Polijas Karaliste (1025—1385)
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||
Polijas Karaliste (1025—1385) izveidojās līdz ar pirmā karaļa Boļeslava I Drosmīgā kronēšanu 1025. gadā un pastāvēja līdz ūnijai ar Lietuvas dižkunigaitiju 1385. gadā. Šajā laikā rodas viens no Polijas simboliem, valsts ģerbonis, kurā attēlots balts ērglis uz sarkana fona. Šī perioda Polijas karalistes teritorija tika izmantota, lai pēc Otrā pasaules kara noteiktu mūsdienu Polijas robežas. Karalistes teritorija bija apmēram 250 000 kv.km un tās iedzīvotāju skaits tuvojās vienam miljonam.
Polijas karalistes izveidošanu panāca Pjastu dinastijas valdnieki, kam bija vadošā ietekme Polijas hercogistē jau kopš 10. gadsimta.
Hercoga Meško I pāriešana kristietībā 966. gadā tiek uzskatīta par Polijas valsts sākumu un deva iespēju Polijai 1000. gada Gņezno kongresā saņemt valstisku atzīšanu no Svētās Romas impērijas imperatora un Romas pāvesta. Meško arī panāca galīgo rietumslāvu cilšu apvienošanos vienā valstī un poļu nācijā. Galīgā kristietības nostiprināšanās notika 12.-13. gadsimtos.
Meško dēls Boļeslavs I Drosmīgais regulāri karoja ar Svēto Romas impēriju, iesaistījās Bohēmijas mantojuma konfliktos un pēc 1018. gada saglabāja kontroli pār Morāviju, kā arī iekaroja daļu no sarkanās Rutēnijas. Īsi pirms savas nāves 1025. gadā Boļeslavs saņēma pāvesta atļauju kronēties par pirmo Polijas karali.
Karalistei nācās aizstāvēties pret spēcīgajiem kaimiņiem – Svētās Romas impēriju, Bohēmijas karalisti, Ungārijas karalisti un Kijivas Krievzemi, kā arī vēlāk pret Teitoņu ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju.
Karalistes sadalīšanās (1138-1314)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tā kā Pjastu dinastijā troņa mantošanā vienādas tiesības bija visiem monarha dēliem, tas noveda pie mantošanas konfliktiem, kuros uzvarēja spēcīgākais pretendents. Lai novērstu šos konfliktus, Boļeslavs III, kurš valdīja no 1102. līdz 1138. gadam savā testamentā valsti saviem pieciem dēliem sadalīja piecās hercogistēs – Silēzijā, Lielpolijā, Mazovijā, Sandomežā un Krakovā. Lai saglabātu vienotību, dēli vienojās par to, ka vecākais no visiem būs erchercogs. Papildus savai mantotajai hercogistei erchercogs valdīja pār nedalāmu valsts centrālo daļu ar galvaspilsētu Krakovā, kā arī pār Pomerāniju, Svētās Romas impērijas vasaļvalsti.
1226. gadā Mazovijas hercogs Konrāds cīņai pret prūšu baltu pagāniem uzaicināja Teitoņu ordeņa bruņiniekus, kas aizsāka vāciešu valsts veidošanos Prūsijā, pie tālākiem vācu iekarojumiem Lietuvā un Latvijā (Livonija), kā arī aizsāka vācu-poļu karus, kas turpinājās līdz 1945. gadam.
Taču šādi karaliste tika novājināta, hercogiem sākot cīnīties par troni, kurā noturēties kļuva aizvien grūtāk. Centrālās varas pavājināšanās noveda pie tā, ka 1300. gadā par Poljas karali kļuva Bohēmijas karalis Vāclavs II.
Savstarpēji karojošie poļu hercogi arī zaudēja vāciešiem rietumu provinces Silēziju un Pomerāniju, tādējādi zaudējot gandrīz pusi no valsts iedzīvotājiem.
1240., 1259. un 1287. gadā valstī iebruka Mongoļu impērijas karaspēks, kas iznīcināja lielu daļu iedzīvotāju. Lai atjaunotu valsts labklājību, apmesties Polijā tika aicināti vācieši, kas veidoja jaunas pilsētas un tajās ieviesa Magdeburgas tiesības. No 1264. gada Polijā tika garantētas arī no Rietumeiropas bēgošo ebreju reliģiskās un ekonomikas tiesības.
Karalistes nostiprināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vladislava I nākšana tronī lielā mērā izbeidza konkurējošo augstmaņu ķīviņus. Viņš no jauna atjaunoja karaļa varu un 1320. gadā tika kronēts par Polijas karali. Iespējams, ka tieši viņš paglāba valsti no sadalīšanas starp Svētās Romas impērijas vāciešiem, Teitoņu ordeni un Bohēmijas karaļiem. Viņa dēls, Kazimirs III Lielais turpināja nostiprināt Polijas varu un kompensēja zaudētās rietumu un ziemeļu teritorijas ar izplešanos dienvidaustrumu virzienā iegūstot Ļvivas pilsētu. Taču viņš bija pēdējais Pjastu dinastijas vīriešu kārtas pārstāvis, un pēc viņa nāves 1370. gadā Polijas troni mantoja viņa radinieks, Ungārijas karalis Lajošs I Lielais, kas Poliju un Ungāriju apvienoja personālūnijā.
Tā kā arī Lajošam nebija dēla, viņa meita Jadviga mantoja Polijas troni un pēc 1385. gada 14. augusta Krēvas ūnijas par vīru pieņēma Lietuvas dižkunigaiti Jagaili, kurš pieņēma kristietību un kļuva par Polijas karali. Tādējādi Polijas enerģija no rietumiem pavērsās uz austrumiem un aizsākās Polijas un Lietuvas savienība, kas turpinājās četrus gadsimtus.
Jagaiļa pāriešana kristietībā un kļūšana par Polijas karali atbilda abu valstu, kas cīnījās pret Teitoņu ordeni, interesēm. Lietuvas teritoriālā izplešanās uz dienvidaustrumiem noveda to kontaktā un konfliktā ar Maskaviju. Šajā laikā Lietuva, izmantojot Kijivas Krievzemes sabrukumu cīņās pret mongoļiem, bija ieņēmusi visas senkrievu kņazistes mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas teritorijās. Lietuvas dižkunigaitijas iedzīvotāju lielākā daļa bija pareizticīgie rutēņi.[nepieciešama atsauce] Tādējādi Polijas un Lietuvas savienība tā laika Eiropai unikālā veidā apvienoja katoļus un pareizticīgos.