Pretošanās kustība nacistu okupētajā Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Pretošanās kustību Latvijā 1941.-1945. gada vācu okupācijai var iedalīt divos lielos, savstarpēji pretējos virzienos. Viens no tiem vēlējās brīvas Latvijas valsts atjaunošanu, iespējams, atkarībā no Vācijas, kamēr otra daļa cerēja uz PSRS uzvaru un padomju varas atjaunošanu. Latvijas neatkarības aizstāvji nesaņēma nekādu palīdzību no rietumiem, kamēr PSRS Latvijā iesūtīja bruņotas partizānu grupas. Viena no aktīvākajām pretestības formām bija dažādu nelegālu laikrakstu, skrejlapu un uzsaukumu izplatīšana, nelegālu domu biedru pulciņu satikšanās, kā arī pasīva pretestības izrādīšana vācu okupantiem.

Nelegālā prese[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Okupācijas gados pagrīdes pretestības grupas izdod gandrīz divdesmit, kvalitātes un tirāžas apjomā dažādas avīzes – Latvija, Tautas Balss, Latvju raksti Brīvā Latvija, Latviešu Ceļš, Tālavas Taurētājs, Daugavas vanagi, Dzimtā Zeme, Zobens, Brīvā Latvija, Latvju Teksti, Lāčplēsis, Par Latviju, Latvju Vairogs u.c.[1]

1941. gada novembrī darbību atjaunoja jau pirmajā padomju okupācijas gadā izveidotā Latviešu nacionālistu savienība Arnolda Čaupalas vadībā. 1942. gada 15. februārī LNS sāk izdot pagrīdes laikrakstu Tautas Balss, kuras redaktors ir Artūrs Kaminskis. Laikraksts tiek izplatīts lielākajās Latvijas pilsētās, uz līdz novembrim, kad vācieši arestē vairāk nekā simts LNS biedrus, iznāk deviņi laikraksta numuri.[2]

1941. gada 18. novembrī parādījās izdevums Latvija, ko nelegāli drukāja Patriotu organizācija. Izdevumam bija no 1600 līdz 6500 eksemplāru. Patriotu organizācijā apvienojās studenti un inteliģenti, kas cerēja uz rietumu sabiedroto uzvaru karā.[2]

1943. gada 13. augustā četru lielāko pēdējās Saeimas frakciju pārstāvji izveidoja Latvijas Centrālo padomi, kas sevi uzskatīja par leģitīmo tautas interešu pārstāvi. Par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts Konstantīns Čakste. 1944. gada februārī LCP pasludina, ka cīnās pret abām okupācijas varām – vācu un padomju. Aprīlī Čaksti arestēja, bet LCP vēl kādu laiku turpināja pastāvēt trimdā.

Kurelieši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kureļa grupa

Tā dēvētie kurelieši bija vienīgā latviešu bruņotā vienība, kas izrādīja atklātu nepaklausību un pretestību vācu okupantiem. Brūkot Austrumu frontei, 1944. gada jūlijā vācieši pavēl izveidot Rīgas aizsargu pulku, par kura komandieri iecēla ģenerāli Jāni Kureli, kurš slepeni darbojās Latvijas Centrālajā padomē. LCP, Kurelis un viņa virsnieki cerēja jauno bruņoto vienību veidot par atjaunotās Latvijas armijas kodolu. Vēlme būt neatkarīgiem no vāciešu rīkojumiem neizbēgami noveda pie konflikta un grupas iznīcināšanas 1944. gada novembrī. Kureliešu virsnieku lielākā daļa tika nošauti, bet vairāk nekā 1300 kareivji nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Vācijā.

Kombatanti – sarkanie partizāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas un 1941. gada 14. jūnija deportācijām Latvijas iedzīvotāju vidū atbalsts PSRS bija nenozīmīgs. Latvijas PSR vadība bija aizbēgusi uz Krieviju, kur tika uzsāktas radio pārraides latviešu valodā. Evakuētie un izdzīvojušie latviešu kareivji tika apvienoti 201. latviešu strēlnieku divīzijā.

1943. gadā uzsākās sarkano partizānu cīņas organizēšana, kad Maskavā izveidoja Latvijas partizānu centrālo štābu pulkveža Artura Sproģa vadībā. 1943. gada vasarā Latvijā iesūta Imanta Sudmaļa vadībā, kuras uzdevums ir vadīt komunistisko pagrīdi. Vienlaikus, uz Latviju sāk nosūtīt bruņotus diversantus un kaujiniekus, kas veido sarkano partizānu vienības. Zināmākās no tām vada Vilis Samsons un Otomārs Oškalns. 1944. gada sākumā Latvijā darbojas 812 sarkanie partizāni.

Okupācijas iestādes nežēlīgi reaģēja uz jebkādām ziņām par palīdzību partizāniem. Par sarkanarmiešu slēpšanu 1942. gada janvārī nošauj 215 Rēzeknes apriņķa Audriņu ciemata iedzīvotājus (Audriņu traģēdija). 1944. gada rudenī Zlēku pagastā cenšoties apspiest kureliešu un sarkano partizānu pretestību, nošauj 160 cilvēkus, daudzi no tiem ir kara bēgļi, kas iznīcināšanai paredzētajā zonā atradās nejauši.[3] ,[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēriks Pārups - PRETESTĪBAS KUSTĪBA
Latviešu politiskās policijas Latviešu kartotēkas ziņas (izvilkumi) par nacionālās pretestības organizācijām (1942.gada decembrī)