Pirmais pasaules karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmais pasaules karš
WWImontage.jpg
Pulksteņa rādītāja virzienā no augšas: Ierakumi Rietumu frontē; britu tanks Mark IV šķērso ierakumus; britu karaliskās flotes kaujas kuģis Irresistible grimst pēc sadursmes ar mīnu Dardaneļu kaujā; kareivji gāzmaskās ar Vickers ložmetēju; divplāksnis Sopwith Camel lidojumā.
Datums 1914. gada 28. jūlijs1918. gada 11. novembris
Vieta Eiropa, Āfrika un Tuvie Austrumi (epizodiski arī Ķīna un salas Klusajā okeānā)
Iznākums Antantes uzvara. Beidz pastāvēt Vācijas impērija, Krievijas impērija, Osmaņu impērija un Austroungārijas impērija. Jaunu valstu izveide austrumu un centrālajā Eiropā.
Iegansts Erchercoga Franča Ferdinanda nogalināšana 28. jūnijā, kā rezultātā Austroungārija pieteica karu Serbijas karalistei un Krievija uzsāka mobilizāciju pret Austroungāriju 29. jūlijā.
Karotāji
Antante:
Flag of Russia (bordered).svg Krievijas impērija
Flag of France.svg Francijas Trešā republika
Flag of the United Kingdom.svg Britu impērija
Flag of Italy (1861-1946).svg Itālijas karaliste
Flag of the United States (1912-1959).svg ASV
un citi sabiedrotie
Centrālās lielvalstis:
Austria-Hungary-flag-1869-1914-naval-1786-1869-merchant.svg Austroungārija
Flag of the German Empire.svg Vācijas impērija
Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Flag of Bulgaria.svg Bulgārijas karaliste
Komandieri
Flag of Russia (bordered).svg Nikolajs II
Flag of Russia (bordered).svg Mihails Aleksejevs
Flag of Russia (bordered).svg Aleksejs Brusilovs
Flag of France.svg Žoržs Klemanso
Flag of France.svg Žozefs Žofrs
Flag of France.svg Ferdinands Fošs
Flag of France.svg Roberts Nivels
Flag of the United Kingdom.svg Herberts Henrijs Askvits
Flag of the United Kingdom.svg Duglass Heigs
Flag of the United Kingdom.svg Džons Džellikou
Flag of Italy (1861-1946).svg Viktors Emanuels III
Flag of Italy (1861-1946).svg Luidži Kadorna
Flag of Italy (1861-1946).svg Armando Diazs
Flag of the United States (1912-1959).svg Vudro Vilsons
Flag of the United States (1912-1959).svg Džons Peršings
Austria-Hungary-flag-1869-1914-naval-1786-1869-merchant.svg Francis Jozefs I
Austria-Hungary-flag-1869-1914-naval-1786-1869-merchant.svg Konrāds von Hēcendorfs
Flag of the German Empire.svg Vilhelms II
Flag of the German Empire.svg Erihs fon Falkenhains
Flag of the German Empire.svg Pauls fon Hindenburgs
Flag of the German Empire.svg Reinhards Šērs
Flag of the German Empire.svg Ērihs Ludendorfs
Ottoman flag.svg Mehmeds V
Ottoman flag.svg Ismails Envers
Ottoman flag.svg Mustafa Kemals Ataturks
Flag of Bulgaria.svg Ferdinands I
Zaudējumi
Miruši:
5 520 000
Ievainoti: 12 831 000
Bezvēsts pazuduši: 4 121 000
Miruši:
4 386 000
Ievainoti: 8 388 000
Bezvēsts pazuduši: 3 629 000

Pirmais pasaules karš bija globāls bruņots konflikts starp Sabiedrotajiem Antantes vadībā vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm otrā pusē, kas ilga no 1914. gada 28. jūlija līdz 1918. gada 11. novembrim. Karš tika dēvēts arī par Lielo Karu, Nāciju karu un Karu, kas izbeigs visus karus.[1] Kara rezultātā sabruka Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas impērijas. Radikāli izmainījās Eiropas politiskā karte, rodoties daudzām jaunām valstīm.[2]

Neviens cits iepriekšējais konflikts nebija mobilizējis tik daudz karavīru, un neviena cita konflikta laikā nebija notikušas tik daudz cīņas karalaukā. Kad karš beidzās, tas kļuva par otru asiņaināko cīņu cilvēces vēsturē (pēc Taipinu sacelšanās), kaut arī tas tika pārspēts jau pēc vienas paaudzes — Otrajā pasaules karā.

Karam bija raksturīgs pozīciju karš Rietumu frontē, kur karavīri ilgstoši tika ieslodzīti ierakumos aizsardzības taktikas dēļ. Vairāk nekā 9 miljoni kareivju krita karalaukā vai nomira no ievainojumiem, apmēram 3 miljoni karagūstekņu gāja bojā nepietiekamas barības un slimību dēļ. Nepietiekamas barības, genocīda un slimību dēļ gāja bojā 4,6—5,3 miljoni civiliedzīvotāju. Starp citiem vērā ņemamiem notikumiem, tika uzsākta pirmā masīva bumbu izmešana no gaisa un viena no gadsimta pirmajām liela apmēra civiliedzīvotāju masveida slepkavošanām kā viens no modernās karošanas aspektiem. Strauji attīstījās jaunu un iznīcinošu ieroču izmantošana — sāka lietot tankus, lidmašīnas, ložmetējus un ķīmiskos ieročus.

Kara iemesls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austroungārijas duālajā impērijā aizvien lielāku neapmierinātību ar vāciešu un ungāru varu izrādīja slāvu tautas. Austrijas zemēs par neatkarību sapņoja čehi, kamēr Serbijas karaliste apdraudēja impērijas pozīcijas Balkānos. Impērijas lēmumu par kara nepieciešamību vadīja bailes par iekšējo stabilitāti un reģionālās ietekmes zaudēšanu. Austroungārijas ģenerālštāba priekšnieks Francs Konrāds fon Hecendorfs vēlējās karu ar nelielajām Balkānu valstiņām, primāri Serbiju, lai izplestu impērijas robežas dienvidslāvu zemēs, kā arī dzēstu 1866. gada Austrijas-Prūsijas kara sekas. Kara nepieciešamību pret Serbiju atbalstīja arī Ārlietu ministrs Leopolds fon Berhtolds.

Par formālo kara iemeslu kalpoja tas, ka 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā serbu nacionālās atbrīvošanās kustības kaujinieks Gavrilo Princips atentātā nogalināja Franci Ferdinandu, Austrijas hercogu un Austroungārijas troņmantinieku, par ko Austrija vainoja Serbiju.[3][4]

Vācijā valdīja bailes no Francijas un Krievijas alianses, ko pastiprināja 1913. gadā apstiprinātā Krievijas armijas modernizācijas programma. Ģenerālštāba priekšnieks 1914. gada jūlijā informēja ķeizaru Vilhelmu II, ka šis ir pēdējais laiks karam, kurā Vācijai vēl ir cerības uzvarēt.[5]

5. jūlijā Vācija informēja Austroungāriju, ka militāri to atbalstīs Balkānu kara gadījumā. Galīgā impērijas valdības vienošanās par karu pret Serbiju tika panākta 19. jūlijā. 23. jūlijā Serbijai nosūtīja Austroungārijas ultimātu ar prasībām, kas bija jāakceptē 48 stundās. 25. jūlijā Serbija noraidīja ultimāta prasības, un nākamajā dienā Francis Jozefs parakstīja pavēli par armijas mobilizāciju. 28. jūlijā Austroungārija un Vācijas impērija pieteica karu Serbijai.[6][7] 29. jūlijā Krievija izsludināja armijas mobilizāciju. Vācija pieprasīja Krievijai to pārtraukt, uztverot to kā agresijas aktu. Krievija noraidīja Vācijas prasību un sāka pārvietot karaspēku uz rietumiem. 1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu. Francija izsludināja vispārējo mobilizāciju. Vācija pieteica karu arī Francijai, bet, uzbrūkot tai, pārkāpa Beļģijas neitralitāti, kas deva formālu iemeslu 4. augustā karā iesaistīties Lielbritānijai.

Kara cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajam pasaules karam ir daudzi savstarpēji saistīti cēloņi. Piemēram - dedzīgs nacionālisms, sen neatrisinātie valstu strīdi, sarežģītā alianšu sistēma, aizkavēšanās un pārpratumi starpvalstu diplomātiskajos sakaros, iepriekšējo desmitgadu bruņošanās sacensība, Eiropas jaunpienācēju - Vācijas un Itālijas centieni iekarot vietu pasaules politikā, cīņa par ekonomiskās attīstības iespējām un kolonijām.

Daudzas hipotēzes mēģina izskaidrot kurš un kas ir vainojams pie kara sākšanās. 1920. un 1930. gados uzsvēra Versaļas miera līgumā ierakstītos atbildīgos — Vācija ar tās sabiedrotajām ir vienīgās par karu atbildīgās valstis. Tomēr laika gaitā pētnieki sāka raudzīties gan uz Vācijas, gan Krievijas nelokāmību militārajos plānos, katra no kurām uzsvēra pirmā uzbrukuma un ātras plāna izpildes svarīgumu. Lielbritānijas pieredze koloniālajos karos, kuros šī lielvalsts guva relatīvi vieglas uzvaras, jo tās pretinieki bija daudz vājāki, radīja nepamatotu kara entuziasmu valsts iedzīvotājos. Neviens liels politiskais spēks nepretojas karam, un pretkara opozīcijas ietekme bija nenozīmīga.

Jāpiemin arī komunikāciju ātruma problēmu 1914. gadā. Valdību vadītāji un militārie komandieri kā galveno saziņas formu izmantoja telegrāfu un vēstnieku iesniegtas notas, kuru sagatavošana, atšifrēšana un iesniegšana parasti aizņēma vairākas stundas vai par dienas, radot jucekli savstarpējajā komunikācijā.

ASV prezidents Vudro Vilsons karā vainoja militārismu. Viņš uzskatīja, ka Eiropas aristokrātiem un militārajai elitei bija pārāk liela vara Vācijā, Krievijā un Austroungārijā. Karš bija sekas to vēlmei pēc militāra spēka un demokrātijas iznīcināšanas. Vladimirs Ļeņins uzskatīja, ka karā vainojams imperiālisms. Viņš atsaucās uz Kārļa Marksa un Džona Hobsona ekonomiskajām teorijām, kuras prognozēja, ka neierobežotā konkurence starp augošajiem tirgiem novedīs pie globāla konflikta.[8] Šī teorija bija populāra kara sākumā un veicināja komunisma izplatību.

Bruņošanās sacensība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas lielvalstis aizvien vairāk tērēja armijai un karaflotei, kas bija nepieciešama tālo koloniju kontrolei. 1906. gadā Lielbritānija aizsardzībai tērēja 36%, Francija 23,8%, Vācija impērija 22%, Itālijas karaliste 11,6%, Krievijas impērija 9,8% un Austroungārija 9,6% sava budžeta. [9]

Pēc Vilhelma II kāpšanas tronī, Vācija aizvien vairāk tērēja modernai artilērijai un okeāna karaflotes izveidošanai. Eiropas lielvalstis un Japāna tolaik uzskatīja, ka spēcīga flote ir vitāla lielvalsts pazīme. Flotes sacensība starp Lielbritāniju un Vāciju pastiprinājās 1906. gadā, pēc karakuģa Dreadnought uzbūvēšanas. Tas bija revolucionāri jauns karakuģis, kas par novecojušiem padarīja visus iepriekšējos kuģus.

Pirmskara alianses[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms 1914. gada Eiropas lielvalstu starpā izveidojās vairākas politiskas un militāras alianses, kas izveidoja sarežģītu savstarpējo saistību sistēmu un noveda pie valstu iesaistīšanās karā divās pretējās nometnēs. Vienlaikus, šīs alianses bija balstītas uz mainīgām interesēm, un nebija stabilas. 1905. gadā Krievija un Vācija gandrīz vienojās par attiecību uzlabošanu. Lielbritānijas un Vācijas starpā nebija tādu vēsturisku un koloniālu problēmu, kas traucēja Francijas un Lielbritānijas attiecībām.

Beļģijas un Luksemburgas neitralitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Beļģijas revolūcijas 1839. gadā Francijas, Lielbritānijas un Prūsijas karalistes, kā arī Krievijas un Austrijas impērijas vienojās garantēt mūžīgu Beļģijas neitralitāti. Ja 1914. gadā Beļģija būtu piekritusi Vācijas prasībai ļaut tās armijai šķērsot beļģu teritoriju ceļā uz Franciju, Lielbritānijai būtu trūcis iemesla iestāties Eiropas karā.[10]

1867. gada Londonas līgums nodrošināja Luksemburgas neitralitāti (to vēlējās anektēt gan Francijas Otrā impērija, gan Prūsija), ļaujot vāciešiem kontrolēt mazās hercogistes dzelzceļus.

Vācija-Austroungārija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1879. gada 7. oktobrī abas impērijas noslēdza līgumu, kuru Oto fon Bismarks bija iecerējis, lai ierobežotu Austroungārijas ambīcijas Balkānos, kur tas varēja izraisīt konfliktu ar Krieviju. Līdzīgas līgumattiecības Vācijai līdz 1890. gadam bija arī ar Krievijas impēriju. Līgums nodrošināja to, ka Vācija atturēja Austroungāriju no militāras iesaistīšanās 1885. gada Bulgārijas krīzē, kas beidzās ar serbu-bulgāru karu. Austroungārija arī neiesaistījās 1912.-13. gada Balkānu karos. Taču Bosnijas krīzes laikā Vācija atbalstīja Austroungārijas veikto Bosnijas aneksiju 1908. gadā, un 1914. gada 31. jūlijā pieprasīja, lai Austroungārija iesaistās karā pret Krieviju.

Vācijas-Austroungārijas līguma galvenie punkti: 1.ja Krievija uzbruks vienai no abām valstīm, otra tai dosies palīgā. 2.ja vienai no valstīm uzbruks kāda cita valsts, otra to atbalstīs, bet paliks neitrāla. 3.ja Krievija palīdzēs kādai citai valstij, kas uzbruks vienai no abām valstīm, spēkā stāsies 1. punkts.[11]

Itālija-Vācija-Austroungārija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1882. gada 20. maijā trīs valstis noslēdza slepenu līgumu (Trejsavienību), kas palika spēkā līdz 1915. gadam. Lai arī Itālijas un Austroungārijas starpā attiecības bija sliktas, visām valstīm šis līgums deva zināmu drošību attiecībās ar Franciju. 1891. gadā līgumu papildināja ar punktiem, kas apsolīja saglabāt Osmaņu impērijas robežas, kā arī Balkānu aneksiju gadījumā konsultēties ar pārējām divām valstīm un sniegt tām teritoriālu kompensāciju. 1908. gadā Austroungārija anektēja Bosniju, nesniedzot nekādu kompensāciju Itālijai, kas vēlējās iegūt Albāniju. 1911. gadā Austroungārija apsvēra ideju par preventīvu karu pret Itāliju. 1914. gadā sākoties karam, Itālija paziņoja par neitralitāti un 1915. gadā sāka karu Antantes pusē, cerot iegūt Austroungārijas teritorijas.

Līguma galvenie punkti: 1.ja Francija uzbruks Itālijai, Vācija un Austroungārija tai nāks palīgā. 2.ja Francija uzbruks Vācijai, Itālija tai nāks palīgā. 3.ja vienai no valstīm uzbruks divas citas Eiropas valstis, pārējās divas nāks tai palīgā. 4.ja viena no valstīm sāks karu ar kādu citu Eiropas valsti, pārējās divas to atbalstīs, bet paliks neitrālas.[12]

Austrija-Rumānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad krievu-turku kara rezultātā Krievija 1878. gadā okupēja Besarābijas dienvidus, kurus Rumānijas karaliste uzskatīja par savu vēsturisko teritoriju, rumāņi novērsās no senās alianses ar Krieviju un pārgāja Austroungārijas pusē. 1883. gada 30. oktobrī abas valstis noslēdza slepenu alianses līgumu. Pēdējos gados pirms kara Rumānijas attiecības ar Krieviju atkal uzlabojās, un tā palika neitrāla līdz 1916. gadam, kad iestājās karā Antantes pusē.

Līguma galvenie punkti: 1.ja Krievija uzbruks Rumānijai, Austroungārija un Vācija nāks tai palīgā. 2.ja Krievija vai Serbija uzbruks Austroungārijai, Rumānija nāks tai palīgā. 3.Rumānijai nav pienākuma iesaistīties Krievijas-Vācijas karā.[13]

Francija-Krievija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam kad 1890. gadā Vācija vairs nepagarināja alianses līgumu ar Krieviju, Francija izmantoja savu iespēju. Pēc 1870. gada franču-prūšu kara Francijas Trešajai republikai nebija alianses ne ar vienu no Eiropas lielvarām. Ievērojami franču finansiālie aizdevumi Krievijai nodrošināja militārās sadarbības līguma parakstīšanu 1892. gadā. Krievijas karaflote 1893. gada oktobrī apmeklēja Tulonas ostu, un 1894. gada 4. janvārī oficiāli noslēdza Francijas-Krievijas alianses līgumu. Francija ieguva otro fronti potenciālā karā ar Vāciju, kamēr Vācijai tagad draudēja karš divās frontēs. 1899. gadā līgumu papildināja ar punktu par sadarbību iespējama kara gadījumā ar Lielbritāniju. Krievija neatbalstīja Franciju tās koloniālajos konfliktos ar Lielbritāniju, un Francija nesniedza palīdzību Bosnijas aneksijas krīzes laikā. Francija finansēja jaunu dzelzceļu celtniecību krievu Polijā, lai armija ātrāk varētu sasniegt Vāciju. Kad 1914. gada 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai, Francija nebūt nesteidzās sākt karu. To panāca tikai Vācijas kara pieteikums 3. augustā un militārais iebrukums.

Līguma galvenie punkti: 1.ja Francijai uzbruks Vācija, vai Vācijas atbalstītā Itālija, Krievija uzbruks Vācijai. 2.ja Krievijai uzbruks Vācija, vai Vācijas atbalstītā Austroungārija, Francija nāks tai palīgā. 3.Vācijas, Itālijas vai Austroungārijas mobilizācijas gadījumā, Krievija un Francija automātiski veiks mobilizāciju. 4.šī alianse ir spēkā tik ilgi, cik ilgi pastāvēs Vācijas-Itālijas-Austroungārijas alianse.[14]

Lielbritānija-Japāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarežģītais angļu—būru karš, un pieaugošās citu valstu karaflotes Lielbritāniju pārliecināja, ka tā vairs nevar izolēties no aliansēm. Lai atsvērtu franču un krievu karakuģu pieaugošo ietekmi Klusajā okeānā, 1901. gada septembrī Lielbritānija sāka sarunas ar Japānu, kas nebija guvusi sekmes mēģinājumos vienoties ar Krieviju par mierīgu Korejas un Mandžūrijas sadalīšanu. Līgumu noslēdza 1902. gada 30. janvārī. Tas nodrošināja Lielbritāniju pret iespējamu Krievijas-Japānas aliansi, kā arī nodrošināja flotes kontroli pār Kluso okeānu. 1904. gadā Japāna uzbruka Krievijai, zinot, ka Lielbritānijas atbalsts atturēs Francijas floti no nākšanas palīgā Krievijai Tālajos Austrumos. 1905. gadā Lielbritānija samazināja savus tēriņus, atvelkos piecus karakuģus no Tālajiem Austrumiem uz mājām, kur tie radīja satraukumu Vācijā, kas bija sākusi plašu kara flotes būvniecības programmu.

Līguma galvenie punkti: 1.ja viena no abām valstīm iesaistīsies karā pret citu valsti, otra valsts paliks neitrāla. 2.ja viena no valstīm iesaistīsies karā ar vairākām valstīm, otra nāks tai palīgā. 1905. gadā šo punktu izmainīja uz to, ka militārā palīdzība tiks sniegta kara gadījumā ar vienu valsti.[15]

Lielbritānija-Francija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abas valstis bija vēsturiskas ienaidnieces un 19.gs. beigās asi konkurēja par jaunām kolonijām Āfrikā un Āzijā. Šī iemesla dēļ Vācija atbalstīja Francijas koloniālās impērijas izplešanos. Lielbritānijas 1882. gadā veiktā Ēģiptes okupācija saasināja šo konkurenci, kas gandrīz noveda pie kara 1898. gadā Fašodas incidenta dēļ. Pēc šīs krīzes Francija vēlējās uzlabot attiecības ar Lielbritāniju, kas pēc neveiksmīgā būru kara vairs nebija tik pašpārliecināta. Edvards VII 1903. oficiālā vizītē apmeklēja Parīzi, un 1904. gada 8. aprīlī abas valstis vienojās par asāko domstarpību atrisināšanu. Šis nebija sadarbības līgums, tas bija tikai mierīgas līdzās pastāvēšanas līgums, uz kura bāzes tālāk uzlabot attiecības. Lai arī Vācijas agresīvā ārpolitika aizvien biežāk lika Francijai un Lielbritānijai politiski un militāri sadarboties un slepeni plānot britu armijas izvietošanu Francijā kara gadījumā, līdz 1914. gadam starp abām valstīm nebija noslēgta militāra alianse. Lielbritānija karā pret Vāciju iestājās nevis Francijas, bet Beļģijas aizstāvības dēļ.

Līguma galvenie punkti: 1.Ēģipte paliek Lielbritānijai un Maroka Francijai. 2.Taizeme paliek neatkarīga bufervalsts starp britu Indiju un Franču Indoķīnu. 3.Lielbritānija atsakās no pretenzijām uz Madagaskaru. 4.Jaunhebridu salas tiek pārvaldītas kopīgi. 5.zvejas strīds Ņūfaundlendas ūdeņos ir atrisināts.

1912. gada novembrī abas valstis noslēdza flotes vienošanos, ko izraisīja aizvien pieaugošās Vācijas, Itālijas un Austroungārijas karaflotes. Šī vienošanās paredzēja: 1.Lielbritānija samazinās savu karafloti Vidusjūrā, koncentrējot to Gibraltārā un Maltā. 2.Lielbritānijas Atlantijas flote koncentrēsies Lamanšā un Ziemeļjūrā. 3.Francijas Atlantijas floti samazinās un pārvietos uz Vidusjūru.[16]

Lielbritānija-Krievija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī Krievijas un Lielbritānijas starpā valdīja saspīlējums, ko izraisīja krievu agresīvā teritoriālā izplešanās Centrālāzijā, un tuvošanās britu Indijas robežām. 1907. gada 31. augustā valstis noslēdza līgumu, kas atrisināja konfliktus šajā reģionā, taču abas to drīz pārkāpa, cenšoties nostiprināt savu ietekmi Persijā, Ķīnā un Tibetā. Samazinoties konflikta iespējai Centrālāzijā, Krievija atkal varēja pievērsties slāvu apdzīvotājiem Balkāniem. Krievija vēlējās militāru sadarbību ar Lielbritāniju un 1914. pavasarī sākās slepenas sarunas par karaflotes sadarbību. Vācija to uzzinot bija pārliecināta, ka nonāk aizvien lielākā ielenkumā, ko var novērst tikai karš.

Līguma galvenie punkti: 1.Persijas neatkarība tiek saglabāta, bet tā ir sadalītu krievu ietekmes zonā ziemeļos, britu ietekmes zonā dienvidos un neitrālā centra zonā. 2.Tibeta paliek Ķīnas kontrolē, un abas puses apņemas tajā neveikt aktivitātes. 3.Krievija atzīst, ka Afganistāna ir britu ietekmes zonā, bet Lielbritānija formāli to neanektēs un neiekļaus impērijā.[17]

Kara plāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi pētnieki uzskata, ka kara izcelšanos 1914. gada jūlijā eskalēja Vācijas, Francijas un Krievijas mobilizācijas plāni.[nepieciešama atsauce] Visi trīs plāni radīja situāciju, kur ātrumam un nevis diplomātijai bija izšķirošais faktors uzvaras gūšanā.

Vācijas Šlīfena plāns paredzēja izvairīšanos no kara divās frontēs, vispirms ātri sakaujot Franciju un tad ātri pārmetot visus spēkus pa dzelzceļiem pret Krieviju, kuras mobilizācijai un karaspēka nokļūšanai līdz frontei pēc vācu aprēķiniem bija jāaizņem vairākas nedēļas. Problēmas radīja tas, ka Vācijai piesakot karu Krievijai, Francija nepieteica karu Vācijai, taču nespējot atteikties no Šlīfena plāna koncepta, Vācija pati iebruka Beļģijā un 3. augustā pieteica karu Francijai.

Francijas Plāns XVII paredzēja iebrukumu Vācijas galvenajā industriālajā centrā — Rūras apgabalā, kas apgrūtinātu Vācijas iespējas turpināt karu, jo franči sagrābtu galvenos ogļu ieguves rajonus un lielās bruņojuma rūpnīcas. Krievijas Plāns 19 paredzēja tās armiju mobilizāciju pret Vāciju un Austroungāriju, par galveno pēc 1912. gada uzskatot uzbrukumu Austrumprūsijai.

Valstu kara mērķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī visām karā iesaistītajām valstīm bija iemesli, kāpēc tās 1914. gadā sāka karot, tikai dažām tajā brīdī bija konkrēti kara mērķi. Plāni un līgumi par dažādu teritoriju aneksijām sāka parādīties vēlāk, un bija daudz izteiktāki Antantes valstu vidū.[18]

  • Austroungārijai kara sākumā bija viskonkrētākie mērķi - Serbijas iznīcināšana, Krievijas ietekmes izspiešana no Balkāniem un Bulgārijas ietekmes palielināšana Balkānu dienvidos.
  • Vācija kopš Vilhelma II kāpšanas tronī aizvien aktīvāk centās radīt pati savu koloniālo impēriju un okeāna karafloti. Tādējādi tai radās konflikti ar Lielbritāniju un Franciju. Lai arī ekonomiski spēcīgākā Eiropas valsts, Vācija aizvien vairāk sāka baidīties no Krievijas militārās varenības pieauguma. Armijas un politiskajā vadībā pastāvēja viedoklis, ka preventīvs karš pret Krieviju jāsāk brīdī, kad to vēl var uzvarēt. Kara gaitā Vācija izstrādāja dažādus plānus par iekaroto zemju aneksiju. 1914. gada 9. septembra memorands paredzēja Beļģijas Flandrijas, Francijas ziemeļu un Krievijas Eiropas teritoriju aneksiju, kas vēlāk pārtapa mazāk aambiciozā plānā par Vācijas, Austroungārijas, Beļģijas un Polijas muitas savienību. Pret to asi iebilda gan vācu, gan austroungāru uzņēmēji, kurus biedēja vācu rūpniecības pārspēks un Ungārijas lētie graudi. Vācija arī cerēja paplašināt savas Āfrikas kolonijas, primāri uz Portugāles rēķina. Vēl 1915. gadā Vācija vērsās pie Beļģijas un Krievijas ar ierosinājumiem noslēgt mieru, kuros tā būtu atteikusies no iekarotajām zemēm, apmaiņā pret tirdzniecības līgumiem. 1918. gada sākumā Vācija sasniedza savas maksimālās ambīcijas ar Brestļitovskas mieru, taču jau 27. augustā noslēdza boļševikiem daudz draudzīgāku Berlīnes līgumu, kurā paredzēja iespējamu Ukrainas atdošanu Krievijai. 1918. gada 7. maijā tā noslēdza miera līgumu ar iekaroto Rumānijas karalisti, kurā rumāņi apņēmās kļūt par Vācijas protektorātu.
  • Krievija kopš Berlīnes kongresa bija centusies saglabāt ietekmi jaunajās Balkānu valstīs, un no 1903. gada kļuva par Serbijas ietekmīgāko atbalstītāju. Iekšpolitisku un ārpolitisku iemeslu dēļ tā nevarēja pieļaut Serbijas iznīcināšanu. Kara gaitā tā ar Franciju un Lielbritāniju vienojās par Osmaņu impērijas sadalīšanu, ar kuru Krievija iegūtu armēņu un kurdu zemes, kā arī jūras tirdzniecībai nozīmīgos Dardaneļus un seno pareizticīgo prestiža mērķi - Konstantinopoli. Krievija ar Franciju arī vienojās atzīt franču plānus Reinzemē un krievu - vācu Polijā.
  • Francija vēlējās revanšu par zaudēto franču-prūšu karu un Elzasas-Lotringas atgūšanu. Tās kara plāns paredzēja iebrukumu Rūras apgabalā, kas tai ļautu kontrolēt, vai iegūt Vācijas svarīgāko industriālo apgabalu. Francija arī aizstāvēja ideju par Vācijas sadalīšanu, iespējams, atjaunojot mazo vācu valstu neatkarību un anektējot Reinzemi un Luksemburgu. Vēlāk tā noslēdza Saiksa—Piko vienošanos ar Lielbritāniju un Krieviju par Osmaņu impērijas sadalīšanu, ar kura tā ieguva Libānu un Sīriju.
  • Lielbritānijas vienīgais mērķis Eiropā bija nepieļaut vienas valsts dominanci, tādēļ tai sākās problēmas ar Vācijas militārajām un ekonomiskajām ambīcijām. Tā vēlējās pilnīgu Beļģijas neatkarības atjaunošanu. Dažas vācu kolonijas Āfrikā to īpaši neinteresēja, un arī Osmaņu impēriju no sabrukuma tā bija centusies aizsargāt cik ilgi iespējams. Pēc vienošanās ar Krieviju un Franciju, Lielbritānija pēc kara nostiprināja savu klātbūtni Tuvajos Austrumos, iegūstot Irākas, Izraēlas un Jordānijas teritorijas, kā arī daļu Vācijas koloniju. 1917. gada Balfūra deklarācija izteica atbalstu ebreju valsts izveidošanai.
  • Osmaņu impērija pēc slepenām sarunām ar Vāciju iestājās karā 1914. gada oktobrī, tā izveidojot Centrālo valstu bloku. Turki vēlējās atgūt pēc iespējas vairāk zaudēto zemju Balkānos, Tuvajos Austrumos un Vidusjūras reģionā.
  • Itālija, kas formāli bija Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā, 1915. gadā pārgāja Antantes pusē pēc tam, kad saņēma solījumu atzīt Austroungārijas etnisko itāļu apdzīvoto zemju aneksiju Alpos un Dalmācijā. Tā arī saņēma solījumu atzīt tās intereses Lībijā, Etiopijā un plānotajā Osmaņu impērijas dalīšanā.
  • ASV iestāšanās karā nedaudz piebremzēja Lielbritānijas un Francijas imperiālos plānus. Tām vajadzēja ņemt vērā Vudro Vilsona 14. punktu programmu, kas paredzēja tautu pašnoteikšanās principu un Tautu Savienības izveidi. Vilsons aizstāvēja Beļģijas un Polijas neatkarības atjaunošanu, Elzasas-Lotringas atdošanu Francijai. Osmaņu un Austroungārijas impērijas varēja saglabāt, ļaujot no tām atšķelties mazajām tautām.

Kara pirmais posms (1914-1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas iebrukuma plāns Francijā
Situācija Serbijas frontē līdz 1914.g. beigām
Austrālijas kājnieki gāzmaskās ierakumos pie Ipras 1917. gadā.

Ņemot vērā Krievijas iesaistīšanos karā, Austroungārija sadalīja savu armiju divās daļās - pret Krieviju Galīcijā un Serbiju dienvidos. Serbi ātri ieņēma aizsardzības pozīcijas. Pirmā kauja notika pie Ceras 16. augustā un ilga līdz 21. augustam. Smagās nakts cīņās serbu komandieris Stepa Stepanovičs noturēja aizsardzības līniju un piespieda austroungārus atkāpties pāri Donavai, ciešot 21 000 cilvēku lielus zaudējumus pret serbu zaudētajiem 16 000. Šī uzvara demonstrēja Austroungārijas nespēju ātri sakaut Serbus, un tā bija spiesta lielāko uzmanību pievērst karam ar Krieviju.

Tikmēr Vācija sāka īstenot savu Šlīfena plānu, kurš paredzēja ar armijas lielākajiem spēkiem dažās nedēļās ieņemt Parīzi, un tad armiju pa dzelzceļu pārvest uz austrumiem, lai karotu pret Krieviju, kuras armijas mobilizācijai pēc vāciešu domām vajadzēja aizņemt mēnesi. Šlīfena plāns paredzēja iebrukumu Francijā cauri neitrālajai Beļģijai. 2. augustā Vācija pieprasīja Beļģijai atļaut tās armijai šķērsot valsts teritoriju, solot samaksāt par nodarītajiem zaudējumiem. Nākamajā dienā Beļģija ultimātu noraidīja, un sākās Vācijas iebrukums, kas pārvarot beļģu pretestību, devās Francijas virzienā, vienlaikus okupējot Luksemburgu. 1914. gada 14.-24. augustā vācu karaspēks uzvarēja kaujās Lotringā, Ardēnos un Beļģijas dienvidos. Tomēr Beļģijas pretošanās, britu armijas iesaistīšanās un negaidīti ātrais Krievijas iebrukums Austrumprūsijā izjauca Vācijas kara plānu, liekot Vācijai pārmest daļu armijas no rietumiem uz austrumiem. Vācija sagrāva Krievijas armijas Tannenbergas kaujā 23.-30. augustā. Bet šī vācu karaspēka pārmešana uz Austrumu fronti ļāva Antantei apstādināt Vācijas uzbrukumu Parīzei pirmajā Marnas kaujā 1914. gada septembrī. Abas pretējās puses sāka mēģinājumus apiet pretinieka flangus, vienlaikus sākot veidot ierakumus un aizsardzības pozīcijas no Šveices līdz Lamanšam.

Kaujas Rietumu frontē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī virkne kara teorētiķu paredzēja, ka modernais karš nesīs lielus upurus un būs ilgs, 1914. gadā kara uztvere bija ļoti romantizēta. Iedzīvotāji bija pārliecināti, ka tas beigsies līdz Ziemassvētkiem. Kara pasludināšanu uztvēra ar patriotisku sajūsmu un šādu romantizētu uzskatu vadīti, daudzi vīrieši brīvprātīgi pieteicās dienestam.

Militārās tehnoloģijas, galvenokārt artilērijas attīstība karu bija padarījusi daudz asiņaināku. Pretinieka priekšējās pozīcijas parasti pilnībā iznīcināja ar lielkalibra artilērijas apšaudi. Aizsardzības līnijas nodrošināja mīnas, dzeloņstieples un ložmetēji. Jebkurš uzbrukums izraisīja milzīgus kareivju zaudējumus. Par spīti milzīgajiem zaudējumiem abās pusēs, komandieri turpināja 19. gadsimta uzbrukumu stilā dzīt kareivjus pretī ložmetēju ugunij un artilērijas apšaudei. Abas karojošās puses 1914. gadā ātri izveidoja ierakumu līnijas, kuras aizvien vairāk nostiprināja, izveidojot nocietinātu ierakumu un bunkuru sistēmu. Tās pārraut neizdevās pat pēc masīvām lielgabalu apšaudēm. Nocietināto aizsardzības līniju pārvarēšanu sākot ar 1916. gadu daļēji atviegloja tanku ieviešana.

1915. gada aprīlī-maijā otrajā kaujā pie Ipras vācieši pirmo reizi Rietumu frontē izmantoja ķīmiskos ieročus, atverot 6 km platu pārrāvumu pretinieku līnijā. Franču koloniālajiem kājniekiem atkāpjoties, vāciešu uzbrukumu šeit atsita Kanādas karavīri.

1915.-1917. gados angļu un franču spēki cieta daudz lielākus zaudējumus nekā Vācija, taču abas puses zaudēja daudzus miljonus kareivju gan no ievainojumiem, gan no slimībām.[nepieciešama atsauce]

Milzīgie zaudējumi Verdenas kaujā un kaujā pie Sommas noveda Francijas armiju pie sabrukuma sliekšņa un dumpjiem 1917. gadā. Disciplīnu izdevās atjaunot tikai karatiesai ar nāvessodiem.

Kaujas Austrumu frontē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Samsonova armijas aplenkšana Austrumprūsijā
Situācija Austrumu frontē 1914. gada 1. novembrī

Austrumprūsijā un Polijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas Ziemeļrietumu frontes komandieris bija Jakovs Žilinskis, kurš atbalstīja Krievijas Plāna 19 G variantu, ar galveno uzbrukumu Austrumprūsijai, taču sākoties karam, viņš nespēja koordinēt 1. un 2. armijas darbību, novedot tās pie sakāves. Atbilstoši Plānam 19 un Francijas lūgumam pēc iespējas ātrāk atklāt Austrumu fronti, kara pirmajā dienās Krievijas virspavēlniecība (Stavka) pieņēma lēmumu no stratēģiski izdevīgajām pozīcijām Polijas karalistē iebrukt Austrumprūsijā un doties Berlīnes virzienā.

15. augustā Austrumprūsijā iebruka Krievijas 1. un 2. armijas, kuru komandieriem vācbaltietim Paulam fon Rennenkampfam un krievam Aleksandram Samsonovam bija personīgi sliktas attiecības, kas traucēja abām armijām koordinēt savu rīcību.

Karam sākoties, Vācija nosūtīja septiņas no savām astoņām armijām pret Franciju. Vāji aizsargātās Austrumprūsijas aizsardzība palika 8. armijas uzdevums. Pēc pirmajām krievu uzvarām, 20. augustā vācu 8. armijas komandieris Maksis fon Pritvics pieņēma lēmumu atkāpties Vislas virzienā, un ļāva krievu spēkiem iebrukt dziļi Mazūrijas ezeru rajonā, kur ezeri sašķēla un sadalīja krievu armiju kustību, padarot vieglāku to atsevišķu sakaušanu vēlāk. 23. augustā Pritvicu atlaida no komandiera amata un par jauno komandieri iecēla ģenerāli Paulu fon Hindenburgu, kura palīgs bija Erihs Lūdendorfs. Viņi apņēmās īstenot agresīvu uzbrukuma taktiku, lai iznīcinātu Samsonova 2. armiju. 24.-25. augustā vācu izlūkošana pārtvēra krievu armijas radio ziņas, kas apliecināja, ka starp Samsonova un Rennenkampfa armijām nav sadarbības.[19]

No 26. līdz 30. augustam Samsonova armija iesaistījās Tannenbergas kaujā. 26. augustā Augusts fon Makenzens sakāva Samsonova kreisā flanga spēkus, taču par spīti tam, Žilinskis pavēlēja Rennenkampfam nevis pagriezties uz dienvidiem, palīgā Samsonovam, bet uzbrukt ziemeļu virzienā pret Kēnigsbergu. 27. augustā vācu spēki pārrāva Samsonova fronti, un 28. augustā aplenca viņa armiju. Samsonovs pavēlēja 2. armijai sākt atkāpšanos, kas pārvērtās bēgšanā. 29. augustā Samsonovs aiz kauna nošāvās. No 135 000 aplenkto krievu tikai 10 000 izlauzās no aplenkuma, pārējie bez lielas pretestības padevās.

30. augustā Žilinskis izlēma, ka pēc 2. armijas sagrāves vācu galvenie spēki uzbruks Varšavai, un pavēlēja Rennenkampfam doties dziļāk Austrumprūsijā. Sākoties vāciešu pretuzbrukumam, Rennenkampfs sāka atkāpties, Pirmajā Mazūrijas ezeru kaujā no 7. līdz 14. septembrim arī viņa armiju sakāva, Rennenkampfs zaudēja 150 000 vīru un 150 lielgabalus. Krievu spēki pārgrupējās un 1. oktobrī Augustovas mežā deva prettriecienu, gandrīz pilnībā padzenot vāciešus no Krievijas teritorijas.[20]

Lai atvieglotu Austroungārijas stāvokli Galīcijas frontē, kur Krievija bija izvērsusi veiksmīgu uzbrukumu, 4. oktobrī vācieši sāka uzbrukumu Varšavas virzienā, kurai pietuvojas 12. oktobrī, taču 26. oktobrī bija spiesti atkāpties. 6. novembrī jauns vācu uzbrukums beidzās ar Lodzas ieņemšanu. 13. decembrī Vācijas un Austroungārijas uzbrukumi Polijas frontē tika pārtraukti.

Galīcijā un Karpatos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules kara Krievijas frontes izmaiņas 1915. gadā.

Kad 5. augustā Austroungārija pieteica karu Krievijai, tās armijas virspavēlnieks Konrāds uzskatīja, ka krievu uzbrukums nāks no Polijas, nevis austrumiem, kamēr krievi uzskatīja, ka Austroungārija uzbruks austrumos. 9. augustā Vācijas virspavēlnieks Moltke informēja Konrādu, ka Vācijas spēki nevarēs palīdzēt Austroungārijai uzbrukumā Polijai, kas sākās 10. augustā. Austroungārijas kavalērija ātri uzbruka, apdraudot Ļubļinu un 5. armiju ar aplenkumu. Sastopot pretestību, Austroungārijas armija atkāpās.

18. augustā sākas Krievijas impērijas 3. un 8. armijas iebrukums Galīcijā. 3. septembrī krievi ieņēma provinces galvaspilsētu Ļvovu (Lembergu) un 24. septembrī sāka spēcīgā Pšemislas cietokšņa aplenkumu, kas turpinās līdz 10. oktobrim. Jau 11. septembrī Konrāds pavēlēja vispārēju atkāpšanos no Galīcijas un krievu karaspēks pietuvojās Karpatu pārejām, kas tam pavērtu ceļu uz Ungāriju. 28. septembrī jaunizveidotā Vācijas 9. armija devās palīgā Austroungārijai, uzbrūkot krievu spēkiem Polijā. 10. novembrī krievi sāka otro Pšemislas cietokšņa aplenkšanu, ieņemot to 1915. gada 22. martā.[21]

No 1. līdz 17. decembrim notika Limanovas kauja, kuras rezultātā Austroungārijas 4. armija apturēja krievu uzbrukumu Krakovai un novērsa iespējamu ofensīvu Vīnes virzienā. Līdz decembra beigām frontes līnija šajā sektorā nostabilizējās līnijā starp Vislu, Tarnovu un Karpatiem, kuros visu ziemu notika kaujas.

Lai arī kara pirmajos mēnešos Krievija cieta lielus zaudējumus Austrumprūsijā, tās veiksmīgais uzbrukums Vācijai, iespējams, paglāba Parīzi no ieņemšanas. Krievijai arī izdevās nosargāt lielāko Polijas daļu, un tās zaudējumus pret Vāciju atsvēra uzvaras pret Austroungāriju un Galīcijas ieņemšana.

Lielā atkāpšanās, 1915[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu strēlnieki Tīreļa purva ierakumos.
Vilhelma II ierašanās Rīgā 1917. gada 7. septembrī. Sagrauto Rīgas dzelzceļa tiltu dēļ viņš ieradās Pārdaugavā ar automašīnu.

Jau 1914. gada kaujas iezīmēja Krievijas militārās rūpniecības problēmas. Salīdzinājumā ar vāciešiem, krieviem bija daudz mazāk lielgabalu un tiem akūti trūka lādiņu. Vācieši savu artilērijas pārspēku veiksmīgi izmantoja, lai īstenotu uzbrukuma operācijas, kurās pilnībā iznīcināja krievu aizsardzības līnijas.

1915. gada sākumā vācieši plānoja dot smagu triecienu krievu spēkiem Polijā, kas tur gatavojās jaunam iebrukumam Austrumprūsijā. Paralēli šim uzbrukumam vācieši sniedza palīdzību Austroungārijai, kas Galīcijā bija zaudējusi gandrīz miljonu nogalināto un karagūstekņu. 8. janvārī Vācija izveidoja Dienvidu armiju, kura turpmāk iesaistījās kaujās Austroungārijas atbalstam. 23. janvārī izgāzās Austroungārijas mēģinājums pārraut Pšemislas aplenkumu. No 7. līdz 21. februārim notika Otrā Mazūrijas ezeru kauja, kurā vācieši iznīcināja lielu daudzumu Krievijas impērijas kareivju, taču neieņēma jaunas teritorijas. 22. martā beidzot padevās Pšemislas cietoksnis ar 150 000 Austroungārijas kareivjiem.

Austrumu fronte vāciešiem tagad kļuva par kara svarīgāko zonu. 2. maijā sākās veiksmīgā Gorlices-Tarnovas ofensīva Makenzena vadībā, kas turpinājās līdz 23. maijam. Ar masīvu artilērijas pārspēku viņš pārrāva krievu fronti. Taču krievu pretuzbrukums piespieda Austroungārijas armiju pamest Bukovinu. 3. jūnijā Makenzens atguva Pšemislu. Vācu uzbrukuma rezultātā Krievija 20. jūnijā sāka atkāpšanos no Galīcijas, 22. jūnijā zaudējot Ļvovu. Atkāpšanās laikā gūstā nonāca 250 000 krievu.[22]

2. jūlijā ķeizars Vilhelms II piekrita Hindenburga un Lūdendorfa plānam aplenkt un iznīcināt Krievijas impērijas armijas galvenos spēkus Polijā, izvēršot vairākus vienlaicīgus uzbrukumus. Balstoties uz jau pavasarī iesāktajiem uzbrukumiem, 13. jūlijā ar jaunu sparu sākās Bugas ofensīva, Makenzenam uzbrūkot krievu 3. armijai ar mērķi ieņemt Brestļitovsku, Narevas ofensīva Polijas ziemeļos ar mērķi ieņemt Varšavu, un Kurzemes ofensīva Latvijas un Lietuvas teritorijās.

22. jūlijā, lai glābtu karaspēku no aplenkuma un sakāves, Krievijas impērijas armijas sāka Lielo atkāpšanos, 4. augustā zaudējot Varšavu, 17. augustā Kauņu, 19. augustā Novogeorgijevsku, 25. augustā Brestļitovsku, 2. septembrī Grodņu un 18. septembrī Viļņu. Lai arī gūstā kritušo skaits bija liels, Krievijai izdevās izvairīties no pilnīgas armijas iznīcināšanas un evakuēt lielu daļu rūpniecības uzņēmumu. Bēgļu gaitās devās arī liela daļa zaudēto teritoriju iedzīvotāju. Septembra beigās fronte atkal nostabilizējās.

Austroungārija augustā mēģināja veikt iebrukumu dziļāk Ukrainā, taču zaudēja 300 000 gūstekņu un kritušo. 23. augustā cars Nikolajs II kļuva par Krievijas armijas virspavēlnieku. Vācu flotes sāktās kaujas Rīgas jūras līcī beidzās bez panākumiem.

Brusilova pārrāvums, 1916[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brusilova pārrāvums

Pēc katastrofālā 1915. gada, Krievijas armija dažu mēnešu laikā saņēma ievērojamus ieroču papildinājumus, un sāka plānot pretuzbrukumu, kas beidzās ar gandrīz visas Volīnijas un Bukovinas, kā arī Galīcijas austrumu daļas ieņemšanu.

Brusilova pārrāvums sākās 1916. gada 4. jūnijā nu turpinājās līdz 20. septembrim Antantes 1916. gada stratēģiskā plāna ietvaros. Tā mērķis bija atvieglot Francijas stāvokli Verdenas kaujā, kā arī palīdzēt Itālijai, kas neveiksmīgi uzbruka Austroungārijai Trento provincē.

Zaudējumi, kurus šo kauju laikā cieta Austroungārija, tai turpmākā kara gaitā vairs neļāva patstāvīgi realizēt liela mēroga militārās operācijas. Vienlaikus Centrālajām lielvalstīm, lai apturētu ofensīvu, nācās pārsviest uz Austrumu fronti 34 divīzijas, pavājinot to spēkus citās frontēs. Kopā ar Rietumu frontē paralēli notikušo ofensīvu (Kauja pie Sommas) 1916. gadā Antantei izdevās veikt saskaņotu ofensīvu pret Centrālo lielvalstu karaspēku.

Krievijas panākumu iedvesmota, Antantes pusē karā iesaistījās iepriekš neitrālā Rumānijas karaliste, tomēr Augusta fon Makenzena vadītajiem spēkiem to izdevās ātri sakaut un ieņemt galvaspilsētu Bukaresti. Tā Krievijas impērijas militārais stāvoklis tikai pasliktinājās, jo frontes līnija tagad stiepās līdz Melnajai jūrai.

Pēc Rumānijas sakāves, Krievijas nolēma veikt uzbrukumu Rīgas frontē, lai piesaistītu Vācijas karaspēka rezerves un palīdzētu Francijai izturēt Verdenas kauju. Neveiksmīgā Krievijas 12. armijas uzbrukuma operācija (Ziemassvētku kaujas) notika laikā no 1917. gada 5. janvāra līdz 11. janvārim (jaunajā stilā), kurā lielu drosmi parādīja latviešu strēlnieki.

Tuvie Austrumi un Kaukāzs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas, Lielbritānijas, Krievijas un Itālijas vienošanās par Osmaņu impērijas sadalīšanu un arābu valstu izveidošanu

Vācijas karakuģi, kas bija pārgājuši jauno turku vadītās Osmaņu impērijas pakļautībā, 1914. gada 29. oktobrī uzbruka Krievijas flotes Melnās jūras bāzēm, tā osmaņi pievienojās Centrālajām lielvalstīm, saskaņā ar 1914. gada 2. augustā noslēgto slepeno Osmaņu-Vācu aliansi. Osmaņu iesaistīšanās karā apdraudēja Krievijas Kaukāza provinces un Lielbritānijas jūras sakarus ar britu Indiju pa Suecas kanālu.

1915. gadā briti un franči atklāja aktīvu karadarbību pret osmaņiem, uzsākot Galipoli kauju, kur izsēdināja britu domīniju karaspēku, un Mezopotāmijas operāciju, ko galvenokārt veica Indijas koloniālā armija. Galipoli tika atsists Lielbritānijas, Francijas, Austrālijas un Jaunzēlandes armiju korpusa (ANZAC) desants, piespiežot tos evakuēties. Mezopotāmijā, pēc padošanās Kutas aplenkumā, Lielbritānijas spēkus papildināja un 1917. gadā tie ieņēma Bagdādi. 1917. gada decembrī britu Sīnāja un Palestīnas operācija vainagojās ar Jeruzālemes ieņemšanu. Feldmaršala Edmunda Alenbija vadītā armija 1918. gada septembrī sakāva osmaņus Megido kaujā.

Krievijas Kaukāza operācija attīstījās veiksmīgi. Viens no jauno turku vadoņiem, Envers paša bija armijas virspavēlnieks un vēlējās iekarot ne tikai Kaukāzu, bet arī Krievijas Turkestānu, kuru apdzīvoja turkiem radniecīgas tjurku tautas. Ar gandrīz 100 000 lielu karaspēku 1914. gada 22. decembrī viņš sāka uzbrukumu Kaukāzā. Pavēlot kalnos doties frontālā uzbrukumā ziemas apstākļos, Envers pašā Sarikamišas kaujā zaudēja 60-80 000 kareivju, liela daļa no kuriem nosala. 1915. gada decembrī šeit sākās ģenerāļa Judeniča vadītais pretuzbrukums, kura rezultātā 1916. gada sākumā krievi ieņēma Bitlisu un Trabzonu. Krievijas armija arī iegāja dziļi Persijā, sasniedzot Hamadanu un Kirmanšahu, un pagriežoties Mezopotāmijas virzienā, mēģināju izbeigt britu spēku aplenkumu Kutā, pēc kuras krišanas turkiem, krievu un britu spēki sastapās pie Tigras. Pēc šiem panākumiem, Krievija noslēdza slepenu Saiksa-Piko vienošanos ar Franciju un Lielbritāniju, kas pēc kara tai piešķīra tiesības anektēt visas armēņu zemes Turcijā, daļu Kurdistānas un Anatolijas ziemeļus. Jau 1915. gada martā Rietumu sabiedrotie Krievijai bija atvēlējuši Konstantinopoli un Dardaneļus.[23]

1915. gada augustā, pēc virspavēlnieka amata zaudēšanas, uz Kaukāza fronti nosūtīja lielkņazu Nikolaju Nikolajeviču, kurš centās izbūvēt dzelzceļu no Gruzijas uz iekarotajām teritorijām, lai varētu nodrošināt pietiekamu karaspēka apgādi jaunai ofensīvai. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā, ātri sākās krievu armijas sabrukums un turki 1918. gada sākumā sāka pretuzbrukumu, dažu mēnešu laikā iekarojot visu Kaukāzu.

Kaujas Itālijas frontē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar zilu iekrāsotās teritorijas itāļiem izdevās iekarot divu gadu laikā
Munīcijas transports Alpos

Itālija, Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā kopš 1882. gada, neatteicās no savām pretenzijām uz Austrijas teritorijām Trentino, Istrijā un Dalmacijā. Austroungārijas mēģināja apmierināt Itāliju, piedāvājot Francijas teritorijas. 1915. gada 26. aprīlī Itālija pievienojās Antantei, parakstot Londonas līgumu, ar kuru tā apņēmās drīz uzsākt uzbrukumu Austroungārijai. 23. maijā Itālija pieteica karu Austroungārijai, 20. augustā Itālija pieteica karu Osmaņu impērijai, un 10. oktobrī Bulgārijai. Pēc 15 mēnešiem Itālija pieteica karu arī Vācijai.

Itālijas armija, lai arī slikti apgādāta un ar zemu morāli, bija skaitliski pārāka par šajā frontē izvietotajiem austroungāru spēkiem, kas bija koncentrēti Austrumu frontē. Lielākā daļa cīņu notika Alpu kalnu reģionos, kur ir ļoti labas pozīcijas aizsardzības cīņām un lielas grūtības munīcijas piegādei. Lielas ofensīvas varēja notikt tikai Veneto apgabalā. 27. maijā austroungāri sāk veidot aizsardzības līniju gar Izonco upi, kas iezīmē frontes līniju līdz 1917. gada novembrim. 23. jūnijā 200 000 kareivjus liela itāļu armija sāk pirmo uzbrukumu, taču negūst panākumus. Turpmākos divus gadus itāļi regulāri atkārto nesekmīgus mēģinājumus pārraut austriešu Izonco aizsardzības līniju, zaudējot simtiem tūkstošus kareivju.[24] 1917. gada oktobrī austroungāri un vācieši sāka pretuzbrukumu, un Kaporeto kaujā smagi sakāva itāļus, pietuvojoties 30 km atālumā Venēcijai.

Kaujas kolonijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienas no 1914. gada pirmājām kaujām notika tālu no Eiropas - Āfrikā un Klusajā okeānā. Francija un Britu impērija (šajās cīņās aktīvi piedalījās arī Jaunzēlande un Austrālija) jau dažu mēnešu laikā okupēja visas Vācijas teritorijas Klusajā okeānā. Āfrikā neliela mēroga cīņas turpinājās visu kara laiku.

Kara otrais posms (1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 3. februāris: ASV prezidents Vudro Vilsons paziņo Kongresam par attiecību pārtraukšanu ar Vāciju.

ASV iesaistīšanās karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antantes jūras blokāde izraisīja nopietnu Vācijas ekonomikas lejupslīdi. 1917. gada februārī Vācija sāka zemūdeņu karu, kura mērķis bija pārtraukt jūras piegādes Anglijai un piespiest to izstāties no kara. Kaut gan sākumā briti cieta lielus zaudējumus (līdz pat 860 000 tonnu zaudētu izejvielu mēnesī), drīz vien Anglija ieviesa konvoju sistēmu, kas krietni samazināja vācu zemūdeņu radītos zaudējumus. Zemūdens karš kopā ar Cimmermaņa telegrammu sagrāva attiecības starp Trejsavienību un ASV. Prezidents Vudro Vilsons pieprasīja pieteikt karu Vācijai, kas arī notika 1917. gada 6. aprīlī. Senāts pieņēma lēmumu par kara pieteikšanu nobalsojot 373 pret 50.

Kaut gan ASV deva ļoti svarīgu pienesumu karam, tā nekļuva par Antantes locekli, bet palika tikai Antantes sabiedrotā. Vācijas karaspēka vadība zināja, ka ASV kareivju pieplūduma dēļ viņa vairs nespēs uzvarēt aizsardzības karu, tādēļ plānoja strauju rāvienu uz rietumiem, izmantojot jauno bruņoto karaspēku un jaunas kājnieku taktikas. Turklāt abas puses apzinājās, ka ieildzis karš draudēja ar sociālo sagruvumu vai pat revolūciju, kā Krievijā. Abām pusēm bija nepieciešama ātra uzvara Rietumu frontē.

Krievijas izstāšanās no kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas militārās ofensīvas sākums: vācu karaspēks šķērso Daugavu pie Ikšķiles 1917. gada 2. septembrī.

Lai piespiestu Krieviju izstāties no kara, Vācijas impērijas 8. armija no 1917. gada 1. līdz 6. septembrim veica Rīgas operāciju, kuras laikā tā straujā triecienā ieņēma Rīgu un mēģināja ielenkt apmēram 160 000 Krievijas 12. armijas karavīru, kas kaujā pie Mazās Juglas tomēr spēja uz laiku noturēt aizsardzību, izkļuva no ielenkuma un atkāpās Pēterburgas virzienā. Savukārt Vācijas kara flote 1917. gada 29. septembrī — 20. oktobrī veica liela mēroga jūras desanta operāciju "Albiona", kuras laikā sagrāva Krievijas kara floti un ieņēma Monzunda arhipelāgu.

1917. gada 8. novembrī tūlīt pēc varas pārņemšanas Oktobra revolūcijas rezultātā Padomju Krievijas valdība izsludināja "Dekrētu par mieru", kurā piedāvāja visām Pirmajā Pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas. 3. decembrī sākās Krievijas sarunas ar Centrālajām lielvalstīm par pamiera noslēgšanu, kas stājās spēkā 1917. gada 15. decembrī. Miera sarunās Vācija pieprasīja Krievijas valdībai atzīt Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarību, no kā Krievijas puse atteicās. Ukrainas Centrālā Rada 1918. gada 25. janvārī proklamēja Ukrainas neatkarību, 16. februārī Vācijas protektorātā tika atjaunota Lietuvas valsts. 17. februārī pamiers tika pārtraukts un Vācijas armija 18. februārī ieņēma Daugavpils cietoksni un cauri Latgalei turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā, 19. februārī Ļeņins lika steigšus piedāvāt slēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem, jo Krievijai "vairs nav armijas. Vācieši no Rīgas uzbrūk visā frontē." Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība.

1918. gada 3. martā Padomju Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina to "par brīvu un patstāvīgu valsti".

Kara trešais posms (1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas 1918. gada pavasara ofensīva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavasara ofensīvas rezultāti

Pēc Krievijas izstāšanās no kara 1918. gada sākumā Vācijai parādījās liels karavīru daudzums, ko varēja pārvirzīt uz Rietumu fronti. Vācijas plānos bija ātra ofensīva Rietumos pirms ASV spēku nostiprināšanās. Aktīva karadarbība sākās 1918. gada 21. martā. Vācu spēkiem izdevās pavirzīties uz priekšu par vairāk nekā 30 km. Pirmo reizi kopš 1914. gada beigām frontē atgriezās manevrēšana. Britu un franču ierakumus vācieši ieņēma izmantojot viegli bruņotus specvienību kareivjus. Pirmās uzbrukuma dienas bija tik veiksmīgas, ka 24. martu Vācijā pasludināja par valsts brīvdienu. Daudzi vācieši ticēja, ka uzvara ir tuvu. Tomēr pēc smagām cīņām Vācijas ofensīva tika apstādināta.

1918. gada vasarā Eiropā strauji pieauga ASV spēku skaits, kas sastāvēja gandrīz vienīgi no kājniekiem. Vairāki mēģinājumi sadalīt amerikāņu vienības un izmantot viņus kā papildinājumu Francijas un Anglijas spēkiem izgāzās, jo ģenerālis Džons Peršings izvēlējās tos saglabāt kā vienotu spēku. Amerikāņi bija vienīgie, kas vēl piekopa frontālo uzbrukumu (kur kājnieki caur ložmetēju ugunij skrien uz pretinieka ierakumiem, lai turpinātu cīņu tur), ko Anglija un Francija sen jau nelietoja, tādēļ nedaudzajās kara operācijās 1918. gada vasarā un rudenī ASV cieta milzīgus zaudējumus.[nepieciešama atsauce]

15. jūlijā Antantes spēki, ASV atbalstīti, sāka otro kauju pie Marnas. Šī Antantes iniciatīva izvērtās par Antantes uzvaru sākumu. Tajā pašā laikā Vācija bruka jau arī no iekšpuses. Nepārtraukti notika pretkara gājieni un armijas morāle bija ļoti zema. Ražošanas apjoms, salīdzinot ar 1913. gadu, bija sarucis par 53%.[nepieciešama atsauce]

Antantes uzvara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antantes uzbrukums līdz 11. novembrim
Britu tanks, 1918

Franču pretuzbrukums sākās jau 18. jūlijā un septembra beigās izvērtās vispārējā uzbrukumā visā frontes līnijas garumā. 8. augustā notika Amjēnas kauja, kurā piedalījās britu Ceturtās armijas III korpuss kreisajā flangā, franču Pirmā armija labajā un Kanādas un Austrālijas korpuss, vadot uzbrukuma trieciengrupu centrā. Antantes spēki sastāvēja no 414 IV un V modeļa tankiem un 120 000 cilvēkiem. Antantes spēki septiņu stundu laikā pavirzījās uz priekšu 12 km iznīcinot sešas vācu divīzijas un piespiežot vāciešus bēgt. Pēc dažām dienām ofensīvas ātrums apsīka, briti piedzīvoja tehniskas problēmas problēmas ar gandrīz visiem saviem tankiem (izņemot 7 no 414). 1918. gada 15. augustā ofensīva tika pārtraukta un sākās jaunas ofensīvas plānošana. Tā notika pēc 6 dienām - 21. augustā. Ap 130 000 Savienoto Valstu kareivju tika iesaistīti cīņā, kopā ar britu 3. un 4. armiju. Ofensīva bija ļoti veiksmīga - Vācijas 2. armija tika atstumta 55 km garā frontē. 2. septembrī Vācija jau bija atstumta līdz Hindenburga līnijai.

Hindenburga līnijas pārraušanas mēģinājums sākās 26. septembrī, 260 000 amerikāņu kareivjiem dodoties pretī Hindenburga aizsardzības līnijas ložmetēju ugunij. Visām divīzijām, izņemot ASV 79. kājnieku divīziju, izdevās ieņemt savus mērķus. Šī neveiksme ļāva Vācijai atgūties un pārgrupēties. Visas aizsardzības līnijas ieņemšana notika 27. septembrī.

Kara beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Kompjeņas pamiera parakstīšanas
Vācu karaspēks šķērso Reinu, atgriežoties mājās
Ziņas par kara beigām

Bulgārijas karaliste pamieru noslēdza 1918. gada 29. septembrī, pirmā izstājoties no Centrālo valstu bloka. 30. oktobrī kapitulēja Osmaņu impērija, noslēdzot Mudrosas pamieru. 3. novembrī pamieru noslēdza arī jau sabrukuma stāvoklī esošā Austroungārija. Itālija izmantoja situāciju, ka 3. novembrī noslēgtais pamiers stājās spēkā 4. novembrī, lai kara pēdējās stundās sagrābtu gūstā vairākus simtus tūkstošus austroungāru kareivju. Karadarbības pārtraukšana stājās spēkā 4. novembrī 15.00. Pēc Habsburgu dinastijas gāšanas, jaunās Austrijas un Ungārijas valstis parakstīja atsevišķus miera līgumus ar Antanti.

Vācijas sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augstākā armijas vadība saprata situācijas bezcerīgumu un 28. septembrī Ludendorfs informēja Hindenburgu, ka karš ir zaudēts un nekavējošies jālūdz pamieru. 29. septembrī Vilhelms II apmeklēja armijas štābu Spa, Beļģijā, kurā tika informēts, ka uzvarēt karā vairs nav iespējams. 3. oktobrī Vilhelms II iecēla politiski mēreno princi Bādenes Maksi par jauno kancleru. Valsts vadība pieņēma lēmumu demokratizēt Vāciju un pieņemt ASV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktu programmu. Līdz ar militārajām neveiksmēm pašā Vācijā sākās iedzīvotāju protesti. Bādenes Maksis no Hindenburga saņēma rakstisku apstiprinājumu, ka turpmāka militāra pretošanās nav iespējama. Tas viņam noderēja oktobra beigās, kad redzot vācu armijas spēju turpināt aizsardzības kaujas, Hindenburgs un Ludendorfs vēlējās karu turpināt. 24. oktobrī Ludendorfs kritizēja jaunā kanclera miera politiku un 26. oktobrī viņam pavēlēja aiziet no visiem amatiem. Vilhelms II no Berlīnes devās uz Spa, kur, saņemot ziņas par nemieriem Vācijā, plānoja izmantot armiju kārtības atjaunošanai.

22. oktobrī karaflotes komandieris saņēma pavēli īstenot plānu, kas paredzēja pašnāvniecisku vācu karaflotes uzbrukumu britu flotei, lai glābtu flotes un nācijas godu. Uzzinot par plānoto uzbrukumu, 29. oktobrī sākās matrožu dumpji, kas pārmetās uz karaflotes bāzi Ķīlē, kur izveidojās matrožu un strādnieku padome, sakās Novembra revolūcija. 9. novembrī armijas štābā Spa, Beļģijā, uz sapulci sasauca 50 augstāko rangu virsniekus, no kuriem 39 paspēja ierasties. Viņiem uzdeva divus jautājumus – vai kareivji atbalstīs ķeizaru, ja tas mēģinās apspiest revolūciju Vācijā un vai kareivji ir gatavi apspiest boļševiku revolūciju Vācijā? Uz pirmo jautājumu tikai viens virsnieks atbildēja, ka kareivji sekos ķeizaram. 15 svārstījās, un 23 atbildēja, ka kareivji neatbalstīs ķeizaru kārtības ieviešanā valstī. Uz otro jautājumu 12 atbildēja, ka vispirms jāatjauno disciplīna armijā, 19 šaubījās, ka kareivji apspiedīs boļševikus un 8 atbildēja, ka uz kareivjiem nevar cerēt. Pēc tam armijas vadība informēja ķeizaru, ka armija disciplinēti atgriezīsies mājās savu virsnieku vadībā, bet tā vairs neseko ķeizaram un viņa pavēlēm. 24. stundas vēlāk Vilhelms II devās trimdā uz Nīderlandi.[25]

Strauji uzliesmojot revolūcijai, 9. novembrī Bādenes Maksis kanclera varu nodeva mērenajam sociāldemokrātam Frīdriham Ebertam. Lai arī Eberts vēlējās monarhiju saglabāt, revolucionārajā situācijā viņš bija spiests piekrist republikas pasludināšanai, tikai nedaudz apsteidzot kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidošanu.

11. novembra 11.00 stājās spēkā Kompjeņas pamiers. 28. oktobrī Vilhelms II trimdā parakstīja atteikšanos no troņa. Karu oficiāli izbeidza septiņus mēnešus vēlāk, līdz ar Versaļas līguma parakstīšanu 1919. gada 28. jūnijā.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]