Polāro vaļu dzimta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Polāro vaļu dzimta
Balaenidae (Gray, 1821)
Ziemeļu gludvalis (Eubalaena glacialis)
Ziemeļu gludvalis (Eubalaena glacialis)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Apakškārta Vaļi un nīlzirgi (Whippomorpha)
Infrakārta Vaļveidīgie (Cetacea)
Sīkkārta Plātņvaļi (Mysticeti)
Dzimta Polāro vaļu dzimta (Balaenidae)
Izplatība
Balaenidae range map.png
  Polārā vaļa izplatība
  Polārā vaļa un Japānas gludvaļa izplatība
  Japānas gludvaļa izplatība
  Ziemeļu gludvaļa izplatība
  Dienvidu gludvaļa izplatība
Iedalījums
Polāro vaļu dzimta Vikikrātuvē

Polāro vaļu dzimta jeb ziemeļu vaļu dzimta (Balaenidae) ir viena no plātņvaļu (Mysticeti) dzimtām, kas apvieno 4 mūsdienās dzīvojošas vaļu sugas un kas tiek iedalītas 2 ģintīs. Nesenā pagātnē dzimtā bija tikai viena ģints, bet 2000. gados veiktajos ģenētiskajos pētījumos noskaidrojās, ka polārais valis (Balaena mysticetus) nepieder pie gludvaļu grupas, bet gan ir izdalāms atsevišķā ģintī.[1][2]

Polāro vaļu dzimtas sugas sastopamas Ziemeļu Ledus, Atlantijas, Klusajā, Indijas un Dienvidu okeānā, polārajos un mērenajos ūdeņos.

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Purna augšžokļa daļa šaura un arkveidā izliegta augstu uz augšu, attēlā polārais valis (Balaena mysticetus)
Dažādās vietās uz ādas veidojas vaļu utu dzīvotnes, kas ir gaiši dzeltenā, baltā vai oranžā krāsā
Dienvidu gludvaļa (Eubalaena australis) skelets

Polāro vaļu dzimtas sugas ir liela auguma vaļi, tie ir apmēram 15—17 m gari, lielākajiem īpatņiem sasniedzot 18 m. Tie sver vidēji 50—80 t, lielākie līdz 110 t.[3][4][5] To galvas ir milzīgas, apmēram ⅓ no kopējā ķermeņa garuma.[4][5] Šīs grupas vaļiem nav muguras spuras, krūšu spuras ir salīdzinoši īsas, platas un noapaļotas. To āda uz vēdera, rīkles daļu ieskaitot, ir gluda, bez ielocēm un krokām, kādas, piemēram, ir joslvaļiem. Nāsu izmērs samazināts, salīdzinot ar citiem vaļiem.[3]

Purna augšžokļa daļa šaura un arkveidā izliegta augstu uz augšu. Mutes keratīna filtrācijas plāksnītes (vaļa bārda) ir garas un šauras, katrā augšžokļa pusē ir vairāk kā 350 gabali, turklāt labās un kreisās puses plāksnītes mutes priekšpusē atdalītas (nesavienotas). Apakšžoklis veidots kā milzīgs kauss.[4] Šaurais augšžoklis valim ļauj izlauzties cauri ledum, kas ir līdz 23 cm biezs.[5]

Ķermenis ir melns ar baltu plankumu uz vēdera un nedaudz gaišāku joslu uz astes.[5] Dažādās vietās uz ādas, visbiežāk uz galvas, mutes tuvumā un ap acīm, šiem vaļiem ir balti vai dzelteni, it kā smilšaini laukumi, kas nav ādas krāsa, bet gan šajās vietās uz ādas dzīvo sīki vēžveidīgie — vaļu utis (Cyamidae). Šī ir vispamanāmākā ārējā pazīme, kas ļauj polāro vaļu dzimtas sugas atšķirt no joslvaļiem.[5]

Dzīves veids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polāro vaļu dzimtas sugas barojas ar vēžveidīgajiem, galvenokārt ar airkājvēžiem, tos noķerot, lēni peldot ar atvērtu muti vēzīšu koncentrētās uzturēšanās vietās. Ūdens ieplūst milzīgajā mutē un cauri vaļa bārdai tek atpakaļ jūrā, barībai saķeroties keratīna plāksnītēs, no kurām valis to nolaiza ar mēli. Parasti šīs grupas vaļi barojas ūdens virsmas tuvumā.[3][4][5]

Polāro vaļu sugas dzīvo pa vienam vai veido nelielas grupas, kurās ir 3—4 īpatņi.[4][5] Visi šīs dzimtas vaļi ir migrējoši, un ziemas periodā pārvietojas uz siltākiem ūdeņiem, šajā periodā notiek pārošanās un mazuļu dzimšana. Grūsnība ilgst 10—11 mēnešus, piedzimst viens mazulis. Mātītes sapārojas ik pēc trīs gadiem.[3] Polāro vaļu dzimtas sugas dzīvo līdz apmēram 50—70 gadiem, bet vecākais zināmais šīs grupas valis nomira 211 gadu vecumā.[5]

Apdraudējums un aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimta beigās šīs grupas vaļi tika intensīvi medīti, lai iegūtu trānu. Tieši šīs grupas vaļi satur visvairāk trāna, kas sastāda 40% no to kopējās masas.[6] Tā kā trāna ir ļoti daudz, nomirstot vaļi uzpeld ūdens virspusē, un medniekiem ir viegli savākt medījumu. Šī iemesla dēļ mūsdienās šīs ir vienas no visapdraudētākajām vaļu sugām pasaulē.[5] Viskritiskāk apdraudēts ir ziemeļu gludvalis (Eubalaena glacialis), kura populācijā ir apmēram 300—500 īpatņi, nākamais ir Japānas gludvalis (Eubalaena japonica), kura populācijā ir apmēram 500—950 īpatņi.[4][5][6] Dienvidu gludvaļa (Eubalaena australis) populācijā ir apmēram 7500 īpatņi, bet vislielākā populācija ir polārajam valim (Balaena mysticetus), kuras lielums pēc aizsardzības pasākumu ieviešanas stabili atjaunojies, sasniedzot 20 000—40 000 īpatņu lielu populāciju.[4]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bannister, John L. (2008). "Baleen Whales (Mysticetes)" In Perrin, W. F.; Wursig, B.; Thewissen, J. G. M. Encyclopedia of Marine Mammals. Academic Press. p. 80. ISBN 978-0-12-373553-9.
  2. Kenney, Robert D. (2008). "Box 1: Taxonomic Rules, J.E. Grey, and Right Whale Names". In Perrin, W. F.; Wursig, B.; Thewissen, J. G. M. " Right Whales (Eubalaena glacialis, E. japonica, and E. australis)" Encyclopedia of Marine Mammals. Academic Press. p. 963. ISBN 978-0-12-373553-9.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Gaskin, David E. (1984). Macdonald, D., ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 230–235. ISBN 0-87196-871-1.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 ADW: Balaenidae
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 5,8 5,9 New Bedford Whaling Museum: Balaenidae
  6. 6,0 6,1 Eubalaena glacialis (Müller, 1776) North Atlantic right whale, Encyclopedia of Life, accessed 11-30-2015

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]