Priekšvārds ir personvārda sastāvdaļa, ko indivīdam parasti piešķir piedzimstot, kristībās vai oficiāli reģistrējot personu, un kuras pamatfunkcija ir konkrētās personas individuāla identificēšana ģimenes, kopienas un sabiedrības ietvaros. Priekšvārdu parasti lieto kopā ar uzvārdu, veidojot pilnu personvārdu, un daudzās kultūrās tas ir galvenais vārds ikdienas saziņā. Valodniecībā priekšvārdi atspoguļo valodas sistēmu, kultūras tradīcijas, reliģiskos priekšstatus, estētiskos ideālus un vēsturiskās ietekmes, kas raksturīgas konkrētai sabiedrībai. Priekšvārdu visbiežāk izvēlas vecāki vai aizbildņi, ņemot vērā ģimenes, reliģiskās vai kultūras tradīcijas. Daudzās valstīs priekšvārdu formu un skaitu regulē civillikumu likumdošana. Vienai personai var būt viens vai vairāki priekšvārdi, no kuriem ikdienas lietojumā nereti nostiprinās tikai viens. Personvārdu sistēmā priekšvārds atšķiras no citām vārda sastāvdaļām gan pēc funkcijas, gan juridiskā statusa. Uzvārds parasti ir iedzimta personvārda daļa, kas apzīmē piederību dzimtai vai ģimenei un tiek mantota paaudzēs. Mūsdienu sabiedrībās oficiālajos dokumentos personas identifikācijā parasti lieto priekšvārda un uzvārda kopumu. Patronīms (retāk metronīms) ir no tēva vai mātes vārda atvasināta personvārda daļa ar nozīmi “X dēls/meita”. Dažās kultūrās tas ir neatņemama oficiālā vārda sastāvdaļa, piemēram, Krievijā, citviet tas aizstāj uzvārdu, piemēram, Islandē. Segvārds (iesauka) parasti nav juridiski noteikts personvārda elements, bet gan neformāls apzīmējums, kas veidojas sociālajā vidē un var raksturot personas īpašības, izcelsmi vai darbību. Atsevišķos gadījumos segvārds var kļūt par oficiālu vārda formu, ja tiek nostiprināts dokumentos. Atšķirībā no šiem elementiem priekšvārds visbiežāk tiek apzināti izvēlēts, un tam var būt simboliska, reliģiska vai estētiska nozīme.
Priekšvārdu lietojums un novietojums personvārdu struktūrā dažādās kultūrās ievērojami atšķiras. Eiropas un daļā citu valstu tradīcijās parasti sastopama secība “priekšvārds + uzvārds”, nereti ar vairākiem priekšvārdiem (spāņu un portugāļu vārdu sistēmā bieži ir arī divi uzvārdi. Slāvu kultūrās ikdienas formālajā saziņā plaši lieto trīsdaļīgu formulu “priekšvārds + patronīms + uzvārds”. Austrumāzijā (Ķīna, Japāna, Koreja) tradicionālā secība ir “uzvārds + priekšvārds”, un priekšvārdi bieži ir semantiski motivēti un divdaļīgi. Islandē centrālais identifikators ir priekšvārds, kam seko patronīmisks vai matronīmisks apzīmējums (—son, —dóttir), parasti bez stabila dzimtas uzvārda. Arābu un vairākās Dienvidāzijas tradīcijās sastopamas sarežģītas vairāku elementu vārdu ķēdes, kurās skaidri nodalītas priekšvārda, patronīma, dzimtas, cilts vai izcelsmes komponentu funkcijas. Kopumā priekšvārds ir universāls, taču ļoti daudzveidīgs personvārdu sistēmu elements, kas vienlaikus pilda identifikācijas, sociālās piederības, kultūras un simbolisko nozīmju funkcijas un atspoguļo sabiedrības vērtības un identitātes modeļus.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Priekšvārds.
