (1729-1861). Viens no latviešu nacionālās kustības ierosinātājiem bija arī vācu dzejnieks un literāts Johans Gotfrīds Herders, kurš no 1764. gada līdz 1769. gadam Rīgā strādāja par mācītāju un skolotāju. Iepazīstoties ar latviešu tautas kultūru Herders palika sajūsmināts un pārsteigts par latviešu tautas dziesmu daudzveidību.

Latviešu pirmās atmodas sākums tiešā veidā saistīts ar 1848. gada pilsonisko revolūciju uzbangojumiem Eiropā, kad arī Latvijā parādās pirmās atmodas idejas. Latvijas „pirmās atmodas” galvenie ideologi bija jaunlatviešiKrišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns.

Jaunlatviešu kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunlatviešu galvenās idejas bija:

  1. latviešu nacionālās kultūras izveidošana un kopšana, sevišķu uzmanību pievēršot tēvu valodai un nacionālajai skolai,
  2. latviešu sabiedrības diferencēšana un nostiprināšana,
  3. latviešu nacionālās ideoloģijas izveidošana, kas savu pilnveidojumu ieguva Alunāna, Kronvalda un Ausekļa rakstos,
  4. latviešu organizēšanās biedrībās un savienībās

Jaunlatviešu kustība radās 19. gs. piecdesmitajos gados, kad Tērbatas universitātē mācījās aptuveni 30 latviešu. Viņu starpā bija tādi, kuri vairs nevēlējās pakļauties pārvācošanas spiedienam. Viens no viņiem bija Krišjānis Valdemārs, kurš sāka organizēt latviešu vakarus Tērbatā. Viņam pievienojās no 10 — 13 līdzīgi domājošu latviešu. Viņa galvenie līdzgaitnieki bija: Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Latviešu vakaros pārrunāja problēmas, kas skāra ne tikai latviešu tautas toreizējo stāvokli, bet arī tās pagātni un nākotni. Šajās sanāksmēs izkristalizējās Jaunlatviešu galvenās idejas. Nosaukums Jaunlatvieši radies no Vācijā radušās literātu liberālistiskās kustības — „Junges Deutschland” kuras pamatidejas bija līdzīgas Jaunlatviešu kustībai un tāpēc vāci Jaunlatviešu kustību nosauca „Junges Lettland". Jaunlatviešiem raksturīgais tautas romantisma novirziens literatūrā ātri vien pārvērtās plaukstošā nacionālismā.

Jaunlatviešu kustības pirmsācēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krišjānis Valdemārs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krišjānis Valdemārs (dzimis 1825. gada 2. decembrī Ārlavas pagastā, miris 1891. gada 7. decembrī Maskavā) dzimis zemnieku ģimenē. Pēc Lubezeres skolas beigšanas (1840) strādāja Sasmakā (tagadējā Valdemārpils) par skolotāju, pēc tam Rundālē par pagasta skrīvera palīgu, vēlāk Lielberstālē un Ēdolē par skrīveri. Beidza Liepājas ģimnāziju (1854), pēc tam studēja valststiesības un tautsaimniecību Tērbatas universitātē.

Publicētajos rakstos uzstājās pret vācu muižnieku privilēģijām un feodālo iekārtu, tādējādi objektīvi sekmējot kapitālisma attīstību Latvijā par līdzekli tam uzskatot valdības reformas. Aicinājies latviešus un igauņus pievērsties jūrniecībai un celt nacionālo pašapziņu un kultūru. Pēc universitātes beigšanas (1858), strādāja Pēterburgā par Finansu ministrijas ierēdni, vienlaikus būdams, Krievijas Ziemeļaustrumu laikraksta „St. Petersburg Zeitung” līdzstrādnieks. 1862. — 1865. gadā viņš bija „Pēterburgas avīžu ” izdevējs - sākumā cenzors un faktiski arī galvenais redaktors. 1864. gadā K. Valdemārs nodibināja pirmo latviešu jūrskolu Ainažos. No 1867. gada viņš Maskavā nodarbojās ar publicistiku; rakstīja arī krievu un vācu valodā. 1873. gadā pēc Valdemāra ierosinājuma Krievijā tika nodibināta pirmā jūrnieku biedrība. Ļoti daudz darba veicis jūrniecības popularizēšanai un tās nozīmes apzināšanai. Sastādījis pirmo Krievijas tirdzniecības flotes kuģu sarakstu, panācis vairāku praktisku, jūrnieku vajadzībām piemērotu vārdnīcu izdošanu. Krišjānis Valdemārs bija viens no latviešu nacionālās literatūras un publicistikas veidotājiem. Savācis neskaitāmas tautasdziesmas, kopā ar saviem sekotājiem (Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks) izveidojis latviešu dainu skapi.

Juris Alunāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Juris Alunāns

Juris Alunāns (dzimis 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavā, miris 1864. 18. aprīlī Jostenes pagastā) bija latviešu mākslas dzejas nodibinātājs un literārās valodas kopējs. 1854. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju. Jau skolas laikā apguvis krievu, vācu, grieķu, latīņu, franču, lietuviešu valodas. Pētīja latviešu valodu, atdzejojis lielāko daļu vēlāk publicēto dzejoļu. No 1856 g. studēja tautsaimniecību Tērbatas (Tartu) universitātē, kur uzsāka rosīgu publicistiku un literāru darbu. 1856. gadā izdevis dzejoļu krājumu — Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas. Alunāns gribēja paradīt latviešu valodas skaistumu un līdzvērtību starp citām valodām. Tas bija pirmais mākslinieciski nozīmīgais dzejas klasisks apkopojums latviešu valodā. 1862. gadā piedalījās Krišjāņa Valdemāra izveidotājā pirmajā progresīvā laikraksta „Pēterburgas avīzes” tapšanā. Alunāns pirmais sarakstījis latviešu literatūrā sabiedriski nozīmīgu dzeju, kas izteica tautas naidīgo attieksmi pret apspiedējiem, aicināja cīņā pret feodāļu kundzību, dzēlīgi izsmēja mācītājus un muižniekus. Juris Alunāns ir pirmais nozīmīgais latviešu literārās valodas veidotājs, sacerējis aptuveni piecsimt jaunvārdu, no kuriem vairums ātri ieviesās ikdienas valodā, Alunāns ir pirmais kurš savā dzejā aicina tautu cīnīties par brīvību.

Krišjānis Barons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krišjānis Barons

Krišjānis Barons (dzimis 1835.gada 31. oktobrī Strutcelē, miris 1923. gada 8. martā Rīgā) bija folklorists, rakstnieks, publicists. 1855. gadā beidza Jelgavas ģimnāziju, 1856. — 1860. gadā studēja Tērbatas universitātē matemātiku un astronomiju, 1862. - 1865. gadā bija „Pēterburgas avīžu” līdzstrādnieks. 1880. — 1893. gadā strādāja par skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā Maskavā. 1893. gadā atgriezās Rīgā, kur līdz mūža beigām kārtoja izdošanai latviešu tautas dziesmas. Darbojies darvinisma un dabaszinātņu pētīšanā. 1878. gadā stājās pie latviešu tautas dziesmu kārtošanas un būtībā turpināja Krišjāņa Valdemāra darbu. Krišjānis Barons mūža darbs folkloristikā bija akadēmiskais tautas dziesmu krājums „Latvju Dainas” (1915), ko Jānis Endzelīns nosauca par latviešu filoloģijas stūrakmeni. Barons vēl sastādīja „Latvju dainu izlasi” un pētīja tautas dziesmu metriku („Latvju dainu izlase skolai un Jaunatnei”, 1931).

Atis Kronvalds[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunlatvietis Atis Kronvalds (dzimis 1837. gada 15. aprīlī, miris 1875. gada 17. februārī) bija Krišjāņa Valdemāra latviešu vakaru tiešs turpinātājs. 1870. gadā Atis Kronvalds Tērbatā nodibināja „rakstniecības vakarus” kur pulcējās 18 Tērbatas Universitātes latviešu studenti, šo vakaru nolūks bija modināt nacionālo pašapziņu un kopt, cieņā turēt un godā celt latviešu valodu. „Vakarnieki” paši sevi sauca par draugiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]