Purva varde
| Purva varde Rana arvalis (Nilsson, 1842) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Abinieki (Amphibia) |
| Virskārta | Varžu virskārta (Batrachia) |
| Kārta | Bezastainie abinieki (Anura) |
| Apakškārta | Jauno varžu apakškārta (Neobatrachia) |
| Dzimta | Varžu dzimta (Ranidae) |
| Ģints | Brūnās vardes (Rana) |
| Suga | Purva varde (Rana arvalis) |
| Izplatība | |
 | |
 Purva varde Vikikrātuvē | |
Purva varde (Rana arvalis) ir varžu dzimtas (Ranidae) suga. Tā ir līdzīga parastajai vardei (Rana temporaria), bet atšķiras ar smailāku purnu un slaidāku ķermeni. Vēl viena atšķirīga pazīme ir pakļkāju pēdas cietais, plakanais paugurs pie iekšējā pirksta pamatnes (parastajai vardei pēdas paugurs ir mazs, mīksts un ieapaļš).[1]
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Ķermeņa garums 5—6 cm. Āda gluda. Mugura brūna vai pelēka ar tumšiem plankumiem. Arī sāni plankumaini, nedaudz gaišāki par muguru, reizēm tie ir uzkrītoši melni marmorēti. Tāpēc purva varde kopumā izskatās salīdzinoši spilgti rakstaina; individuālo variāciju diapazons ir ļoti liels. Tikai apvienojot vairākas identificējošas pazīmes, dažreiz ir iespējams droši atšķirt purva vardi no citām brūno varžu sugām. Vēderpuse balta vai iedzeltena, bez plankumiem. Acs aizmugurē tumšs plankums. Acu zīlītes horizontālas. Ausu bungādiņa labi saskatāma.[1][2]
Kājām ir spēcīga muskulatūra. Pa sauszemi purva vardes pārvietojas lēcieniem. Pakaļkāju pirksti līdz pusei savienoti ar peldplēvi.[1] Aktīva krēslā un tumsā, nārsta periodā visu diennakti.[2]
Tēviņam ir iekšējie rezonatori. Nārsta dziesma atgādina attālu suņu riešanu.[2] Īslaicīgi vairošanās sezonā purva varžu tēviņi var kļūt zili, savukārt parasto varžu tēviņi iegūst ne vairāk kā vāju zilganu nokrāsu.
Pārošanās sezonas kulminācijas laikā purva varžu tēviņu āda var izskatīties no zilgani violetas līdz intensīvi debeszilai. Tas liecina par sezonālu dzimumdimorfismu purva varžu krāsā — parādību, kas reti novērojama citiem Eiropas abiniekiem. Konkrētie faktori, kas izraisa šo krāsas maiņu un tās intensitāti, nav pilnībā izprasti. Iespējams, to ietekmē tādi vides apstākļi kā reģions, specifiskā dzīvotne, laika apstākļi un populācijas blīvums vairošanās kopienā. Migrējot uz vairošanās ūdeņiem, dzīvnieki parasti joprojām ir brūni. Tikai palielinoties pārošanās aktivitātei ūdenī, tēviņiem kļūst redzama pakāpeniski pastiprinoša zilā krāsa, kas katram indivīdam ilgst tikai dažas dienas. Arī šīs krāsas maiņas funkcija nav pilnībā zināma. Tā varētu būt vizuāls signāls mātītēm vai konkurējošiem tēviņiem.[3]
Vairošanās
[labot | labot pirmkodu]Dzīvnieki parasti pulcējas seklā ūdenī dīķos, karjeros, vecupēs, līčos, veidojot kopīgus nārsta barus. Centrāleiropā galvenā nārsta sezona parasti ir marta trešajā nedēļā vai aprīļa pirmajā nedēļā, Latvijā purva vardes nārsto aprīļa beigās vai maija sākumā. Tēviņi nārsta vietā paliek 20—25 dienas, bet mātītes ūdenī uzturas neilgi, tūlīt pēc olu nēršanas tās dodas atpakaļ uz sauszemi.[1] Viena mātīte, atkarībā no vecuma, iznērš 500—2500 ikru. Ikru kamoli otrajā dienā uzpeld ūdens virspusē, kur notiek to attīstība. Pēc 3—10 dienām, atkarībā no ūdens temperatūras, izšķiļas tumši varžu kāpuri — kurkuļi, kuru tālāka attīstība parasti ilgst 45—65 dienas. Dzimumgatavību sasniedz trešajā dzīves gadā.[2]
Barošanās
[labot | labot pirmkodu]Pieaugušas purva vardes barojas ar jebkuriem kustīgiem sauszemes bezmugurkaulniekiem, kurus spēj norīt. Visbiežāk ēd vaboles, tomēr tiek patērēti arī blakšu, plēvspārņu un divspārņu kārtas kukaiņi. Barojas arī ar zirnekļiem un daudzkājiem. Purva vardes gaida, kad parādīsies upuris, nevis aktīvi to medī.[4] Lielāka izmēra vardes arī barības objektus izvēlas lielākus. Tas mazina konkurenci par barību starp sugas īpatņiem.
Izplatība un dzīvotnes
[labot | labot pirmkodu]Purva vardes izplatība sniedzas no Centrāleiropas rietumiem (Nīderlande, Vācija) caur Poliju, Baltijas valstīm un Krievijas Eiropas daļu tālu Sibīrijā (aptuveni līdz Baikāla ezeram). Tā apdzīvo arī Skandināvijas ziemeļu daļas, Karēliju un Kolas pussalu. Latvijā sastopama bieži, kaut arī retāk nekā parastā varde un salīdzinoši nevienmērīgi.
Purva vardes dod priekšroku dzīvotnēm ar augstu gruntsūdens līmeni vai periodiskiem plūdiem, īpaši zāļu purviem, purvainiem mežiem, plašiem zālājiem, mitrām pļavām un lielāku upju palienēm, augstiem purviem un pārejas purviem. Tur atrodas arī saules apspīdēti vairošanās dīķi ar piekrastes veģetāciju, piemēram, grīšļiem un meldriem vai palienes pļavas. Meža biotopus izmanto ziemošanai.
Suga ir sastopama dažādos augstumos virs jūras līmeņa: Eiropas apgabalos varde ir sastopama 900 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tālāk uz austrumiem savā izplatības areālā, piemēram, Altaja kalnos, purva vardi var atrast pat 2 kilometru augstumā jeb aptuveni 2000 m virs jūras līmeņa.
Purva vardes bieži uzturas stāvošu (vai ļoti lēni plūstošu) ūdenstilpju tuvumā, ko ieskauj pietiekama upju krastu vai piekrastes veģetācija. Šie ūdens avoti bieži vien ir bagāti ar pūstošām organiskām vielām, kā rezultātā rodas skābs pH līmenis, bieži vien 6 vai zemāks.[5]
Ziemošana
[labot | labot pirmkodu]Ziemošanas vietas sameklē jau septembra beigās. Tās ir grauzēju alās, zem kritušiem kokiem, akmeņiem, zaru kaudzēs, ar lapām un skujām piebirušās bedrēs vai pat ēku pagrabos. Ziemošanas vietā pavada 160—170 dienas.[1]
Daudzas vardes, kas dzīvo aukstā klimatā, mēģina pārziemot ūdenstilpnēs, jo apkārtējās vides temperatūru regulē ūdens. Ir zināms, ka purva vardes ziemo tikai uz sauszemes. Pētījumos konstatēts, ka Krievijas Eiropas daļas un Rietumsibīrijas populācijas panes salu līdz –12 vai –16 °C, savukārt Dānijas populācijas vardes spēj izturēt -4 °C sasalšanas temperatūru tikai 3 līdz 4 dienas. Lai gan minimālā sasalšanas temperatūra, pie kuras vardes spēj izdzīvot ar 0% mirstību, dažādās populācijās atšķiras, mitohondriju DNS testi atklāja, ka tās ir tuvu radniecīgas. Novērotās atšķirības aukstumizturības ziņā (–4 °C pret –12 vai –16 °C) varētu būt saistītas vai nu ar pielāgošanos klimatiskajiem apstākļiem, vai ar atšķirībām eksperimentālajos protokolos.[6] Aukstumizturīgām vardēm ziemā var sasalt līdz pat 65% ķermeņa. Purva vardes, tāpat kā citi abinieki, ir īpaši uzņēmīgas pret sasalšanu to ādas dēļ, kas ir plāna un poraina — caurlaidīga gāzu un šķidrumu apmaiņai. Šķiet, ka mirstību tik daudz neietekmē laiks, ko varde pavada sasalusi, bet gan minimālā temperatūra, ko tā piedzīvo. Ir reģistrēts, ka vardes šādā sasalušā stāvoklī pavada aptuveni 3 mēnešus ar potenciālu izdzīvot.[7]
Apdraudējums un aizsardzība
[labot | labot pirmkodu]Pieaugušās purva vardes ēd putni, čūskas un zīdītāji, bet kāpurus — plēsīgi ūdenskukaiņi, žokļdēles, zalkši, ūdensputni un zivis.[1] Tomēr galvenais apdraudējums ir vairošanās vietu un blakus esošo dzīvotņu iznīcināšana un piesārņojums, galvenokārt urbanizācijas un intensīvas lauksaimniecības dēļ.
Purva varde, kas ir atkarīga no pastāvīgi mitrām dzīvotnēm, ir īpaši neaizsargāta pret purvu un citu mitrāju plaša mēroga nosusināšanu un kultivēšanu. Dabiski vāji buferētos nārsta ūdeņos purvos skābais lietus var pazemināt pH vērtību zem kritiskā līmeņa (aptuveni <4,5), izraisot nārsta bojāeju. Intensīva lauksaimniecība un ceļu satiksme veicina populāciju sadrumstalotību. Arī klimata pārmaiņas, pieaugot sausuma periodiem, pakļauj šīs sugas populācijas riskam. Viens no sugas aizsardzības pasākumiem ir skābo ūdenskrātuvju kaļķošana, paaugstinot pH līmeni līdz 5—6.[8] Lai gan šī metode īstermiņā var nodrošināt purva varžu vairošanos, efekts ir tikai īslaicīgs, un paskābināšanās laika gaitā atkārtosies. Piekrastes zonu aizsardzība, novēršot ganīšanu un atjaunojot piekrastes veģetāciju, veicina nosusinātas zemes atkārtotu mitrināšanu.
2009. gada IUCN Sarkanās grāmatas statuss, ka suga nav apdraudēta (LC),[9] pareizi neatspoguļo pašreizējo purva vardes populācijas samazināšanās raksturu. 2013. gadā veiktā Eiropas Dzīvotņu direktīva atklāja, ka 19 no 28 tā laika dalībvalstīm ziņoja par nelabvēlīgu purva vardes aizsardzības statusu. Ir zināms, ka esošās populācijas Eiropā ir nelielas, kas liecina par ievērojamu ģenētiskās daudzveidības zudumu. Tas apdraud pašreizējo populāciju stabilitāti un ilgtermiņa izdzīvošanu paaugstinātā tuvradnieciskās krustošanās riska dēļ.[10]
Vācijas un Austrijas Sarkanās grāmatas sarakstos purva varde iekļauta kā apdraudēta suga, bet Šveices Sarkanajā grāmatā tiek uzskatīta par izmirušu.[11] Sākot ar 2020. gadu, Francijā ir tikai četras izolētas populācijas, kas kādreiz bija nepārtraukta populācija. Cilvēku saimnieciskā darbība sadrumstalo un degradē atlikušās dzīvotnes.[10]
Latvijas Sarkanās grāmatas 1. izdevumā (1985) purva varde bija ierakstīta 4. kategorijā — nepietiekami pētīta suga. Noskaidrojot sugas izplatību, abos turpmākajos Latvijas Sarkanās grāmatas izdevumos purva varde nav iekļauta.[12]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 6 Sloka, J. Purva varde: Enciklopēdija Latvijas daba. 4. sējums. Rīga: Preses nams, 1997, 194. lpp. ISBN 9984-00-281-0
- 1 2 3 4 Purva varde Rana arvalis (Nilsson) Sugu enciklopēdija Latvijas daba. Skatīts:2026.02.21.
- ↑ Cornelia Ries, Marc Sztatecsny & Walter Hödl: Geschlechtsspezifischer Farbwechsel beim Moorfrosch (Rana arvalis) während der Paarungszeit. S. 127–134 in: Dieter Glandt & Robert Jehle (Hrsg.): Der Moorfrosch/The Moor Frog. Zeitschrift für Feldherpetologie, Supplement 13, Laurenti-Verlag, Bielefeld 2008. ISBN 978-3-933066-37-4
- ↑ Stojanova, A.; Mollov, I. (2008). Diet and Trophic Niche Overlap of the Moor Frog (Rana arvalis Nilsson, 1842) and the Common Frog (Rana temporaria L., 1758) From Poland. Proceedings of the Anniversary Scientific Conference of Ecology: 181–190 – via Google Scholar. Skatīts: 2026.02.22.
- ↑ Roček, Z., Šandera, M. (2008) Distribution of Rana arvalis in Europe: a historical perspective (PDF). Zeitschrift für Feldherpetologie: 135–150.
- ↑ Berman, D.I.; Bulakhova, N.A.; Meshcheryakova, E.N.; Shekhovtsov, S.V. (2022) Overwintering and cold tolerance in the Moor Frog (Rana arvalis ) across its range. Canadian Journal of Zoology. 98 (11): 705–714. Skatīts: 2026.02.22.
- ↑ Voituron, Y.; Paaschburg, L.; Holmstrup, M.; Barré, H.; Ramløv, H. (2009.) Survival and metabolism of Rana arvalis during freezing. Journal of Comparative Physiology B. 179 (2): 223–230. Skatīts: 2026.02.22.
- ↑ Bellemakers, Martijn J. S.; van Dam, Herman (1992) Improvement of breeding success of the moor frog (Rana arvalis) by liming of acid moorland pools and the consequences of liming for water chemistry and diatoms. Environmental Pollution. Effects of Acidic Pollutants on Freshwater Plants and Animals. 78 (1): 165–171.
- ↑ Moor Frog (Rana arvalis) Skatīts: 2026.02.22.
- 1 2 Mergeay, J.; Neyrinck, S.; Cox, K. (2020) Conservation Genetic status of Moor Frog in France (PDF). Research Institute for Nature and Forest.
- ↑ Amphibien- und Reptilienschutz aktuell Skatīts: 2026.02.22.
- ↑ Čeirāns, A. (2025) 4. nodaļa. Abinieki un rāpuļi. Grām.: Dzenis, J., Čekstere-Muižniece, G. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 5. sējums. Zivis, abinieki, rāpuļi, zīdītāji. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universitātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 147. lpp. ISBN 978-9934-657-00-9