Puēntdioks

Kauja par Puēntdioku
	Daļa no Izcelšanās Normandijā
	; Puēntdioka karte, kurā redzamas vācu pozīcijas un vietas, kur, domājams, atradās 1917. gada 155 mm Fijo lielgabali.
Datums	1944. gada 6. jūnijā
Vieta	Normandija, Francija
Iznākums	Sabiedroto uzvara
Karotāji
ASV; Apvienotā Karaliste	Trešais reihs
Komandieri un līderi
Bernards Montgomerijs; Džeimss Ērls Raders	Gerds fon Rundštets; Dītrihs Kreiss
Iesaistītās vienības
Armijas reindžeri 2. reindžeru bataljons; Karaliskā Kara flote 520 uzbrukuma flotile; 522 uzbrukuma flotile;	352. kājnieku divīzija 914. grenadieru pulks;
Spēks
225 karavīri; 12 desantlaivas (Landing Craft Assault); 1 tanku desantlaiva (Landing Craft Tank); 4 DUKW amfībijas; 1 "Fairmile B" tipa kuteris; ASV un Karaliskās flotes krasta zonas bombardēšana	200 karavīri; 4 ložmetēju pozīcijas; 6 tukši kazemāti; 1 novērošanas bunkurs
Zaudējumi
77 nogalināti un 152 ievainoti; 2 desantlaivas (Landing Craft Assault); 1 DUKW amfībija	Desanta laikā: 25+; Pretuzbrukumā: 50+ vācieši nogalināti and 40 sagūstīti. Ar nāvi sodīts nezināms skaits iespējamo franču kolaboracionistu.

Puēntdioks (franču: La pointe du Hoc) ir zemesrags ar 35 metrus augstu klinti, kas paceļas virs Lamanša Normandijas ziemeļrietumu piekrastē Kalvadosas departamentā, Francijā.

Otrā pasaules kara laikā Puēntdiokā atradās vairāki vācu bunkuri un ložmetēju pozīcijas. Pirms Sabiedroto iebrukuma Normandijā vācu armija nocietināja šo teritoriju ar betona kazemātiem un ložmetēju ligzdām. Normandijas desanta dienā ASV armijas reindžeru pagaidu grupa uzbruka un ieņēma Puēntdioku pēc tam, kad bija tājā uzrāpušies. Šī operācija bija nepieciešama, jo pēc ASV spēku komandieru rīcībā esošās informācijas, vācieši šeit bija izveidojuši spēcīgas artilērijas pozīcijas, kas apdraudētu un palēninātu sabiedroto vienību pludmales desanta spēkus šajā rajonā.

Sektors

Puēntdioka sektorā (dažreiz kļūdaini dēvēts par Pointe du Hoe amerikāņu militārā kartogrāfa kļūdas dēļ), kā daļu no Atlantijas vaļņa, nacisti uzbūvēja sešus kazemātus, lai izvietotu no frančiem sagrābtos 155 mm lielgabalus. Puēntdioks atrodas starp desanta sektoriem "Jūtas pludmale" (rietumos) un "Omahas pludmale" (austrumos). Tādējādi sektorā izvietotie lielgabali apdraudēja sabiedroto spēku izsēšanos abās pludmalēs un varēja radīt lielus dzīvā spēka zaudējumus. Lai gan tika veiktas vairākas aviācijas bombardēšanas un jūras spēku apšaudes, sabiedroto izlūkdienesti konstatēja, ka nocietinājumi ir pārāk spēcīgi un ir nepieciešams sauszemes uzbrukums. Tāpēc 2. reindžeru bataljonam tika uzdots iznīcināt nocietināto punktu (pirms galveno spēku izsēšanās D-dienā).

Pirms uzbrukuma vācu lielgabali tika pārvietoti uz citu vietu, jūdzes attālumā no Puēntdioka, taču nocietinājumi bija neskarti un joprojām radīja ievērojamus draudus desanta vienībām, ja tur būtu izvietoti artilērijas novērotāji. Reindžeru bataljona komandieri un vecākie virsnieki zināja, ka lielgabali ir izvākti no nocietinājumiem, bet pārējie reindžeri par to nezināja līdz pat pašam uzbrukumam.^[1]

Reindžeru pavēlniecība

Reindžeru bataljonu vadīja pulkvežleitnants Džeimss Ērls Raders. Saskaņā ar plānu trīs reindžeru rotas izsēdās no jūras klinšu pakājē un, ienaidnieka uguns ietekmē, uzkāpa pa tām, izmantojot virves, garas kāpnes un āķus. Tad augšpusē viņi cīnījās ar ienaidnieku. Šī operācija bija jāveic pirms galveno spēku izsēšanās. Iepriekš uzdevumam ASV reindžeri britu komandosu vadībā trenējās kāpšanā Vaitas salas klintīs.

Majoram Klīvlendam A. Litlam bija jāvada 2. reindžeru bataljona (A vienības) D, E un F rotas uzbrukuma laikā Puēntdioka klintīm. Instruktāžas laikā uz britu tvaikoņa "Ben My Chree "viņš dzirdēja, ka "brīvās Francijas" avoti ziņojuši, ka lielgabali, kuriem vajadzēja atrasties uzbrukuma sektorā, ir aizvākti no turienes. Litls jau bija nedaudz iedzēris^[2] un pacēla balsi, paziņojot, ka uzbrukums tādā gadījumā būs bezjēdzīgs. Reindžeru spēku pagaidu komandieris Raders pēdējā brīdī nomainīja Litlu (zaudējis uzticību viņam^[3]). Vēlāk majors Litls tika pārcelts uz 90. kājnieku divīziju, un kur viņš nopelnīja Izcilā dienesta krustu.

Uzbrukums

2. reindžeru bataljona reindžeri demonstrē virvju kāpnes, ko viņi izmantoja, lai uzkāptu Puēntdiokā.

Neskatoties uz sākotnējiem šķēršļiem, piemēram, laikapstākļiem un navigācijas problēmām, kas izraisīja 40 minūšu kavēšanos un pārsteiguma mometa zudumu, britu desanta kuģis izsēdināja reindžerus klinšu pakājē. Reindžeri bija aprīkoti ar signālraķešu pstolēm, kas šāva ar āķiem un virvēm, lai pieķertos klintīm. Kad reindžeri sāka kāpt pa klintīm, sabiedroto eskadras mīnukuģi "USS Satterlee" un britu "HMS Talybont" sniedza artilērijas uguns atbalstu, neļaujot nacistiem, kas atradās klints augšpusē, apšaudīt reindžerus kas rāpās klintī. Sasniedzot nocietinājumus, lielākā daļa reindžeru pirmo reizi uzzināja, ka galvenais uzbrukuma mērķis — lielgabalu baterija — ir pārvietota no savas pozīcijas, iespējams, gaisa uzbrukumu dēļ, gatavojoties jūras desantam. Iepriekš vācu feldmaršals Rommels pavēlēja pārvietot bateriju, kas tikai nesen bija uzstādīta Normandijas piekrastes aizsardzībai. Lielgabalu pārvietošana tika pabeigta 1944. gada 4. jūnijā, taču nelabvēlīgi laika apstākļi neļāva sabiedroto izlūkdienestiem laikus atklāt lielgabalus. Reindžeri pārgrupējās klints virsotnē un nosūtīja nelielu komandu meklēt vācu lielgabalus. Komanda netālu atrada piecus no sešiem lielgabaliem un iznīcināja tos ar termīta pārklātām granātām. Baterijas jaunā pozīcija tagad atradās tālāk iekšzemē un bija vērsta tikai uz "Jūtas pludmales" desanta sektoru.

Pēc uzbrukuma amerikāņu reindžeri, uzskatot, ka viņi ieņem svarīgu pozīciju un ir nogriezti no pārējiem sabiedroto spēkiem, atvairīja vairākus vācu vērmahta 916. grenadieru pulka pretuzbrukumus. 7. jūnijā 29. ASV kājnieku divīzijas 116. kājnieku pulka vienības izlauzās līdz viņiem, pārraujot ienaidnieka aizsardzību "Omaha pludmales" sektorā. Sākotnējie plāni paredzēja, ka veiksmes gadījumā sākotnējā uzbrukumā piedalīsies liels reindžeru spēks astoņu rotu (2. reindžeru bataljona A, B un C rotas un viss 5. reindžeru bataljons) sastāvā. Otrajam vilnim bija jāpievienojas uzbrukumam pēc signāla saņemšanas ar signālraķetēm no klinšu virsotnēm, taču signālraķetes tika izšautas pārāk vēlu, un atlikušie reindžeri izsēdās "Omaha pludmalē", nevis Point Duokā. Tas ļāva "Omaha pludmalē" iesprūdušajiem amerikāņu uzbrukuma spēkiem saņemt vairāk nekā piecu simtu reindžeru pastiprinājumu. Tiek uzskatīts, ka reindžeri palīdzēja novērst operācijas katastrofālu neveiksmi, izlaužoties cauri kraujām un apejot vācu spēkus. Divu dienu operācijas beigās no krastā 225 izkāpušajiem reindžeriem ierindā bija palikuši tikai aptuveni 90 karavīri.^[4]^[5]

Pēc kaujas daži reindžeri bija pārliecināti, ka franču civiliedzīvotāji ir cīnījušies vācu pusē. Vairāki franču civiliedzīvotāji, kas tika apsūdzēti amerikāņu spēku apšaudē un palīdzēšanā vāciešiem kā artilērijas novērotājiem, tika sodīti ar nāvi.^[6]

Hronoloģija

1944. gada 6. jūnijs

06.39 – H stunda – 2. Reindžeru bataljona D, E un F rotas tuvojas Normandijas piekrastei divpadsmit kuģu flotilē.
07.05 – Spēcīga paisuma un navigācijas kļūdu dēļ sākotnējais uzbrukums notiek vēlu, un 5. Reindžeru bataljons, kā arī A un B rotas no 2. bataljona tā vietā dodas uz Omahas pludmali.
07.30 – Reindžeri uzkāpj klints malā, sasniedz virsotni un sāk cīnīties ar vāciešiem ap bateriju. Reindžeri atklāj, ka vācu kazemāti ir tukši.
08.15 – Aptuveni 35 Reindžeru sasniedz ceļu un nodrošina tā bloķēšanu.
09.00 – Pieci vācu lielgabali tiek atrasti un iznīcināti, izmantojot ar termītu pārklātas granātas.

Pārējā dienas daļā reindžeri atvaira vairākus vācu pretuzbrukumus. Vakarā viena patruļa no 5. reindžeru pulka, kas izsēdās Omahas pludmalē, iziet cauri, lai pievienotos reindžeriem Puēntdiokā.

1944. gada 7. jūnijs

Reindžeri turpina aizstāvēt vēl mazāku teritoriju uz Puēntdioka pret vācu pretuzbrukumiem. Pēcpusdiena – Reindžeru vads ierodas ar tanku desantkuģi, ar kuru tiek evakuēti ievainotie.

1944. gada 8. jūnijs

Rīts – Reindžerus nomaina karaspēks, kas ierodas no Omahas pludmales.

Piemiņa

Panorāmas skats uz Puēntdioku saullēkta laikā agrā janvāra rītā no viena bunkuriem

Tagad Puēntdiokā atrodas memoriāls un muzejs, kas veltīts kaujas piemiņai. Daudzi sākotnējie nocietinājumi ir atstāti un saglabāti savā vietā, un šajā vietā joprojām ir redzami vairāki bumbu krāteri. 1979. gada 11. janvārī šis 13 hektāru lielais lauks tika nodots amerikāņu kontrolē, un par tā tālāku uzturēšanu kļuva atbildīga Amerikas Kaujas pieminekļu komisija.^[7]

2019. gadā, pieminot D-dienas 75. gadadienu, pašreizējā 75. reindžeru pulka locekļi atveidoja kāpienu gan tā laika, gan mūsdienu uniformās.^[8]

Daļa no vietas mūsdienās, priekšplānā ar bumbu bedru paliekām.
Puēntdioks, mūsdienās, skats no dienvidaustrumiem.
Mūsdienu skats uz Puēntdioka klinti ar pieminekli augšējā labajā stūrī.
ASV prezidents Ronalds Reigans uzstājas ar runu^[9] pieminot notikuma 40. gadadienu.

Atsauces

↑ p.78 Black, Colonel Robert W. The Battalion: The Dramatic Story of the 2nd Ranger Battalion in World War II 2006 Stackpole Books
↑ American Battle Monuments Commission. «The Battle of Pointe du Hoc (interactive multimedia presentation)». ABMC website. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-09-19. Skatīts: 2011-08-29.
↑ p.210 Gawne, Jonathan Spearheading D-Day: American Special Units 6 June 1944 2001 Historie and Collections
↑ Mir Bahmanyar. Shadow Warriors: a History of the US Army Rangers. Osprey Publishing, 2006. 48–49. lpp. ISBN 1-84603-142-7.
↑ G. Kurt Piehler. The United States and the Second World War: New Perspectives on Diplomacy, War, and the Home Front. Fordham University Press, 2010. 161. lpp. ISBN 978-0-8232-3120-1.
↑ Beevor, Antony. "D-Day: The Battle for Normandy". (New York: Penguin, 2009), p. 106
↑ «The American Battle Monuments Commission». Skatīts: 2012. gada 29. oktobris. The site, preserved since the war by the French Committee of the Pointe du Hoc, which erected an impressive granite monument at the edge of the cliff, was transferred to American control by formal agreement between the two governments on 11 January 1979 in Paris, with Ambassador Arthur A. Hartman signing for the United States and Secretary of State for Veterans Affairs Maurice Plantier signing for France.
↑ «Rangers Climb Pointe du Hoc 75 Years Later». YouTube. United States Army. 2019. gada 14. jūnijs. Skatīts: 2024. gada 10. jūnijs.
↑ «Remarks at a Ceremony Commemorating the 40th Anniversary of the Normandy Invasion, D-day». Ronald Reagan Presidential Library. 1984. gada 6. jūnijs. Skatīts: 2018. gada 4. augusts.

Literatūra

Pointe Du Hoe 2d Ranger Battalion 6 June 1944 // Small Unit Actions. — United States Army Center of Military History[англ.], 1991. — (American Forces in Action).
Rangers Lead The Way, Pointe-du-Hoc D-Day 1944; Steven J. Zaloga. Osprey Raid Series #1; Osprey Publishing 2009. ISBN 978-1-846-03394-0

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pointe du Hoc

History and photos of the Pointe du Hoc D-Day – Overlord
Author Interview Arhivēts 2013. gada 11. maijā, Wayback Machine vietnē., November 15, 2012 Pritzker Military Library
American D-Day: Omaha Beach, Utah Beach & Pointe du Hoc Arhivēts 2020. gada 6. augustā, Wayback Machine vietnē.
President Reagan's speech at the 40th anniversary commemoration Arhivēts 2016. gada 7. februārī, Wayback Machine vietnē.
Ranger Monument on the American Battle Monuments Commission web site
The World War II US Army Rangers celebrate the 50th Anniversary of D-Day
Migraction.net: seawatching at Pointe du Hoc – for visitors interested in sea birds at this site
Royal Marines Supporting the Rangers at Pointe Du Hoc

[ReferenceA-1] .78 Black, Colonel Robert W. The Battalion: The Dramatic Story of the 2nd Ranger Battalion in World War II 2006 Stackpole Books

[ABMC_Pointe_du_Hoc-2] American Battle Monuments Commission. «The Battle of Pointe du Hoc (interactive multimedia presentation)». ABMC website. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-09-19. Skatīts: 2011-08-29.

[3] .210 Gawne, Jonathan Spearheading D-Day: American Special Units 6 June 1944 2001 Historie and Collections

[4] Mir Bahmanyar. Shadow Warriors: a History of the US Army Rangers. Osprey Publishing, 2006. 48–49. lpp. ISBN 1-84603-142-7.

[5] G. Kurt Piehler. The United States and the Second World War: New Perspectives on Diplomacy, War, and the Home Front. Fordham University Press, 2010. 161. lpp. ISBN 978-0-8232-3120-1.

[6] Beevor, Antony. "D-Day: The Battle for Normandy". (New York: Penguin, 2009), p. 106

[7] «The American Battle Monuments Commission». Skatīts: 2012. gada 29. oktobris. The site, preserved since the war by the French Committee of the Pointe du Hoc, which erected an impressive granite monument at the edge of the cliff, was transferred to American control by formal agreement between the two governments on 11 January 1979 in Paris, with Ambassador Arthur A. Hartman signing for the United States and Secretary of State for Veterans Affairs Maurice Plantier signing for France.

[8] «Rangers Climb Pointe du Hoc 75 Years Later». YouTube. United States Army. 2019. gada 14. jūnijs. Skatīts: 2024. gada 10. jūnijs.

[9] «Remarks at a Ceremony Commemorating the 40th Anniversary of the Normandy Invasion, D-day». Ronald Reagan Presidential Library. 1984. gada 6. jūnijs. Skatīts: 2018. gada 4. augusts.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]