Pjērs Etjēns Flandēns
| Pjērs Etjēns Flandēns Pierre-Étienne Flandin | |
|---|---|
 | |
| Francijas premjerministrs | |
|
Amatā 1934. gada 8. novembris — 1935. gada 1. jūnijs | |
| Prezidents | Albērs Lebrēns |
| Priekštecis | Gastons Dumergs |
| Pēctecis | Ferdinands Buisons |
| Francijas ārlietu ministrs | |
|
Amatā 1936. gada 24. janvāris — 1936. gada 4. jūnijs | |
| Prezidents | Albērs Lebrēns |
| Priekštecis | Pjērs Lavals |
| Pēctecis | Ivons Delboss |
| Višī Francijas vicepremjers | |
|
Amatā 1940. gada 13. decembris — 1941. gada 9. februāris | |
| Priekštecis | Pjērs Lavals |
| Pēctecis | Fransuā Darlāns |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1889. gada 12. aprīlī Parīze, .svg){kind=small} Francija |
| Miršanas dati |
1958. gada 13. jūnijā (69 gadu vecumā) Senžankapferā, Piejūras Alpi, Francija |
| Politiskā partija | Demokrātiskā republikāņu alianse |
| Profesija | jurists, politiķis |
Pjērs Etjēns Flandēns (franču: Pierre-Étienne Flandin; dzimis 1889. gada 12. aprīlī, miris 1958. gada 13. jūnijā) bija franču konservatīvs politiķis un jurists, viens no ietekmīgākajiem Francijas Trešās republikas centriski labējo politiķiem starpkaru periodā. No 1934. gada novembra līdz 1935. gada jūnijam bija Francijas premjerministrs, bet 1936. gadā — ārlietu ministrs. Otrā pasaules kara laikā īslaicīgi ieņēma Višī Francijas vicepremjera un ārlietu ministra amatu.
Biogrāfija
[labot | labot pirmkodu]Flandēns piedzima 1889. gada 12. aprīlī Parīzē politiski aktīvā ģimenē. Viņa tēvs Etjēns Flandēns bija jurists, parlamenta deputāts un senators, kā arī Francijas ģenerālrezidents Tunisijā. Pjērs Etjēns Flandēns ieguva juridisko izglītību un jau pirms Pirmā pasaules kara iesaistījās politikā.
Pirmā pasaules kara laikā Flandēns dienēja Francijas bruņotajos spēkos kā militārais pilots. Pēc kara viņš atsāka politisko darbību un kļuva par vienu no Demokrātiskās republikāņu alianses redzamākajiem politiķiem. No 1933. līdz 1940. gadam viņš bija šīs partijas vadītājs.
1920. un 1930. gados Flandēns vairākkārt ieņēma ministra amatus Francijas valdībās. Viņš bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs, finanšu ministrs un sabiedrisko darbu ministrs. 1934. gada 8. novembrī pēc Gastona Dumerga valdības atkāpšanās Flandēns kļuva par Francijas premjerministru. :contentReference[oaicite:3]{index=3}
Flandēna valdība darbojās līdz 1935. gada 1. jūnijam. Viņa premjera amata laikā Francija centās stiprināt starptautisko drošības sistēmu pret pieaugošo nacistiskās Vācijas ietekmi Eiropā. 1935. gadā tika noslēgta Francijas un Itālijas vienošanās, izveidota Strezas fronte un parakstīts Francijas—PSRS savstarpējās palīdzības līgums.
1936. gada sākumā Flandēns kļuva par Francijas ārlietu ministru Albēra Saro valdībā. Viņa pilnvaru laikā Vācija 1936. gada 7. martā veica Reinzemes remilitarizāciju, pārkāpjot Versaļas līguma un Lokarno līgumu noteikumus. Flandēns centās panākt stingru Francijas un Apvienotās Karalistes reakciju, tomēr Lielbritānijas valdība neatbalstīja militāru rīcību.
Vēlāk Flandēns arvien vairāk atbalstīja piekāpšanās politiku attiecībās ar Vāciju. Minhenes krīzes laikā 1938. gadā viņš atbalstīja vienošanos ar Ādolfu Hitleru, kas vājināja viņa politisko reputāciju Francijā.
Pēc Francijas sakāves 1940. gadā Flandēns atbalstīja pilnvaru nodošanu maršalam Filipam Petēnam, kas pavēra ceļu Višī Francijas režīma izveidei. 1940. gada 13. decembrī pēc Pjēra Lavala atcelšanas Petēns iecēla Flandēnu par vicepremjeru un ārlietu ministru.
Flandēna atrašanās Višī valdības vadībā bija īslaicīga. Viņš centās uzturēt attiecības gan ar nacistisko Vāciju, gan slepeni ar Apvienoto Karalisti, vienlaikus saglabājot Višī režīma sadarbības politiku ar Vāciju. Vācijas varas iestādes pret Flandēnu izturējās ar neuzticību un deva priekšroku citiem Višī politiķiem. 1941. gada 9. februārī Flandēns atkāpās no amata, un viņu nomainīja admirālis Fransuā Darlāns.
Pēc Francijas atbrīvošanas Flandēnu tiesāja saistībā ar viņa darbību Višī režīma laikā. Viņš tika attaisnots apsūdzībā par valsts nodevību, tomēr viņam tika piespriesti pieci gadi par tā saukto nacionālo necienību (franču: indignité nationale). Sods vēlāk tika mīkstināts, ņemot vērā viņa sniegto palīdzību Francijas pretošanās kustībai kara laikā.
Pēc kara Flandēns vairs neatguva agrāko politisko ietekmi. Viņš nomira 1958. gada 13. jūnijā Senžankapferā Francijas dienvidos, 69 gadu vecumā.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pjērs Etjēns Flandēns.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
|