Rāmavas ozols

Rāmavas ozols ir Alfrēda Kalniņa dziesma jauktajam korim ar Matīsa Siliņa vārdiem, kas pirmo reizi atskaņota Sestajos latvju vispārējos dziesmu svētkos 1926. gadā.

Raksturojums

Jēkabs Graubiņš rakstīja, ka "Rāmavas ozolā" pielietoti nacionāli motīvi, bet tie nav pietiekoši izmantoti un apstrādāti dziesmai cauri, kamdēļ tai trūkst īstas viengabalainības. Nav izturēts balādisks raksturs, kādu prasa teksts. Beigas sastrupinātas, it kā par vieglprātīgu balādei. Dziesma iecerēta instrumentāli, balsīs grūtumi un neveiklības.

Valentīns Bērzkalns rakstīja, ka tā ir gara un tehniski pagrūta dziesma. Formā tai trūkst tā kaluma, kāds ir A. Kalniņa "Brīvībai", bet "Rāmavas ozols" valdzina ar tautasdziesmai radniecīgo tematiku, kas, kaut arī bez noteiktāka mērķa, ir dzīva un inspiratīva.

Dziesmas vārdi

„Jel pasaki, kur tāds auga Vecā Tēva ozoliņš?" Tai viņai kalniņāi, pie Vectēva pagalmāi. Tur tek upes trejdeviņas, pogā zelta lakstīgala. Stāv izklaidu, klausās līdza Vecā Tēva karapulks.

Balts jāj cauri Dieva dēlis; braukā Vēja ormanītis. Sidrabiņa taurē pūta: „augšā, ļaudis, ceļaties!" Projām pāri uz to Sauli stāv augstlīku grodu tilts. Tur nāk pāri velēnieši, pārjāj Rīta Auseklītis.

Tā bij ziemu, tā Vasaru, trīskārt segu visapkārt. Zaļa vara, zila zīda, ārpusē rožu ziedu. Izbrauc lēni Vecais Tēvs, izbrauc ātri — zeme dreb. Krustiem šķilas tēraudiņis, bēg uz pekli Jods pie Joda.

Cēlās agri Saules meitas, iegulst vēlu vakarāi, Teic Saulīte aiziedama: „Nu pakaisāt rožu smaržu!"