Nocietinājumi ir aptuveni tikpat veci kā pati karadarbība. Tomēr karā parasti veidoja īsas aizsardzības līnijas vai spēcīgus, izolētus punktus, jo parasti šajos nocietinājumos bija skaitliski nosacīti nelielas karaspēka vienības vai arī ieroču trūkums. Izņēmumi bija antīkajā pasaulē, kur veidoja ļoti garus nocietinājumus, kā, piemēram, Lielo Ķīnas mūri vai Hadrijana sienu. Bet arī šajos gadījumos nebija līdz galam novērsta varbūtība, ka pretinieks varētu šķērsot robežu. Galvenokārt šie nocietinājumi tika veidoti, lai novērstu iespējams nejaušu robežas pārkāpšanu, kas pēc būtības būtu salīdzināms ar mūsdienu robežkontroli. Lai arī nocietinājumu veidi un ieroči strauji attīstījās otrā gadu tūkstoša otrajā pusē, gan garo loku, gan pa stobru lādējamo muskešu, gan arī pat artilērijas izmantošana nespēja nocietinājumos būtiski aizsargāt lielas karaspēka vienības. Savukārt skaitliski nelielās karaspēka vienības vienkārši nevarēja turēties pretim mērķtiecīgam uzbrukumam un noturēt savas pozīcijas.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pozīciju karš.
