Publiskā runa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Čezāres Makari 19. gadsimta freska "Cicerons vēršas pret Katilīnu". Runa pret Katilīnu tiek uzskatīta par labāko romiešu daiļrunas paraugu

Publiskā runa ir viena no runas formām. Runa ir viens no veidiem, kā cilvēki savā starpā var sazināties un komunicēt, taču tai pastāv dažādas formas, jo atšķirīgas situācijas, apstākļi, vide vai cilvēki pieprasa atbilstošas runas izmantošanu.[1] Publiskās runas uzdevums ir klausītājiem mērķtiecīgi nodot indivīda uzskatus. Ar publisko runu ir jānodod informācija, jāpārliecina un jāizklaidē klausītāji. Uzstājoties ar publisko runu, runātājam būtiski ir neizplūst un nerunāt liekus vārdus, kā arī saprast, ka viņam ar savu runu ir nepieciešams pārliecināt klausītājus.[2]

Pamatprincipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai runa izdotos, ir svarīgi ievērot vēl daudzus citus publiskās runas noteikumus. To pirmsākumi meklējami senā vēsturē, taču tie ir noderīgi publiskās runas elementi arī mūsdienās. Marks Tullijs Cicerons (106. -43. g. p.m.ē.) bija Senās Romas orators jeb publiskais runātājs, kurš izveidoja klasiskās runas veidu ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu. Uzstājoties ar publisko runu, tās uzbūvē jāiekļauj šīs trīs daļas, kuras ir palīglīdzeklis pareizam runas secīgumam. Ievadā tiek pieteikts runas temats, par ko būs runa. Iztirzājumā ir jāpamato, kāpēc izvēlēts tāds temats un jāpierāda tā aktualitāte. Savukārt nobeigumā ir jāpieliek pārdomāts punkts visai runai jeb jāizdara kopsavilkums, secinājumi.[3]

Nākamais noteikums veiksmīgai publiskajai runai ir zināt un saprast tās mērķi. Pirms publiskās uzstāšanās runātājam ir pašam sev jāatbild uz trīs svarīgiem jautājumiem: ko gribat pateikt, kam konkrētā runa būs domāta (mērķauditorija) un tieši kā vēlaties nodot informāciju klausītājiem?[4]

Publiskajā runā īpaši jāpievērš uzmanība valodai. Tai jābūt literārai, nedrīkst aizmirst, ka tā ir publiska nevis privāta saruna. Jāizmanto bagātīgs vārdu krājums, jārunā izteiksmīgi un gramatiski pareizi, jāizvairās no liekvārdiem, kurus bieži izmanto sadzīves sarunās (piemēram, nu, , tātad, teiksim, tā sakot), jo tā runātājs iztērē doto uzstāšanās laiku. Turklāt, ja liekvārdus teikumos izmanto pārāk bieži – klausītājiem paliek grūti uztvert pateiktā jēgu.[5] Publiskajā runā sastopami dažādi valodu stili: zinātniskais, populārzinātniskais, lietišķo rakstu, publicistiskais, sarunvalodas, daiļliteratūras, emocionāli ekspresīvais, oficiālais, svinīgais, sirsnīgais, humoristiskais, ironiskais un satīriskais. Ir iespējams vienas runas laikā izmantot dažādus valodas stilus, bet tādā gadījumā, ja to atļauj publiskās runas temats un konkrētā situācija.[6]

Publiskās runas veidi var būt dažādi:

  • Referāts
  • Lekcija
  • Ziņojums
  • Pārskats
  • Uzruna
  • Aicinājums
  • Aizstāvība
  • Apsūdzība
  • Aģitācijas runas
  • Īsās uzrunas (apsveikumi, pasākumu atklāšana, ārkārtas gadījumi, sēru runas, u.c.).[7]

Uzstāšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Publiskā runa nozīmē publisku uzstāšanos, tāpēc svarīgi, ka ne tikai runa ir labi sagatavota, bet ka arī pats runātājs ir pienācīgi sagatavojies. Pirms jebkuras uzstāšanās cilvēkus pārņem stress, lai to mazinātu ir jāatbrīvojas. Viens no veidiem, kā to izdarīt ir 30 minūtes pirms uzstāšanās veikt atslābināšanās vingrinājumus, kuri novērsīs domas no nervozitātes. Piemēram, var veikt sejas muskuļu atbrīvošanas vingrinājumus – pieres muskuļu savilkšana, cieša lūpu saspiešana, mutes plaša atvēršana vairākas reizes. Tāpat stresu mazina elpošanas vingrinājumi. Oratoram ir jābūt pozitīvam, dabiskam un pārliecinātam par sevi. Uz klausītājiem ir jāatstāj labs iespaids, tāpēc gan tas, kā cilvēks ir apģērbies, gan kā staigā, gan kā stāv, ir svarīgi un pie tā rūpīgi jāpiedomā. Oratora ķermenim ir jāsniedz tā pati informācija, ko sagatavotā runa. Ķermeņa pozai jābūt atvērtai, rokas nevajag likt kabatās vai sakrustot uz krūtīm, žestikulēt ar rokām ir pieļaujams, bet pārmērīga žestikulēšana var novērst klausītāju uzmanību no runas. Publiskās runas laikā svarīgi veidot acu kontaktu ar klausītājiem.[8]

Publiskā runa pieprasa runātājam pārvaldīt savu balsi. Svarīgi runāt skaļā, pārliecinošā balsī, jācenšās izmantot balss modulācijas – monotonums novērsīs klausītāju uzmanību, nevajag steigties, publiskās runas laikā vajag izmantot pauzes un atvilkt elpu. Balss ir palīglīdzeklis, ar kuru izcelt svarīgākos vārdus.[9]

Daži padomi, kuru izmantošana var noderēt, lai aizvadītu labu un veiksmīgu publisko runu, uzstāšanos:

  • Publisko runu uzrakstīt uz lapas, arī tad, ja orators ieplānojis runāt no galvas
  • Runai jābūt enerģiskai
  • Jāpievērš uzmanība runas ievadam, jāieinteresē klausītāji jau no paša sākuma, jānotur viņu uzmanība
  • Pirms uzstāšanās rūpīgi jāsagatavojas, jāizmēģina runa, jāvingrinās, jāpadomā, kādi varētu būt jautājumi no klausītājiem
  • Runas laikā ieteicams stāvēt kājās
  • Pirms uzstāšanās jāsaudzē balss
  • Nevajadzētu ēst tieši pirms pašas uzstāšanās, savukārt, ja nepieciešams, runas laikā var dzert ūdeni.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Apele, A. (2012). Prasme runāt publiski. Rīga: Zvaigzne ABC. 3. lpp.
  2. Apele, A. (2012). Prasme runāt publiski. Rīga: Zvaigzne ABC. 95. lpp.
  3. Apele, A. (2012). Prasme runāt publiski. Rīga: Zvaigzne ABC. 97. – 99. lpp.
  4. Apele, A. (2012). Prasme runāt publiski. Rīga: Zvaigzne ABC. 97. – 99. lpp.
  5. Apele, A. (2012). Prasme runāt publiski. Rīga: Zvaigzne ABC . 100.-103. lpp.
  6. Geikina, S. (2003). Retorikas pamati. Rīga: RaKa. 63.-66. lpp.
  7. Apele, A. (2012). Prasme runāt publiski. Rīga: Zvaigzne ABC. 109. – 110. lpp.
  8. Hindls, T. (2000). Prasme uzstāties. Rīga: Zvaigzne ABC. 36. – 52. lpp.
  9. Keigels, Dž., T. (2008). Uzstāšanās māksla.Rīga: Apgāds “ATĒNA”. 102. – 105. lpp.
  10. Apele, A. (2012). Prasme runāt publiski. Rīga: Zvaigzne ABC. 125.- 128. lpp.