Rēzeknes vēsture

Rēzeknes vēsture rakstos ir izsekojama līdz 1285. gadam, kad Livonijas ordenis bijušajā Jersikas ķēniņvalsts pilskalnā uzcēla Rozitenes (Rositten) mūra pili, kas gandrīz 300 gadus bija ordeņa fogtejas centrs pie Novgorodas valsts, vēlāk Krievijas caristes robežām. Pilsētas tiesības ieguva 1773. gadā. 1836. gadā caur Rēzekni izbūvēja Pēterburgas—Varšavas šoseju, bet 1860. gadā Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līniju. 1917. gada 9.-10. maijā Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kas lēma par Latgales atkalapvienošanu ar citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā Rēzekne kādu laiku bija LSPR galvaspilsēta. Rēzeknes atbrīvošanas operācijas rezultātā 1920. gadā Rēzekne kļuva par Latvijas Republikas Latgales kultūras un izglītības centru. Otrā pasaules kara laikā 1944. gada jūlijā Rēzekni gandrīz pilnībā nopostīja, pēc tam atjaunoja kā Latgales rūpniecības centru.

Nosaukuma izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apdzīvotās vietas vārds mainījies valdošās varas un tās oficiālās valodas ietekmē. Tā, 1285. gadā tai bijis vāciskais nosaukums - Rositten, nokļūstot Žečpospolitas sastāvā 16. gadsimta vidū tas mainījies uz polisko - Rositza, bet Krievijas Impērijas sastāvā 18. un 19. gadsimtā pilsēta oficiāli pārsaukta kā Режица. Šajā laikā (18. - 20. gadsimts) pilsētas nosaukums piedzīvojis vairākas variācijas - gan krieviskos - Резница, Резица, Режица, gan polisko Rzezyca. Latvijas brīvvalsts periodos pilsēta vienmēr paturējusi Rēzeknes vārdu. Tai ir arī latgaliskais nosaukums Rēzne, kuru gan latgaliešu sarunvalodā bieži neizmanto.

Tā vietvārds mainījies laika gaitā:

1285 – Rositen
1324 – castrum Rositen
1366 – hus Rosyten
1464 – Rositten
1465 – Roitische becke
1478 – Rusieteschen beke
1483 – Rossiten
1581 – Rositza
XVII – XIX gadsimtos – Резница , Резица , Режица; poliski – Rzezyca.^[1]
1918 - Rēzekne

Jersikas ķēniņvalsts sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturnieki apgalvo, ka paugurainais apvidus Rēzeknes upes līkumā bijis apdzīvots jau sirmā senatnē. Rēzeknes pilskalns 2000 m² platībā bijis apdzīvots kopš latgaļu cilšu ienākšanas šajā novadā, apmēram 10. gadsimtā. Arheoloģiskajos izrakumos 1980.—1981. gadā tika izpētīta 300 m² liela pilskalna platība (Ē. Mugurēvičs) un atklāts, ka 10.—11. gadsimtā latgaļu pilskalnu apdzīvojusi karadraudze kopā ar tirgotājiem un amatniekiem. Pirms vācu krustnešu iebrukuma pašreizējā Rēzeknes teritorija bija Jersikas valsts daļa, ko Novgorodas hronikās dēvēja par Lotigolu. 1209. gada rudenī pēc militāra uzbrukuma Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu, trīs daļas no Jersikas valsts, ieskaitot Rēzekni, Visvaldis saņēma atpakaļ par feodālu lēni, bet pārējā daļa palika bīskapa rīcībā. Vēlāk, 1224. gadā Jersikas Visvaldis "lūdza" atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās karaļvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņiniekam Konrādam. Dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu.

Livonijas Konfederācijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1239. gada 19. aprīlī Rīgas bīskaps Nikolajs ar savu domkapitula un vasaļu piekrišanu dāvināja Livonijas ordenim jau mirušā Jersikas ķēniņa daļas pusi līdz ar visiem lauku piederumiem, tiesībām un desmito tiesu, bet ar nosacījumu, ka ordenis uzņemsies segt mūra piļu uzturēšanas un mantinieku lēņa tiesību izpirkšanas izdevumu divas trešdaļas; ja kāds no mantiniekiem nomirtu pirms šāda izlīguma, tad viņa mantojuma puse pienāktos Livonijas ordenim, bet otra puse Livonijas bīskapam; ja kāds no mantiniekiem vēlētos saņemt savu tiesu pašā pilī vai tās lauku piederumos, tad bīskaps solījās novietot viņu savā daļā, neapgrūtinot ordeni.^[2] 1285. gadā, balstoties uz 1239. gada līgumu, Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms Šurborgs Rēzeknes pilskalnā uzcēla cietoksni, kas sastāvēja no divstāvu mūra pils un akmens mūriem ar trīsstāvu torņiem. Rakstos minētais pils nosaukums bija "Rositten". No 13. līdz 16. gadsimtam Rēzeknes pils bija Livonijas ordeņa Rēzeknes fogtejas centrs, kas aptvēra tagadējos Rēzeknes un Ludzas rajonus. Pilī pastāvīgi uzturējās karaspēka garnizons, ko veidoja fogts ar ordeņa brāļiem un kalpotājiem. Kara laikā tika mobilizēts arī vietējo iedzīvotāju karaspēks.

1324. gada novembrī Rēzeknes fogtejas teritoriju (latīņu: territorium dictum Rositen) nopostīja Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina karaspēks.^[3] 1481. gadā Pleskavas karaspēks ar sabiedrotajiem uzbruka Rēzeknes pilij. 1558. gadā, nolūkā aizņemties naudu karam ar Krieviju, Livonijas ordenis ieķīlāja Rēzeknes fogteju Polijas-Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam.

Polijas—Lietuvas ūnijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknes fogta pils drupas 1797. gadā (no J. K. Broces kolekcijas).

No 1582. gada Rēzekne bija Livonijas hercogiste sastāvā, kas bija Polijas — Lietuvas kopvalsts daļa. 1575. gadā ciematā pie Rēzeknes pils bija ap 500 iedzīvotāju. 1577.-1579. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Jānis Briesmīgais ieņēma pili, izpostīja Rēzekni un aizveda gūstā daudzus tās iedzīvotājus. 1601., 1625.-1626. un 1656.-1660. gadā Rēzeknes pili ieņēma zviedru karaspēks. 1654.-1656. gadā Rēzekni iekaroja Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs. 1660. gadā pēc Olivas miera līguma zviedri atstāja Rēzekni, kas palika Rēzeknes stārastijas centrs Inflantijas vaivadijas sastāvā.

Krievijas Impērijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1772. gadā pēc Polijas pirmās dalīšanas Rēzekne kļuva par Krievijas Impērijas daļu, un sākotnēji bija Pleskavas guberņas Daugavas provinces sastāvā. 1773. gadā tai tika piešķirtas apriņķa pilsētas tiesības. 1777. gadā tā nokļuva Polockas guberņas sastāvā un 1778. gadā Krievijas imperatore Katrīna II Lielā apstiprināja pilsētas ģerboni un ģenerālplānu, ko dzīvē īstenot tomēr neizdevās. 1802. gadā Rēzekne kļuva par Vitebskas guberņas Rēzeknes apriņķa centru. Pēc 1836. gada Rēzeknes attīstību būtiski ietekmēja šosejas Sanktpēterburga — Varšava būvniecība, bet vēlāk - 1860. gadā arī dzelzceļa līnijas Sanktpēterburga-Varšava būvniecība un 1904. gadā dzelzceļa līnijas Ventspils—Maskava būvniecība. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Rēzeknē dzīvoja 10 795 iedzīvotāju. Šajā laikā, pēc iedzīvotāju skaita, Rēzekne bija piektā lielākā pilsēta Latvijas teritorijā.^[4] Pirmā pasaules kara priekšvakarā iedzīvotāju skaits sasniedza 23 tūkstošus, pilsētā bija ap 400 veikaliņu un amatnieku tirgotavu. Iedzīvotāju skaits laika posmā no 1897. - 1914. gadam Rēzeknē pieauga 2,1 reizes, kas bija viens no straujākajiem iedzīvotāju skaita pieaugumiem Latvijas teritorijā (straujāks pieaugums starp lielajām pilsētām bija tikai Ventspilij).^[5]

Pirmais pasaules karš un brīvības cīņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Rēzeknes atbrīvošana (1920)

1917. gada aprīlī Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kurā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem. 1917. gada novembrī Latgalē nodibinājās padomju vara. 1918. gada februārī Latgali ieņēma Vācijas Impērijas armija. Pēc Novembra revolūcijas Vācijā tika anulēts Brestļitovskas miera līgums un 1918. gada novembra beigās Rēzeknē ieradās boļševiku delegācija trīs vīru sastāvā, kas ar vācu zaldātu padomi vienojās, ka Vācijas armijai līdz 29. novembrim ir jāatstāj Rēzekne un jāatbrīvo visi politieslodzītie. Pēc Rīgas zaudēšanas uz Rēzekni 1919. gada jūlijā pārvietojās LSPR valdība un līdz 1920. gada janvārim tā bija Padomju Latvijas valdības mītne. 1920. gada 21. janvārī Rēzekni atbrīvoja Latvijas armija un tā kļuva par apriņķa pilsētu.

Latvijas Republikas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 9.-10. maijā Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kas notika Rēzeknes Tirdzniecības skolā, ēkā, kur mūsdienās atrodas J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola. Tajā tika apspriesta Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšana no Vitebskas guberņas un to pievienošana Vidzemes un Kurzemes guberņu latviešu apdzīvotajai teritorijai. Debates vainagojās ar to, ka Latgale tika apvienota ar pārējo Latviju. Pēc Pirmā pasaules kara un brīvības cīņām, 1920. gada 11. augustā Padomju Krievija Rīgas miera līgumā ar Latviju atteicās no pretenzijām uz Latgales teritoriju. Rēzekne kļuva par Latgales novada kultūras centru. 1939. gadā iedzīvotāju skaits tajā sasniedza 13,3 tūkstošus. Rēzeknieši galvenokārt strādāja nelielos rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumos, kā arī dzelzceļa transporta jomā. 1940. gada jūnijā Latgali ieņēma Sarkanā armija, bet augustā to inkorporēja PSRS. 1941. gada 4. jūlijā Rēzekni ieņēma nacistiskās Vācijas armija, bet 1944. gada 27. jūlijā PSRS armija, nopostot lielu daļu no pilsētas vēsturiskās apbūves.

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrais pasaules karš Latvijā aizsākās ar Latvijas okupāciju, ko 1940. gada 17. jūnijā veica PSRS karaspēks. Rēzekne bija viena no piecām Latvijas pilsētām (pārējās četras bija Rīga, Jelgava, Daugavpils un Krustpils), kuras ieņemot, PSRS karaspēks nostiprināja savas pozīcijas un pakļaujot tās, okupēja visu valsti. 17. jūnijā, 5 no rīta PSRS armija bija pārgājusi Latvijas robežu un ap 8 jau bija dažu kilometru attālumā no Rēzeknes.

Postījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kauja par Rēzekni (1944)

Rēzekne bija viena no divām (otra bija Jelgava) karā visnopostītākajām Latvijas pilsētām. Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Otrajā pasaules karā 1944. gada 6.–7. aprīlī PSRS kara aviācija iznīcināja apmēram 65% no visām pilsētas ēkām,^[6] turklāt īpaši smagus postījumus piedzīvoja dzīvojamie rajoni, tajā skaitā tika sagrautas sabiedriskās ēkas, piemēram, pilsētas valdes ēka, kultūras nams, pasts, Rēzeknes skolotāju institūts, Rēzeknes slimnīca u.c. Kara postījumos nodega veseli kvartāli, kuros dominēja koka privātmājas. Tika sagrauti visi tilti pāri Rēzeknes upei.

Ar karadarbību nesaistīti, padomju ideoloģijas apsvērumu dēļ piemineklis "Vienoti Latvijai" tika likvidēts, pilnībā tika nopostīta pilsētas valdes ēka. Taču karu pārcieta visas četras Rēzeknes mūra baznīcas. Fotogrāfijās, kas saglabājušās pēc kara, redzams, kā virs sagrautās pilsētas pilnīgi neskarta paceļas Jēzus Sirds katedrāle. Tika nopostīti gandrīz visi tilti, dzelzceļa stacija Rēzekne I, Rēzeknes komercskolas ēka u.c. celtnes. Mūsdienās tikai dažas ēkas Latgales ielā ir pārcietušas karu, bet arī tām bija nepieciešami atjaunošanas darbi. Līdzīgi kā Sarkanās armijas nopostītā Jelgava, arī Rēzekne tika atjaunota pēc PSRS varasiestāžu rīkojuma.

Latvijas PSR sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknē, līdzīgi kā Jelgavā (abas pilsētas bija Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumos visvairāk izpostītās) iedzīvotāju skaits pēc kara pieauga visstraujāk - 2,1 reizes,^[5] galvenokārt pateicoties ievestajiem viesstrādniekiem no citām padomju republikām. Tika mākslīgi forsēta lielu rūpniecības uzņēmumu celtniecība. Pēc Otrā pasaules kara beigām Rēzekne sāka veidoties par nozīmīgu reģiona rūpniecības centru. 1957. gadā uzbūvēts "Rēzeknes Piena Konservu kombināts", 1962. gadā — "Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīca", 1971. gadā — "Rēzeknes elektrobūvinstrumentu rūpnīca" (REBIR). Nepieciešamais darbaspēks pilsētā tika ievests no citām PSRS republikām. Tādējādi mainījās arī pilsētas nacionālais sastāvs. Vācu okupācijas dēļ bija krietni samazinājies agrākās pilsētas majoritātes - ebreju skaits, bet krietni palielinājies krievu, baltkrievu un ukraiņu skaits. Tā kā pēc Otrā pasaules kara, pilsēta gandrīz pilnībā tika nopostīta, no 1950. līdz 1970. gadiem tika uzcelta lielākā daļa no Rēzeknes daudzdzīvokļu namiem. Pilnībā no jauna tika uzbūvēts pilsētas Ziemeļu rajons un būtiski izmainījās pašreizējais pilsētas centrs.

Atjaunotās Latvijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gada maijā tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, kas tika starptautiski atzīta pēc 1991. gada augusta. Līdz ar PSRS sabrukumu un austrumu tirgus aizvēršanos, smagi cieta Rēzeknes rūpniecība, jo saražoto produkciju vairs nevarēja pārdot kādreizējiem patērētājiem. Visu vēl vairāk pastiprināja Krievijas ekonomikas krīze. Uzņēmumiem neveiksmīgas privatizācijas rezultātā tie nespēja rast risinājumu, lai turpinātu savu darbību. Līdz ar to pilsētas lielākie rūpniecības uzņēmumi piedzīvoja maksātnespēju un ražošana tika pārtraukta, savukārt ražošanas iekārtas pārdotas. 2001. gadā savu darbību pārtrauca Rēzeknes Piena Konservu kombināts, Rēzeknes Slaukšanas iekārtu rūpnīca savu darbību samazināja līdz minimāliem apmēriem. Tā kā šajos uzņēmumos tika nodarbināts liels skaits pilsētas iedzīvotāju, kuri Padomju varas gados kā darbaspēks bija ievesti no citām PSRS republikām, nespējot atrast jaunu darbu, tie izbrauca no Latvijas uz savu etnisko dzimteni. Valstī pastāvošā ekonomiskā situācija bija cēlonis tam, ka deviņdesmito gadu vidū dzimstība bija kritiskā līmenī. Tas viss kopā ar pieminēto emigrāciju lika iedzīvotāju skaitam samazināties. Iedzīvotāju dabiskā pieauguma bilance ir negatīva arī vēl šodien. Vislielākais iedzīvotāju skaits Rēzeknē bija 1991. gadā, sasniedzot 43032.^[7] Ekonomiskā situācija pilsētā sāka uzlaboties vien 21. gadsimta sākumā. Rūpniecībā nozīmīgu attīstību piedzīvotja Rēzeknes Gaļas kombināts, tika dibināti jauni ārzemju metālapstrādes uzņēmumi (SIA LEAX Rēzekne, SIA Rigamet). Ekonomiski sarežģīto situāciju izturēja uzņēmums AS REBIR, kas gan pēc 2008. gada lielu daļu ražošanas pārcēla uz Ķīnu. Rēzeknē veiksmīgi darbojas AS Rēzeknes dzirnavnieks, alus darītava Rēzeknis Bryvers. Pēc iestāšanās Eiropas savienībā, apgūstot kohēzijas fondus, notika pilsētas labiekārtošanas darbi, galvenokārt ielu remontdarbi. Vērienīgākie būvdarbi pilsētā notika pēc 2009. gada, kad tika uzbūvēti divi jauni tilti pāri Rēzeknes upei, rekonstruētas galvenās ielas, upes malas, pilsētas centra parki, būvētas jaunas ielas (piemēram, Krišjāņa Valdemāra ielas līkumainais posms gar upi) un sabiedriskās ēkas. Nozīmīgākās no tām - Rēzeknes koncertzāle - "Gors" un radošo pakalpojumu centrs - "Zeimuļs".