Pāriet uz saturu

Polijas Otrā republika

Vikipēdijas lapa
Rzeczpospolita Polska
Polijas Republika

 

 

1918  1939
 

 

Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Himna
Dombrovska mazurka (Mazurek Dąbrowskiego)
Location of Polijas Otrā republika
Location of Polijas Otrā republika
Polija 1930. gadā
Pārvaldes centrs Varšava
Valoda(s) poļu valoda
Reliģija katoļticība
Valdība Parlamentāra republika (1918—1926)
Pusprezidentāla autoritatīva republika
(1926—1935)
Prezidentāla republika (1935—1939)
Valsts galva
 - 1918—1922 Juzefs Pilsudskis (pirmais)
 - 1926—1939 Ignacijs Moscickis (pēdējais)
Premjerministrs
 - 1918—1919 Jendžejs Moračevskis (pirmais)
 - 1936—1939 Felicjans Slavojs Skladkovskis (pēdējais)
Likumdevējs Parlaments
 - augšpalāta Senāts
 - apakšpalāta Seims
Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods
 - Izveidota 1918. gada 11. novembrī
 - Polijas kampaņas sākums 1939. gada 1. septembrī
 - Polijas kampaņas beigas 1939. gada 6. oktobrī
Platība
 - 1931 388 634 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1931. gadā 31 915 779 
     Blīvums 82,1 /km² 
Nauda marka (1918—1924)
zlots (1924—1939)

Polijas Otrā republika (poļu: Republika Polska, pēc 1919. gada 13. marta oficiāli Rzeczpospolita Polska) bija 1918. gada 11. novembrī izveidota valsts, kas pastāvēja līdz 1939. gada septembra Polijas kampaņai, kad to kopīgi iekaroja un sadalīja nacistiskā Vācija un Padomju Savienība. 1921. gadā valstī dzīvoja 27,2 miljoni, bet 1939. gadā — 35,1 miljons cilvēku.

Polijas Otrās republikas austrumu robežu ar PSRS noteica Rīgas miera līgums, bet Polijas—Lietuvas Republikas pagaidu robeža izveidojās 1922. gada 24. martā pēc Viduslietuvas Republikas iekļaušanas Polijas sastāvā.

Neatkarības karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Poļu—padomju karš

1918. gada 17. novembrī Sarkanā armija sāka vācu karaspēka atstāto teritoriju ieņemšanu, tādēļ Lietuvas un Baltkrievijas poļi nodibināja "Austrumu nomaļu aizsardzības komiteju" un lūdza atjaunotās Polijas armijas palīdzību. Juzefs Pilsudskis 7. decembrī iekļāva šīs komitejas organizētās bruņotās vienības Polijas armijas sastāvā.

1919. gada 5. janvārī Sarkanā armija ieņēma Viļņu, bet 19. aprīlī to atguva poļu karaspēks un augusta beigās sasniedza Daugavu pie Grīvas pilsētas Latvijā, kuru ieņēma pēc veiksmīgām kaujām pie Daugavpils augustā un septembrī. Latvijas un Polijas Bruņotie spēki kopīgā uzbrukuma operācijā "Ziema" no 1920. gada 3. janvāra līdz 1. februārim Polijas Bruņotie spēki ieņēma arī Daugavpili un Latgales dienvidu daļu.

1920. gada 15. maijā sākās boļševiku atbildes ofensīva, 14. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Viļņu, pēc pāris dienām Grodņu un Bjalistoku, kur 28. jūlijā nodibināja Polijas Pagaidu revolucionāro komiteju jeb "Polrevkomu" (Tymczasowy Komitet Rewolucyjny Polski, Временный революционный комитет Польши) kā Padomju Polijas marionešu valdību, kuru faktiski vadīja Felikss Dzeržinskis. 10. augustā sākās Sarkanās armijas uzbrukums Varšavai, kuru poļiem izdevās apturēt. 15. augustā izšķirošajā kaujā par Varšavu, vēlāk nosauktā par "Brīnumu pie Vislas", Polijas Bruņotie spēki sakāva Sarkano armiju un 16. augustā sāka jaunu pretuzbrukumu. 17. augustā Minskā sākās pamiera sarunas, kuras 2. septembrī pārcēla uz Latvijas galvaspilsētu Rīgu. 8. oktobrī Lucjans Žeļigovskis ieņēma Viļņas apgabalu līdz Ilūkstes apriņķa robežai Latvijā. 1920. gada 12. oktobrī Melngalvju namā Rīgā parakstīja pamiera līgumu, kurš stājās spēkā 18. oktobrī.

1921. gada 18. martā tika parakstīts Rīgas miera līgums starp Polijas Otro republiku un Krievijas SFPR.

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • poļi: 18 miljoni (69,2 %) 1921. gadā, 23,1 miljoni (65,5 %) 1939. gadā
  • ukraiņi: 3,7 miljoni (14,3 %) 1921. gadā, 5,5 miljoni (15,7 %) 1939. gadā
  • ebreji: 2,7 miljoni (7,8 %) 1921. gadā, 3,4 miljoni (9,5 %) 1939. gadā
  • baltkrievi: 1,1 miljoni (3,9 %) 1921. gadā, 2,1 miljoni (6,1 %) 1939. gadā
  • vācieši: 1,1 miljoni (3,9 %) 1921. gadā, 0,8 miljoni (2,3 %) 1939. gadā[1]
  1. Piotr Eberhardt. POLITICAL MIGRATIONS IN POLAND 1939—1948 WARSAW 2006, S. 64
  2. Eugenjusz Romer: Powszechny Atlas Geograficzny. Książnica-Atlas, Lwów-Warszawa 1928, Karte 48
  3. Atlas Historyczny Polski. PPWK Warszawa-Wrocław 1998, S. 46.