Rāšidu kalifāts (arābu: ٱلْخِلَافَةُ ٱلرَّاشِدَةُ, al-Khilāfah ar-Rāšidah) bija pirmais islāma kalifāts, kas pastāvēja no 632. līdz 661. gadam, tieši pēc pravieša Muhameda nāves.[1] Šo valsti vadīja četri viņa tuvākie līdzgaitnieki un sekotāji, kurus islāma tradīcija sauc par "taisnīgajiem" vai "pareizajiem kalifiem" (al-khulafāʾ ar-rāšidūn). Tie bija Abū Bekrs, Umars, Osmāns un Alī. Rāšidu kalifāts iezīmē agrīnās islāma sabiedrības politiskās, militārās un reliģiskās konsolidācijas periodu.[2] Šajā laikā islāms strauji izplatījās ārpus Arābijas pussalas, kad kalifāts iekaroja plašas teritorijas Tuvajos Austrumos, Persijā un Ziemeļāfrikā. Vienlaikus tika nodibinātas pārvaldes struktūras, veidoti pamati fikham (islāma jurisprudencei) un kanonizēts Korāns.[1]
Rāšidu kalifāta laiks tiek uzskatīts par ideālu islāma valsts pārvaldes modeli, īpaši sunnītu tradīcijā, kurā šie kalifi tiek uzskatīti par taisnības, pieticības un dievbijības paraugiem.[1][2] Kalifāta beigas iezīmēja pirmo lielo politisko un reliģisko šķelšanos islāma vēsturē (fitna) un noveda pie Umajādu dinastijas nākšanas pie varas.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rāšidu kalifāts.
