Poltavas kauja

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koordinātas: 49°34.47′N 34°34.12′E / 49.57450°N 34.56867°E / 49.57450; 34.56867

Poltavas kauja (D. Martens, 1726.). Krievu karaspēka nocietinātā apmetne attēlota kreisajā pusē, cars Pēteris I centrā

Poltavas kauja (krievu: Полта́вская би́тва; zviedru: Slaget vid Poltava; ukraiņu: Полта́вська би́тва) bija izšķirošā Lielā Ziemeļu kara kauja, kas notika uz ziemeļiem no Poltavas cietokšņa Ukrainas ziemeļaustrumos 1709. gada 8. jūlijā. Krievijas caristes karaspēks Pētera I vadībā sakāva Zviedrijas karalistes armiju un tās sabiedroto kazaku karaspēku hetmaņa Mazepas vadībā. Kauja iezīmēja pavērsienu kara gaitā un iniciatīvas pāriešanu Zviedrijas pretinieku rokās. Zaporožjes Seča zaudēja savu autonomiju un nokļuva pilnīgā atkarībā no Krievijas.

Kaujas priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1706. gada vasarā zviedri uzvarēja Saksiju, kas 1706. gada 24. septembrī parakstīja Altranštates miera līgumu. Uzvaru iedvesmots, 1707. gada septembrī karalis Kārlis XII atstāja Saksiju un vērsās pret savu pēdējo pretinieku Krieviju. 1708. gada martā viņš iekārtoja apmetni pie Minskas un gaidīja papildspēkus no Rīgas Ādama Lēvenhaupta vadībā, kas sastāvēja no 16 000 jauniem rekrūšiem no Zviedrijas, Somijas un Baltijas provincēm. Tomēr 1708. gada jūnijā, nesagaidījis papildspēkus, zviedru karalis deva pavēli doties uz austrumiem pretī krievu galvenajiem spēkiem, kas bija koncentrēti pie Smoļenskas, lai tālāk turpinātu uzbrukumu Maskavas virzienā. Uzvarējis krievus pie Mogiļevas, Kārlis XII mēnesi gaidīja papildspēku ierašanos no Rīgas Lēvenhaupta vadībā. Krievu armijai 1708. gada 22. septembrī izdevās sakaut ģenerāļa Ādama Lēvenhaupta vadītos zviedru papildspēkus pēc to pārcelšanās pāri Dņepras upei ("Kauja pie Ļesnajas") un iegūt 7000 pajūgus ar munīciju un pārtiku. Tikai ap 6000 zviedru karavīru bez apgādes rezervēm pievienojās Kārļa XII armijai. Tādēļ Kārlis XII izlēma doties uz dienvidiem, lai apvienotos ar viņam lojālo Polijas-Lietuvas valdnieka Ļeščinska karaspēku un Ukrainas hetmaņa Ivana Mazepas karaspēku. Neparasti agrās ziemas dēļ un sliktās apgādes dēļ zviedru armija stipri novājinājās un 1709. gada pavasarī tikai trešā daļa no sākotnējās zviedru armijas bija kaujasspējīga. Tomēr Kārlis XII bija spiests doties arvien tālāk uz dienvidiem.

Kaujas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poltavas kaujas shēma (zviedru uzbrukums un krievu pretuzbrukums).

1709. gada 2. maijā zviedru karaspēks ar apmēram 30 000 vīru aplenca Poltavas cietoksni, bet krievu armija ar apmēram 75 000 karavīru 4 km uz ziemeļiem izbūvēja kara apmetni Vorsklas upes purvainajos krastos. Starp abu karaspēku pozīcijām krievi uzbūvēja redutes uzbrūkošo zviedru apšaudei. 20. jūnijā, dodoties izlūkot krievu pozīcijas, Kārlis XII tika ievainots kājā un nodeva savas armijas komandēšanu feldmaršalam Kārlim Gustavam Renšildam (Rehnskiöld). Naktī uz 1709. gada 27. jūniju (8. jūliju pēc jaunā stila) zviedru četras kājnieku un sešas jātnieku kolonnas (kopā 8700 kājnieku un 7800 jātnieku) izvietojās 600 m uz dienvidiem no krievu redutēm, lai pirms rītausmas negaidīti izlauztos līdz krievu kara nometnei. Tomēr Vidzemē dzimušā ģenerālmajora V. Šlipenbaha komandētā vienība tika atklāta un krievi sacēla trauksmi. Zviedri devās uzbrukumā un līdz 5:00 spēja pavirzīties dziļi krievu pozīcijās, tomēr vilcinājās uzbrukt krievu nocietinātajai apmetnei, kamēr nebija ieņemtas visas redutes viņu aizmugurē. Ap 7:00 krieviem izdevās atgūt divas redutes un 24 500 krievu kājnieku un 14 600 jātnieku ģenerāļu Ādolfa Bauera un Aleksandra Menšikova vadībā lielgabalu apšaudes aizsegā devās pretuzbrukumā zviedru galvenajai nometnei.

Savukārt 9:45 zviedri Ā. Lēvenhaupta vadībā devās pretuzbrukumā krievu pirmajai uzbrukuma līnijai un piespieda viņus atkāpties, tomēr zviedru kavalērija nespēja laikus nostiprināt šo panākumu. Zviedru uzbrukuma līnijas kreisais flangs zaudēja tuvcīņā un sāka atkāpties, bet labais flangs turpināja uzbrukt un nonāca aplenkumā. Kārlim XII ar pāris tūkstošiem karavīru izdevās izlauzties un ap 13:00 sasniegt rezerves nometni. Ap 19:00 atlikusī zviedru karaspēka daļa pārtrauca Poltavas aplenkumu un devās dienvidu virzienā.[1] Viņiem sekoja kazaku karaspēks, kas kaujas laikā atradās rezerves nometnē.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievainotais Kārlis XII un kazaku hetmanis Mazepa pēc Poltavas kaujas (Gustaf Cederström)

Kaujā krita vai tikai ievainoti no 6900 (zviedru dati) līdz 9234 (krievu dati[2]) Zviedrijas karavīri, bet tika sagūstīti apmēram 2800-2977 karavīri, starp tiem arī feldmaršals K. G. Renšilds, ģenerālmajori V. A. Šlipenbahs, B. O. Štakelbergs, H. J. Hamiltons, kā arī karaļa padomnieks un diplomāts grāfs K. Pipers, kas mira apcietinājumā Šliselburgas cietoksnī. Krievu pusē bija 1345 kritušie un 3290 ievainotie. Pēteris I kaujaslaukā organizēja lielas svinības divās lielās teltīs. Kritušos karavīrus apbedīja divos masu kapos. Vēlāk gūstā saņemtos zviedrus aizveda uz Maskavu, kur 1710. gada 1. janvārī spieda piedalīties triumfa gājienā kopā ar citiem karagūstekņiem. Dzimtenē pēc vairāk ka desmit gadiem atgriezās tikai apmēram 4000 gūstekņu.

Ievainotais karalis Kārlis XII kopā ar 2000 karavīriem patvērās Osmaņu impērijas vasaļa Krimas hana valstī. Pēteris I pieprasīja osmaņu sultānam Ahmedam III izdot Kārli XII, bet tas ieslodzīja krievu sūtni cietumā. Krievijas armija 1711. gadā iebruka Osmaņu impērijā (sk. Krievu-turku karš (1710—1711)), tomēr nokļuva aplenkumā pie Prutas upes. Sultāns atļāva krieviem atkāpties pret solījumu atdot turkiem Azovas cietoksni un atkāpties no Zaporožjes kazaku teritorijām.

Pirms Krievu—turku kara (1735—1739) 1734. gadā krievu karaspēks okupēja Zaporožes Seču un tā tika iekļauta Krievijas impērijā kā Jaunkrievijas guberņas daļa (1764—1783, 1796—1802).

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs Puškins par godu kaujai 1828.-1829. gadā sacerēja poēmu "Poltava". Zviedri 1925. gadā uzņēma filmu "Kārlis XII" ar kaujas epizodēm.

Kaujas shēmas notikumu secībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Peter Englund. The Battle that Shook Europe: Poltava and the Birth of the Russian Empire. I. B. Tauris, 2003. ISBN 1-86064-847-9.
  • Angus Konstam. Poltava 1709: Russia Comes of Age. Osprey, 1994. ISBN 1-85532-416-4.
  • Stephen Velychenko. The Battle of Poltava and the Decline of Cossack-Ukraine in light of Russian and English methods of rule in their Borderlands (1707-1914).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. P. Englund. The Battle that Shook Europe, London: I. B. Tauris & Co. Ltd. 1992
  2. Битва под Полтавой

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]