Polijas Karaliste (1916—1918)

Vikipēdijas lapa
Karalistes teritoriju veidojošās vācu (ziemeļos) un austroungāru (dienvidos) okupācijas zonas
Ģenerālis Bezelers vizītē pie ģenerāļa Kuka
Vācijas un Austroungārijas imperatoru 1916. gada 5. novembra deklarācija
Reģentūras padome

Polijas Karaliste (1916—1918), saukta arī par Polijas reģentūras karalisti, bija marionešu valsts, kuru ar poļu partiju atbalstu vācu un austroungāru okupācijas vara izveidoja 1916. gada 5. novembrī, lai apmierinātu Vācijas Impērijas teritoriālās ekspansijas ambīcijas, motivētu poļus karot Centrālo lielvalstu pusē pret Krievijas Impēriju, kā arī attaisnotu savu propagandu par to, ka vācu armija ir nākusi kā atbrīvotāja, lai arī slepenībā plānoja poļu pierobežas joslas aneksiju.

5. novembra akts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916. gada 5. novembrī Vācijas un Austroungārijas imperatoru kopīgā deklarācija paziņoja par vietējās pašpārvaldes izveidošanu un paredzēja jauna karaļa ievēlēšanu. Vācu militārais gubernators, ģenerālis Hanss Hartvigs fon Bezelers, pasludināja Polijas karalistes atjaunošanu un pirmo reizi kopš 1831. gada virs Karaļa pils Varšavā pacēla Polijas nacionālo karogu. Austroungārijas militārais gubernators Karls Kuks Ļubļinā izplatīja šo pašu deklarāciju.

Vācu intereses[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1914. gadā Vācijas impērijas kanclers Teobalds fon Betmans Holvegs izlēma anektēt daļu no Krievijas impērijai pakļautajām poļu zemēm. Vācija nevēlējās savās austrumu provincēs palielināt poļu iedzīvotāju skaitu, tāpēc bija paredzēts, ka poļi no anektētajām zemēm tiks padzīti uz jaunveidojamo Polijas Karalisti.

1915.-1916. gadā tika apspriesti dažādi poļu teritorijas sadalīšanas varianti starp Vāciju un Austroungāriju. Atjaunotajai Lietuvas karalistei 1918. gadā pievienoja dažus poļu un baltkrievu apgabalus.

Austriešu intereses[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austriešu militārais gubernators atradās Ļubļinā. Līdzīgi kā vācieši, arī austrieši nevarēja izlemt, ko tieši darīt ar okupētajām poļu zemēm. 1916. gadā tronī kāpušais Austroungārijas imperators Kārlis I, kā Galīcijas un Lodomērijas karalis, vēlējās pats kļūt par Polijas karali, taču tam pretojās ungāru augstmaņi, kas baidījās, ka slāvi tādējādi iegūs lielāku ietekmi impērijā par ungāriem.

Taču Austroungārija bija Vācijas vājākais kara partneris, un Polijā aizvien lielāka ietekme bija vāciešiem, kas plānoja daļu okupētās teritorijas pievienot Vācijai, padzīt no turienes poļus un viņu vietā nometināt vāciešus.

Karaļa kandidāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no potenciālajiem karaļa kandidātiem bija Austrijas erchercogs Kārlis Stefans, kurš runāja poliski un kura divas meitas bija precētas ar poļu augstmaņiem. Uz Polijas kroni pretendēja arī vācu aristokrātiskās dinastijas no Bavārijas, Virtembergas un Saksijas.

Pagaidu valsts padome[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 14. janvārī no 15 vācu apstiprinātiem un 10 austriešu apstiprinātiem kandidātiem tika izveidota Pagaidu valsts padome, kas darbojās kā pagaidu parlaments un valdība līdz 1917. gada 25. augustam. Par kroņa maršalu tika iecelts lielo zemes īpašnieku un aristokrātu pārstāvis Vaclavs Niemojovskis.

21. aprīlī Pagaidu padome pārņēma kontroli pār izglītību, tiesām un masu medijiem. Polijas skolās tika atjaunotas mācības poļu valodā, ko bija aizliegušas krievu iestādes pēc Novembra sacelšanās (1830) un Janvāra sacelšanās (1863) apspiešanas.

21. aprīlī tika izplatīts aicinājums brīvprātīgajiem pieteikties poļu armijā, taču asie strīdi par janveidotās poļu armijas zvēresta tekstu noveda pie Pagaidu valsts padomes sašķelšanās un darbības izbeigšanās 25. augustā.

1917. gada Krievijas Februāra revolūcija un ASV prezidenta Vudro Vilsona 22. janvārī izteiktais atbalsts Polijas neatkarībai, nostiprināja poļu cerības uz patiesas neatkarības iegūšanu.

Reģentūras padome, 1917.-1918[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai apmierinātu poļu prasības pēc konkrētākas jaunās karalistes definīcijas, 1917. gada 12. septembrī tika pieņemta pagaidu konstitūcija, kas paredzēja konstitucionālu monarhiju ar divpalātu parlamentu un nepolitisku ministru kabinetu.

Formāli vara karalistē piederēja reģentūras padomei trīs cilvēku sastāvā kuru 18. septembrī veidoja:

  • Aleksandrs Kakovskis, Varšavas arhibīskaps.
  • Zdislavs Ljubomirskis, Varšavas mērs no 1915. gada.
  • Juzefs Ostrovskis, bijušais poļu delegācijas vadītājs Krievijas Impērijas Valsts domē.

Reģentūras padome amatā stājās 15. oktobrī un 26. novembrī par premjerministru iecēla juristu Janu Kučarževski.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Centrālo lielvaru militāro sakāvi, 1918. gada 3. oktobrī Vācija pasludināja gatavību sākt pamiera sarunas, kas balstījās uz ASV prezidenta Vilsona 14. punktu programmu, kas paredzēja arī neatkarīgu Poliju ar pieeju jūrai. Jau 1. oktobrī fon Bezelers Berlīnē bija informēts par militāro sakāvi. 6. oktobrī viņš nodeva teritorijas pārvaldi poļiem, bet 23. oktobrī arī poļu bruņotās vienības nodeva Reģentūras padomei.

Oktobrī Reģentūras padome uzsāka sarunas ar vāciešiem par ģenerāļa Pilsudska atbrīvošanu no vācu apcietinājuma; viņš tika atbrīvots un 10. novembrī ieradās Varšavā. 11. novembrī viņam tika piešķirta augstākā valsts vara un tika izveidota Polijas Republika.