Postmarksisms

Postmarksisms ir politiskās un sociālās teorijas virziens, kas radās 20. gadsimta otrajā pusē kā kritiska reakcija un attīstība uz klasisko marksismu. Postmarksisti cenšas pārskatīt un paplašināt marksistisko teoriju, integrējot tajā citus teorētiskos virzienus, piemēram, poststrukturālismu, kultūras teoriju, feminismu un diskursa analīzi. Postmarksisms nav vienots vai dogmatisks virziens, bet drīzāk intelektuāla pieeju kopa, kas saglabā interesi par sabiedrisko netaisnību, varas attiecībām un sociālo pārmaiņu iespējām, vienlaikus kritizējot ortodoksālo marksismu par tā ekonomisko determinismu un klases primātu.

Postmarksistiskā pieeja ir ietekmējusi mūsdienu kreisās politikas teorijas, piemēram, radikālo demokrātiju, identitātes politiku, kritisko pedagoģiju un sociālās kustības teorijas. Tā ietekme ir redzama arī populisma analīzē un kritiskajā starptautisko attiecību teorijā.

Vēsture un izcelsme

Postmarksisms radās pēc 1960. un 1970. gadu radikālo sociālo kustību (piemēram, 1968. gada maija protesti Francijā) pieredzes, kad kļuva skaidrs, ka tradicionālā marksistiskā analīze nespēj pilnībā izskaidrot jauno identitāšu, subjektivitāšu un kultūras faktoru lomu politikā.

Svarīgs pavērsiena punkts bija Ernesto Laklau un Šantalas Mūfes grāmata Hegemony and Socialist Strategy (1985), kurā viņi apvienoja marksisma, poststrukturālisma un diskursa teorijas elementus, noliedzot sabiedrības strukturālo noteiktību un akcentējot ideoloģijas un hegemonijas lomu.

Galvenās iezīmes

• Antideterminisms: Postmarksisti noraida ekonomisko bāzi kā galveno sabiedrības noteicēju; uzsvars tiek likts uz diskursu, kultūru, ideoloģiju un identitāti.
• Pluralisms: Sabiedrība tiek uzskatīta par sadursmes lauku, kurā pastāv daudzas cīņas (dzimums, rase, seksualitāte, vide), ne tikai šķiru cīņa.
• Diskursa teorija: Ietekmēta no Mišela Fuko, postmarksisms uzsver, ka realitāti veido valoda un diskurss, nevis tikai materiālās struktūras.
• Hegemonija: Ernesto Laklau piedāvā jēdzienu "hegemoniska artikulācija" – kā politiskie subjekti tiek konstruēti un kā tie var radīt vienotību no fragmentētas sabiedrības.

Kritika

Postmarksisms ir ticis kritizēts no dažādiem virzieniem:

• Marksistu kritika: Tradicionālie marksisti pārmet postmarksistiem, ka tie atsakās no šķiru cīņas un materiālistiskās analīzes, padarot teoriju par "tukšu diskursu".
• Liberālā kritika: Cita veida kritika norāda, ka postmarksisms nespēj piedāvāt konkrētu politisko programmu vai rīcības stratēģiju.
• Pragmatiskuma trūkums: Akcentējot teorētisku fragmentāciju un diskursu analīzi, tas dažkārt tiek uzskatīts par pārāk attālinātu no reālpolitiskiem jautājumiem.