Psihoanalītiskā literatūras kritika

Vikipēdijas lapa

Psihoanalītiskā literatūras kritika ir literatūras kritikas virziens, kas konceptuāli un metodoloģiski balstās Zigmunda Freida aizsāktajā psihoanalīzes tradīcijā. Psihoanalītisks skatījums uz tekstu izveidojās jau pašos psihoanalīzes pirmsākumos (ap 19.-20.gs. miju, bet pamatā 20.gs. sākumā), un 20.gs. gaitā psihoanalītiskā literatūras kritika pakāpeniski attīstījusies par ļoti daudzveidīgu un ietekmīgu literatūras kritikas un teorijas virzienu. Līdzās Freidam kā ļoti nozīmīgas personības psihoanalītiskās kritikas attīstībā minami Karls Gustavs Jungs (kura uzskati un ieviestā tradīcija gan radikāli atšķiras no Freida), Alfrēds Ādlers, vēlāk - Žaks Lakāns, Žils Delēzs, Jūlija Kristeva un citi.

Vienkāršākajā psihoanalītiskās kritikas līmenī tās objekts ir teksta autora vai tēla psihoanalīze, taču sarežģītākos līmeņos teksts tiek aplūkots neatkarīgi no tā autora; iespējams pievērsties, piemēram, teksta vēstījuma un poētiskās struktūras aplūkošanai psihoanalītiskā aspektā vai arī kā literārus tekstus interpretēt pašus psihoanalīzes pamattekstus. Tāpat kā psihoanalīze, psihoanalītiskā kritika pieņem, ka eksistē zemapziņa/bezapziņa, kuras darbība, autoram vairāk vai mazāk to neapzinoties, izpaužas literārā tekstā, taču - atšķirībā no pishoanalīzes - psihoanalītiskā kritika, protams, nav pielietojama vai vismaz pamatā netiek pielietota terapijai.

Saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]