Rādžendra Prasāds (hindi: राजेन्द्र प्रसाद, Rājendra Prasād; angļu: Rajendra Prasad; dzimis 1884.gada 3.decembrī, miris 1963.gada 28.februārī) bija Indijas valstsvīrs un jurists, viens no nozīmīgākajiem Mahātmas Gandija līdzgaitniekiem Indijas neatkarības kustībā un centrāla figūra jaunās Indijas valsts veidošanā. Pēc Indijas Konstitūcijas stāšanās spēkā 1950. gadā viņš kļuva par pirmo Indijas prezidentu un šo amatu pildīja līdz 1962. gadam, kļūstot par līdz šim ilglaicīgāko valsts prezidentu. Prasāds bija pazīstams ar pieticību, principiālu politisko nostāju, demokrātisko pārliecību un tiesiskuma uzsvēršanu. Viņa vadībā prezidenta institūcija jaunajā republikā nostiprinājās kā stabils, konstitucionāls balsts. Viņa dzīve un darbs būtiski ietekmēja Indijas valsts struktūru izveidi, parlamentārās demokrātijas nostiprināšanu un sabiedriskās domas attīstību.
1950.gada 26.janvārī pēc Indijas Konstitūcijas stāšanās spēkā Rādžendra Prasāds kļuva par pirmo Indijas prezidentu, un viņa prezidentūra iezīmēja jaunās republikas institucionālās stabilizācijas sākumu. Agrīnais posms bija cieši saistīts ar sadarbību ar premjerministru Džavāharlālu Nehru, kurš vadīja valdības politiku, kamēr Prasāds īstenoja Konstitūcijā noteikto neparteisko valsts vadītāja funkciju. Abi līderi saglabāja cieņpilnas attiecības, lai gan atsevišķos jautājumos viņu politiskie uzskati un temperaments atšķīrās. Prasāds uzsvēra prezidenta institūcijas stabilitāti, vienotību un konstitucionālo atturību, vienlaikus sniedzot valdībai padomus kritiskos brīžos un izmantojot savas pilnvaras kā “brīdinošs un iedrošinošs” arbitrs, piemēram, sankcionējot ārkārtas pasākumus štatos un izsludinot likumus. Viņa prezidentūras laikā notika būtiski valstiskie procesi, piemēram, tika promulgēti pamatlikumi, iecelti pirmie štatu gubernatori un Augstākās tiesas tiesneši, kā arī noorganizētas 1951.–1952. gada pirmās vispārējās vēlēšanas, kurās nostiprinājās parlamentārās procedūras. Prasāds morāli atbalstīja sabiedriskās un sociālās reformas, tostarp zemes reformas un diskriminācijas mazināšanas principus, kā arī piedalījās diskusijās par sekulārisma praktisko īstenošanu.
1956. gadā Prasādu atkārtoti ievēlēja prezidenta amatā, padarot viņu par pirmo Indijas prezidentu ar vairākiem termiņiem; 1962. gadā viņš ieguva arī trešo termiņu, paliekot līdz šim ilglaicīgākais valsts prezidents. Šajā posmā viņš publiski atbalstīja nacionālo vienotību un sociālās reformas, tostarp 1956. gadā likumdošanas paketi par ģimenes tiesībām un štatu administratīvo reorganizāciju. Prasāda prezidentūras stilu raksturoja pieticība, personiska stingrība, konsekventa neiejaukšanās izpildvaras ikdienas darbā un konstitucionālās neitralitātes ievērošana.
Ārpolitikā, lai gan tās virzienu noteica valdība, Prasāds starptautiski aktīvi pārstāvēja Indiju. Viņš devās valsts vizītēs, piemēram, uz Nepālu, Ēģipti un Indonēziju, uzņēma ārvalstu līderus Ņūdeli un Aukstā kara apstākļos akcentēja Indijas tēlu kā nepievienojušos, miermīlīgu un demokrātisku valsti. Ar diplomātiskiem žestiem un kultūras diplomātiju viņš veicināja Indijas starptautisko atpazīstamību un nostiprināja prezidenta institūcijas autoritāti jaunajā republikā.
,_signed_image_for_Walter_Nash_(NZ_Prime_Minister),_1958_(16017609534).jpg)
Ziradei, Bihāra, Britu Bengālija (tagad 
Indija).jpg){kind=small}
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rādžendra Prasāds.
