Populācija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Populācija ir vienas sugas īpatņu kopa, kurai piemīt kopējas to raksturojošas pazīmes un kura ilgstoši apdzīvo noteiktu teritoriju. Katra suga aizņem kādu noteiktu teritoriju, jo sarežģītāka un vairāk sadalīta ir teritorija, jo lielākas ir atsevišķu populāciju formēšanās iespējas šajā teritorijā. Jo vide ir daudzveidīgāka, jo lielākas iespēja, ka pieaugs populāciju skaits un otrādi.[1]

Specifisku populāciju attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Specifisku populāciju attīstība vienas sugas ietvaros saistās ar vairošanos, kā arī ar attiecībām starp vecāku un bērnu paaudzēm. Vairojoties dzimumceļā, gēnu apmaiņa pārvērš populāciju par salīdzinoši vienotu ģenētisko sistēmu, bet veģetatīvās vairošanās rezultātā, kad ģenētiskās saites ir vājākas, veidojas klonu sistēmas.

Populācijām piemīt specifiskas īpašības, kādu nav atsevišķiem organismiem. Galvenās populāciju raksturojošās pazīmes:

  • Populācijas lielums — kopējais īpatņu skaits teritorijā;
  • Blīvums — vidējais īpatņu skaists platības vai tilpuma vienībā;
  • Dzimstība — jauno īpatņu skaits, kas nākuši klāt laika vienībā vairošanās rezultātā;
  • Mirstība — mirušo īpatņu skaits populācijā laika vienībā;
  • Populācijas dabiskais pieaugums — starpība starp dzimstību un mirstību (var būt gan ar „+”, gan „-” zīmi);
  • Augšanas temps — vidējais pieaugums laika vienībā.[2]

Populācijas lielums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Populācijas lielumu ietekmē jaunu indivīdu dzimstība un mirstība, kā arī organismu migrācija — ieceļošana un izceļošana. Dabiskās un migrācijas pieauguma summa ir populācijas kopējais pieaugums, kas nosaka tās lieluma un blīvuma izmaiņas.[2]

Populācijas struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Populācijas veidojas no kvalitatīvi atšķirīgiem īpatņiem un tos var sadalīt grupās atkarībā no vecuma, dzimuma, izturēšanās utt. Šādu sadalījumu grupās sauc par populācijas struktūru.[1]

Īpatņu sadalījums teritorijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īpatņu sadalījums teritorijā izdala nometniekus un klejotājus. Nometnieku dzīvesveida priekšrocības: mazāks enerģijas patēriņš barības ieguvē, lielākas iespējas paslēpties briesmu gadījumos, jo teritorija ir apgūta un labi zināma. Nometnieku dzīvesveids var veicināt vides resursu izsmelšanu, ja palielinās populācijas blīvums. Klejotāji pārvietojas barības meklējumos, parasti atgriežoties vecajās barošanās vietās, kad tur atjaunojusies barības bāze. Klejojumi patērē vairāk enerģijas, populācija ir mazāk aizsargāta.[1]

Populācijas dzimumstruktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Populācijas dzimumstruktūru izsaka vīriešu un sieviešu kārtas īpatņu skaita attiecība. No dzimumstruktūras atkarīga dzimstība. Īpatņu proporcija pēc dzimumstruktūras un sievišķo īpatņu spēja radīt pēcnācējus ļauj populācijai uzturēt noteiktu īpatņu skaitu[1].

Populācijas vecumstruktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Populācijas vecumstruktūra parāda tās īpatņu sadalījumu pa vecuma grupām un tā ir atkarīga no dzimstības un mirstības dažādās vecmumgrupās un vidējā dzīves ilguma[1].

Populācijas ģenētiskā struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Populācijas ģenētisko struktūru nosaka katra organisma individuālās pazīmes, kuras atkarīgas no tā iedzimstības, t.i. spēja nodot savas pazīmes un attīstības īpatnības pēcnācējiem (ģenētiskā informācija). Organismiem piemīt spēja atšķirties no citiem savas sugas īpatņiem un, ja šo atšķirību iemesls ir izmaiņas organismu gēnos, tad ar iedzimtību tās var nodot pēcnācējam. Tas nozīmē, ka mainoties paaudzēm, iedzimtība nodrošina ne tikai organismu līdzību, bet arī rodas atšķirības[1].

Populācijas etoloģiskā struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Populācijas etoloģiskā struktūra parāda dažādas izturēšanās (dzīvesveida) īpatņu sadalījumu dzīvnieku populācijās. Vientuļnieki ir neatkarīgāki, gan tikai noteiktos savas dzīves periodos. Vientuļnieki var veidot gadījuma rakstura organismu kopas pirms vairošanās, ziemošanas vietās. Komunāliem raksturīga dzīve grupās:

  • Ģimenes (raksturīgas mugurkaulniekiem);
  • Bars(atvieglo dažādu funkciju izpildi — aizsargāšanās, barības iegūšanu grūtos apstākļos);
  • Ganāmpulks — bars var apvienoties ganāmpulkā, kas ir ilgstošs populācijas grupējums, tas realizē visas galvenās eksistences funkcijas (migrācija, barošanās, vairošanās, aizsardzība, rūpes par mazuļiem), ganāmpulka iekšienē var veidoties atsevišķas ģimenes;
  • Kolonijai ir raksturīga teritoriālā struktūra. Kolonija kopējiem spēkiem veido apmešanās vietas (bebri, bezdelīgas), dažreiz pastāv darba dalīšana (skudras, bites)[1].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 J Švarcbahs, R Sudārs, V Jansons, U Kļaviņš, A Zīverts, Ē Dreimanis, P Bušmanis. Ekoloģija un vides aizsardzība. Jelgava : LLU Vides un ūdenssaimniecības katedrs, 2006.
  2. 2,0 2,1 Melacis V. Ekoloģija. LU akadēmiskais apgāds. ISBN 978-9984-45-422-1.