Pāriet uz saturu

Pjačencas stāvs

Vikipēdijas lapa

Pjačencas stāvs (angļu: Piacentian stage) ir pliocēna nodalījuma augšējais stāvs un neogēna sistēmas astotais stāvs (ģeoloģiskā stratigrāfiskā vienība). Šī stāva nogulumi ir veidojušies pjačencas laikmetā intervālā no 3,600 līdz 2,58 miljoniem gadu (kopumā ap 1 miljonu gadu). Pjačencas stāva nogulumi atrodas virs pliocēna zankles stāva nogulumiem un zem pleistocēna gelazas stāva nogulumiem.

Pjačencas laikmetā oglekļa dioksīda līmenis atmosfērā bija līdzīgs mūsdienu līmenim, bet globālā vidējā temperatūra par 2-3 °C augstāka. Jūras līmenis bija apmēram par divdesmit metriem augstāks par mūdsdienu līmeni, pateicoties kam pjačencas laikmeta apstākļi ir nozīmīgs analogs tam, kas sagaida mūsu pasauli nākotnē.

Periods (sistēma) Epoha (nodalījums) Laikmets (stāvs) Intervāls
Neogēna periods
(23,03 — 2,58 Ma)
Pliocēns
(5,333 — 2,58 Ma)
Pjačencas (3,600 — 2,58 Ma)
Zankles (5,333 — 3,600 Ma)
Miocēns
(23,03 — 5,333 Ma)
Mesīnas (7,246 — 5,333 Ma)
Tortonas (11,63 — 7,246 Ma)
Serravalles (13,82 — 11,63 Ma)
Langes (15,98 — 13,82 Ma)
Burdigalas (20,45 — 15,98 Ma)
Akvitānijas (23,04 — 20,45 Ma)

Izveidošana un stratigrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Pjačencas stāvu zinātniskajā literatūrā 1858. gadā ieviesa šveiciešu stratigrāfs Kārlis Meijers Eimars. Stāva nosukums dots par godu Itālijas pilsētai Pjačencai.

Pjačencas pamatne atbilst Gausa hronozonas pamatnei un planktona foraminīferu Globorotalia margaritae un Pulleniatina primalis izmiršanai. Pjačencas globālais stratotips (GSSP) ir noteikts 1997. gada janvārī pie Punta Pikkola Sicīlijā, Itālijā.[1]

Pjačenca bija pēdējais ģeoloģiskais laikmets pirms kvartāra ledus laikmetiem, kas iestājās ziemeļu puslodē. Arī Antarktikas ledus vairogs nebija tik liels, kā mūsdienās, bet jūras līmenis apmēram par divdesmit metriem pārsniedza pašreizējo. Globālā vidējā temperatūra par 2-3 °C pārsniedza pirmsindustriālo. Sasilšanas laikā pjačencas laikmeta vidū oglekļa dioksīda koncentrācija sasniedza maksimumu apmēram 389 ppm (diapazonā 381—427 ppm ar 95% ticamību), kas atbilst koncentrācijai 2010. gados. Tādējādi, pjačencas laikmetu var izmantot par analogu nākotnes klimatam un jūras līmenim, kuru varētu sagaidīt, ja oglekļa dioksīda koncentrācija stabilizēsies šajā līmenī. Konkrēti, starpledus perioda KM5c sasilšana pjačencas vidū notika orbitālajā konfigurācijā, kas ir tuva mūsdienu situācijai ar līdzīgu Saules insolācijas ģeogrāfisko sadalījumu.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]