Rāmavas ozols

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Rāmavas ozols ir Alfrēda Kalniņa dziesma jauktajam korim ar Matīsa Siliņa vārdiem, kas pirmo reizi atskaņota Sestajos latvju vispārējos dziesmu svētkos 1926. gadā.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabs Graubiņš rakstīja, ka "Rāmavas ozolā" pielietoti nacionāli motīvi, bet tie nav pietiekoši izmantoti un apstrādāti dziesmai cauri, kamdēļ tai trūkst īstas viengabalainības. Nav izturēts balādisks raksturs, kādu prasa teksts. Beigas sastrupinātas, it kā par vieglprātīgu balādei. Dziesma iecerēta instrumentāli, balsīs grūtumi un neveiklības.

Valentīns Bērzkalns rakstīja, ka tā ir gara un tehniski pagrūta dziesma. Formā tai trūkst tā kaluma, kāds ir A. Kalniņa "Brīvībai", bet "Rāmavas ozols" valdzina ar tautasdziesmai radniecīgo tematiku, kas, kaut arī bez noteiktāka mērķa, ir dzīva un inspiratīva.[1]

Dziesmas vārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Jel pasaki, kur tāds auga
Vecā Tēva ozoliņš?"
Tai viņai kalniņāi,
pie Vectēva pagalmāi.

Tur tek upes trejdeviņas,
pogā zelta lakstīgala.
Stāv izklaidu, klausās līdza

Vecā Tēva karapulks.

Balts jāj cauri Dieva dēlis;
braukā Vēja ormanītis.
Sidrabiņa taurē pūta:
„augšā, ļaudis, ceļaties!"

Projām pāri uz to Sauli
stāv augstlīku grodu tilts.
Tur nāk pāri velēnieši,

pārjāj Rīta Auseklītis.

Tā bij ziemu, tā Vasaru,
trīskārt segu visapkārt.
Zaļa vara, zila zīda,
ārpusē rožu ziedu.

Izbrauc lēni Vecais Tēvs,
izbrauc ātri — zeme dreb.
Krustiem šķilas tēraudiņis,

bēg uz pekli Jods pie Joda.

Cēlās agri Saules meitas,
iegulst vēlu vakarāi,
Teic Saulīte aiziedama:

„Nu pakaisāt rožu smaržu!"

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 320-322 lpp.