Prūsijas brīvvalsts

Freistaat Preußen Prūsijas brīvvalsts Veimāras Republikas un Trešā reiha administratīvi teritoriālā sastāvdaļa ← 1918 – 1947 →   →   →   → Karogs (1918—1933) Ģerbonis (1918—1933) Devīze Gott mit uns ("Dievs ar mums") Himna Freistaat Preußen Marsch ("Prūsijas brīvvalsts maršs") (1922—1935) Location of Prūsijas brīvvalsts Pārvaldes centrs Berlīne Valoda(s) vācu Reliģija protestantisms, katoļticība Valdība Republika Reihskomisārs/Reihsgubernators  - 1932 (pirmais) Francis fon Pāpens  - 1935—1945 (pēdējais) Hermanis Gērings Ministru prezidents  - 1918—1919 (pirmie) Pauls Hiršs un Heinrihs Štrēbels  - 1933—1945 (pēdējais) Hermanis Gērings Likumdevējs Landtāgs  - augšpalāta Valsts Padome Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods Otrais pasaules karš Aukstais karš  - Novembra revolūcija 1918. gada 9. novembrī  - Prūsijas valsts apvērsums 1932. gada 20. jūlijā  - Faktiskā likvidācija 1932—1934  - Formālā Prūsijas likvidācija 1947. gada 25. februārī Platība  - 1925 292 695 km² Iedzīvotāju skaits  - 1925. gadā 38 175 986       Blīvums 130,4 /km²

Prūsijas brīvvalsts (vācu: Freistaat Preußen) bija viena no Vācijas administratīvi teritoriālā sastāvdaļām no 1918. līdz 1947. gadam. Tā bija Prūsijas Karalistes pēctece pēc Vācijas Impērijas sakāves Pirmajā pasaules karā un Novembra revolūcijas. Veimāras Republikas laikā tā joprojām bija dominējošā pavalsts Vācijā, tāpat kā impērijas laikā, lai gan lielākā daļa Vācijas pēckara teritoriālo zaudējumu Eiropā bija Prūsijas zemes. Prūsijas teritorijā atradās federālā galvaspilsēta Berlīne, un tā aizņēma 62% Vācijas teritorijas un tajā dzīvoja 61% Vācijas iedzīvotāju. Prūsija saskaņā ar 1920. gada konstitūciju kļuva par parlamentāru demokrātiju. Veimāras periodā to gandrīz pilnībā pārvaldīja demokrātiskās partijas, un tā Prūsija izrādījās politiski stabilāka nekā pati Veimāras Republika. Tikai ar īsiem pārtraukumiem, Sociāldemokrātiskā partijas (SPD) pārstāvji atradās Prūsijas ministru prezidenta amatā. Prūsijas iekšlietu ministri, arī no SPD, virzīja republikas administrācijas un policijas reformu, kā rezultātā Prūsija tika uzskatīta par demokrātijas balstu Veimāras Republikā.

Prūsijas valsts apvērsuma (Preußenschlag) rezultātā, ko 1932. gadā ierosināja reihskanclers Francis fon Pāpens, brīvvalsts tika pakļauta reiha valdībai un faktiski tika likvidēta tās autonomija. Tādējādi Prūsijas brīvvalsts de facto beidza pastāvēt, pirms nacistu partija pārņēma varu 1933. gadā, lai gan Prūsijas valdība Hermaņa Gēringa vadībā formāli turpināja darboties līdz 1945. gadam. Pēc Otrā pasaules kara beigām, ar Sabiedroto kontroles padomes dekrētu Prūsijas de iure likvidācija notika 1947. gada 25. februārī.

Izveide

1918. gada 9. novembrī, Novembra revolūcijas, kas sagrāva Vācijas monarhiju, pirmajās dienās, Bādenes princis Maksimiliāns, pēdējais Vācijas Impērijas kanclers, kurš, tāpat kā vairums viņa priekšgājēju, bija arī Prūsijas Karalistes Ministru prezidents, paziņoja par Vilhelma II atteikšanos no Vācijas ķeizara un Prūsijas karaļa troņa, pirms Vilhelms II to bija izdarījis oficiāli.

Tajā pašā dienā, princis Maksimiliāns nodeva impērijas kanclera amatu Frīdriham Ebertam, SPD, kas bija lielākā partija Vācijas reihstāgā, priekšsēdētājam. Pēc tam Eberts uzticēja Prūsijas Pārstāvju palātas SPD frakcijas līderim Paulam Hiršam uzturēt mieru un kārtību Prūsijā. Pēdējais Prūsijas Karalistes iekšlietu ministrs Bills Drevss leģitimizēja faktisko varas nodošanu Hiršam. 10. novembrī Eberts bija spiests izveidot kopīgu valdību, Tautas deputātu padomi, ar Vācijas Neatkarīgās Sociāldemokrātiskās partijas (USPD) pārstāvjiem, kas bija galēji kreisa un pretkara partija, kas 1917. gadā bija atdalījusies no sākotnējās SPD.

1918. gada 12. novembrī Lielberlīnes strādnieku un karavīru padomju komisāri, tostarp Pauls Hiršs, Otto Brauns (SPD) un Ādolfs Hofmanis (USPD), tikās ar pēdējo Prūsijas Ministru prezidenta vietnieku Robertu Frīdbergu. Viņi pasludināja iepriekšējo valdību par gāztu un pieprasīja varu sev. Tajā pašā dienā komisāri izdeva norādījumus, ka visām Prūsijas valsts iestādēm jāturpina darbs ierastajā ritmā.

13. novembrī jaunā valdība konfiscēja Hoencollernu dinastijas īpašumus un nodeva tos Finanšu ministrijas pārziņā. Nākamajā dienā SPD un neatkarīgie sociāldemokrāti izveidoja Prūsijas revolucionāro kabinetu atbilstoši valdības koalīcijai nacionālajā līmenī. Tajā bija Pauls Hiršs, Eižens Ernsts un Otto Brauns no SPD un Heinrihs Štrēbels, Ādolfs Hofmanis un Kurts Rozenfelds no USPD. Gandrīz visas Prūsijas varas iestādes bija pakļautas abu partiju ministriem. Hiršs un Štrēbels kļuva par kabineta līdzpriekšsēdētājiem.

14. novembrī tika likvidētas Prūsijas landtāga (Landtag) Kungu palāta (Herrenhaus) un Pārstāvju palāta (Abgeordnetenhaus).

Nacistu diktatūra (1933—1945)

Prūsijas dienesta karogs (1933—1935)

Pēc Hitlera valdības nākšanas pie varas 1933. gada 30. janvārī, Hermanis Gērings kļuva par Prūsijas iekšlietu ministru. Atkāpjoties no iepriekšējās kārtības, pašu reihskomisāra amatu uzņēmās nevis reihskanclers (Hitlers), bet gan vicekanclers Francis fon Pāpens. Agresīvāk tika virzīta politiski nevēlamo amatpersonu nomaiņa. Prūsijas policija, kas bija pakļauta Gēringam, bija svarīgs elements nacionālsociālistu varas īstenošanā. Gestapo izauga no Prūsijas politiskās policijas.

Lai atbrīvotu ceļu Prūsijas parlamenta, landtāga, atlaišanai, Prūsijas ministru prezidents Otto Brauns ar ārkārtas dekrētu 6. februārī tika atcelts no amata. Saskaņā ar konstitūciju trīs cilvēku institūcijai, kas sastāvēja no fon Pāpena, landtāga prezidenta Hansa Kerla un Prūsijas Valsts Padomes priekšsēdētāja Konrāda Adenauera, bija jālemj par parlamenta atlaišanu. Adenauers iebilda pret šo soli un pameta sarunas. Pēc tam divi atlikušie locekļi pieņēma lēmumu par landtāga atlaišanu.

Reihstāga dedzināšanas politiskās sekas 1933. gada 27. februārī izraisīja ne tikai daudzu pilsoņu pamattiesību apturēšanu un politisko oponentu vajāšanas pastiprināšanos, bet arī plašu federālo zemju valdību pilnvaru atcelšanu.

Jaunā reiha valdība centās gāzt Brauna pagaidu valdību. Prūsijas parlamenta vēlēšanās 5. martā NSDAP ieguva visvairāk balsu — 43,2%. Lai gan partija neieguva vairākumu, tā guva ievērojamus panākumus pat ierasti antinacistiskajos katoļu reģionos. Tā kā nacionālsociālistiem, neskatoties uz panākumiem, daudzās pilsētās nebija vairākuma pat pēc 1933. gada 12. martā notikušajām pašvaldību vēlēšanām, varas pārņemšana tika panākta ar politisku manipulāciju palīdzību. 1933. gada 15. decembra Prūsijas konstitūcionālais pašvaldību akts aizstāja vēlētus pašvaldību parlamentus ar ieceltām pašvaldību padomēm.

1933. gada 22. martā uz pirmo sēdi jaunais Prūsijas parlaments. Tāpat kā nacionālajā reihstāgā, komunistu deputātu mandāti tika anulēti un daudzi no viņiem arestēti. Tā rezultātā NSDAP bija absolūtais vairākums landtāgā. Parlaments apstiprināja Brauna valdības atlaišanu, kurš oficiāli atkāpās no amata. Parlaments atturējās no jauna ministru prezidenta ievēlēšanas. 1933. gada 31. martā un 7. aprīlī pieņemtie pagaidu likums un otrais likums par federālo zemju darbības saskaņošanu ar reihu pakļāva Prūsiju tiešajai reiha pārvaldei. 11. aprīlī Hitlers iecēla Gēringu Prūsijas ministru prezidenta amatā, un Prūsijas landtāgs pēdējo reizi sapulcējās sēdē 1933. gada 18. maijā. Tas apstiprināja pilnvaru aktu, ar kuru visas likumdošanas pilnvaras uz četriem gadiem tika nodotas Reiha Valsts ministrijai un pēc tam tika pārtrauktas. Vienīgi SPD deputāti atteicās apstiprināt šo aktu. Šī akta pieņemšana nozīmēja Prūsijas demokrātiskās sistēmas galīgās beigas.

Nacistu režīma laikā, Prūsijas pārvaldes struktūras tika arvien vairāk grautas. Izmantojot pilnvaru aktā apstiprinātās pilnvaras, Gērings 1933. gada 8. jūlijā pieņēma likumu, ar kuru tika atcelta esošā Prūsijas Valsts Padome, kas bija otrā likumdevēja palāta, kura pārstāvēja Prūsijas provinču intereses landtāgā. Tā vietā, Gērings izveidoja nacistu kontrolētu Prūsijas Valsts Padomi, bez likumdošanas pilnvarām, kura viņam kalpotu padomdevēja statusā. Pats Gērings bija Padomes priekšsēdētājs. Tajā ex officio būtu Prūsijas valdības ministri un valsts sekretāri, kā arī individuāli izvēlēti nacistu partijas ierēdņi un citi ļaudis, kurus izvēlējās tikai Gērings.

1934. gada 19. jūlija "Pirmais rīkojums par pārvaldes standartizāciju un administratīvo izmaksu samazināšanu" faktiski apvienoja Vācijas federālo zemju, tostarp Prūsijas, ministrijas ar reiha ministrijām. 1934. gada 30. janvāra "Reiha atjaunošanas likumā" un 1935. gada 30. janvāra "Reihsgubernatora likumā" Prūsijas zemes un provinces faktiski tika likvidētas. Federālo zemju landtāgi tika likvidēti, un zemju valdības kontrolēja reihskanclera ieceltie reihsgubernatori. Par Prūsijas reihgubernatoru tika iecelts pats Hitlers, lai gan viņš šīs funkcijas deleģēja Gēringam. Ar 1934. gada 14. februāra "Likumu par Reihsrāta atcelšanu" federālās zemes zaudēja savu pārstāvniecību Vācijas parlamenta augšpalātā.

Prūsijas zemes, kas tika nodotas Polijai saskaņā ar Versaļas līguma nosacījumiem, tika atkal anektētas Otrā pasaules kara laikā. Lielākā daļa anektēto teritorijas netika reintegrēta Prūsijā, bet tika vai nu piešķirta citām nacistiskās Vācijas provincēm vai tajās izveidoja jaunas provinces.

Formālā likvidācija (1945—1947)

Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā Vācija tika sadalīta okupācijas zonās, un visa Vācija uz austrumiem no Oderas—Neises līnijas tika atdota citām valstīm. Tāpat kā pēc Pirmā pasaules kara, gandrīz visa atdotā teritorija bija piederējusi Prūsijai, lai gan neliela daļa teritorijas uz austrumiem no jaunās robežas reiz piederēja Saksijai. Lielākā daļa zemju nonāca Polijas sastāvā kā kompensācija par to, ka Otrā pasaules kara sākumā Padomju Savienība anektēja Polijas austrumu teritorijas. Austrumprūsijas ziemeļus, ieskaitot Kēnigsbergu (1946. gadā pārdēvēta par Kaļiņingradu), anektēja PSRS. Teritoriālie zaudējumi veidoja gandrīz divas piektdaļas Prūsijas teritorijas un gandrīz ceturto daļu pirms 1938. gada Vācijas teritorijas. Aptuveni desmit miljoni vāciešu aizbēga vai tika piespiedu kārtā izraidīti no Polijas un PSRS anektētajām teritorijām.

Prūsijas atlikusī teritorija aptvēra nedaudz vairāk par pusi no atlikušās Vācijas teritorijas, kā arī nedaudz vairāk par pusi no Prūsijas teritorijas, kas bija pirms 1914. gada. Sabiedroto Kontroles padomes 1947. gada 25. februāra likums Nr. 46 nepārprotami noteica, ka Prūsija ir jālikvidē. Sabiedrotie kā iemeslu tā izjukšanai minēja Prūsijas militārisma vēsturi. Pret tās atjaunošanu, to pašu iemeslu dēļ, iebilda arī spēcīgi vācu pēckara politiķi, it īpaši pirmais Rietumvācijas kanclers Konrāds Adenauers.

Turklāt pieaugošā spriedze starp Rietumu sabiedrotajiem un Padomju Savienību galu galā noveda pie tā, ka Prūsijas teritorijas uz rietumiem no Oderas—Neises līnijas tika vēl vairāk sadalītas, jo tika izveidota VDR—VFR robeža. Zemes uz austrumiem no šīs robežas (izņemot Rietumberlīni) kļuva par daļu no Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR), bet pārējās kļuva par Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) daļu. Tas faktiski būtu padarījis neiespējamu Prūsijas valsts atjaunošanu, kas būtu līdzīga tai, kas pastāvēja pirms nacistu valdīšanas, pat ja būtu bijusi ievērojama politiskā griba to darīt.

Sadalīšana

Vācijas teritoriālie zaudējumi austrumos pēc Otrā pasaules kara. Visi apgabali kartē, izņemot Saksiju un Mēklenburgu, bija daļa no Prūsijas brīvvalsts.

Pēc Sabiedroto Vācijas okupācijas 1945. gadā Prūsijas teritorijas tika sadalītas šādās teritorijās/vācu federālajās zemēs:

Cedēts Padomju Savienībai

Austrumprūsijas ziemeļi. Mūsdienās Kaļiņingradas apgabals ir Krievijai piederošs eksklāvs starp Lietuvu un Poliju.

Cedēts Polijai

Viss, kas atrodas uz austrumiem no Oderas—Neises līnijas un Ščecinas. Tajā ietilpa lielākā daļa Lejassilēzijas (tagad Lejassilēzijas vojevodiste), Augšsilēzija (tagad Opoles vojevodiste), Austrumpomerānija (tagad Rietumpomožes vojevodiste), Brandenburgas provinces Neimarkas reģions (tagad Lubušas vojevodiste), visa Pozene-Rietumprūsija (tagad lielākoties Lielpolijas vojevodistes daļa), un Austrumprūsijas daļa, kas netika cedēta Padomju Savienībai (tagad Varmijas-Mazūrijas vojevodiste).

Nodots padomju militārajā pārvaldē

Šādas federālās zemes pēc apvienošanās ar citām Vācijas zemēm tika izveidotas pēc kara, pēc tam likvidētas 1952. gadā un visbeidzot atjaunotas pēc Vācijas atkalapvienošanas 1990. gadā:

• Brandenburga, no pārējās Brandenburgas provinces.
• Saksija-Anhalte, no Saksijas provinces lielākās daļas. Pārējā provinces daļa kļuva par Tīringenes daļu.
• Mēklenburga-Priekšpomerānija: pārējā Pomerānijas provinces daļa (lielākā daļa Rietumpomerānijas) tika apvienota ar Mēklenburgu.
• Saksija: pārējā Silēzijas provinces daļa tika apvienota ar Saksiju.

Nodots Rietumu Sabiedroto militārajā pārvaldē

Pārējā Prūsija tika apvienota ar citām Vācijas zemēm, lai kļūstot par šādām Rietumvācijas federālajām zemēm:

• Šlēsviga-Holšteina, no Šlēsvigas-Holšteinas provinces (Lielbritānijas pārvaldībā).
• Lejassaksija, no Hannoveres provinces (Lielbritānijas pārvaldībā).
• Ziemeļreina-Vestfālene, no Vestfālenes provinces un Reinas provinces ziemeļu daļas (Lielbritānijas pārvaldībā).
• Reinzeme-Pfalca, no Reinas provinces dienvidu daļas (Francijas pārvaldībā).
• Hesene, no Hesenes-Nasavas provinces (ASV pārvaldē).
• Virtemberga-Hoencollerna, no bijušās Virtembergas Brīvās Tautas valsts dienvidu daļas un Hohencollernas provinces (Francijas pārvaldībā). Galu galā valsts tika apvienota ar Bādeni un Virtembergu-Bādeni, izveidojot Bādeni-Virtembergu.

Berlīne

Sadalīta Austrumberlīnē PSRS un Rietumberlīnē Rietumu Sabiedroto (Lielbritānijas, Francijas un ASV) pārvaldes sektoros. Rietumberlīni ieskāva Austrumvācija, un Berlīnes mūris. Abas Berlīnes daļas tika apvienotas pēc Vācijas atkalapvienošanās. Priekšlikums apvienot Berlīnes pilsētu ar reformēto Brandenburgas zemi tika noraidīts referendumā 1996. gadā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Prūsijas brīvvalsts.