Rīdzene (bijusī upe)

Šis raksts ir par bijušo upi. Par citām jēdziena Rīdzene nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Rīgas vietas plānojuma rekonstrukcijas karte (12. gadsimta beigās).

Rīgas nocietinājumi 1700. gadā ar Rīdzenes upes paliekām gar vecajiem mūriem.

Rīdzeni iezīmējošie apstādījumi Līvu laukumā

Rīdzene jeb Rīdziņa, arī Rīgas upe bija Daugavas labā krasta atteka tagadējās Vecrīgas teritorijā, pie kuras izveidojās Rīgas osta un Rīgas pilsēta. Par upes sākotnējiem apjomiem un kuģojamību liecina arheoloģiskajos izrakumos iegūtie kuģu vraki. Tās ieteka Daugavā bijusi 30 – 40 m plata, un kuģojama tā bijusi vismaz līdz tagadējai Zirgu ielai.

Mūsdienās virs aizbērtās upes gultnes atrodas Rīdzenes iela, bet Līvu laukumā ir vizuāli iezīmēta Rīdzenes upes gultne, izmantojot viļņotu bruģējumu un tam pieskaņotus apstādījumus.

Vēsture

Pirmo reizi rakstos pieminēta Indriķa hronikā sakarā ar Rīgas pilsētas dibināšanu. Pie Rīdzenes ietekas Daugavā bija plašs līcis, saukts par Rīgas ezeru (latīņu: lacus Riga), pie kura bija iespējams ierīkot ostu (Indriķa hronika, V:1). Bīskaps Alberts 1202. gadā pārcēla Livonijas bīskapijas sēdekli no Ikšķiles uz Rīgas ezera krastu. Pēc lietuviešu un līvu karagājiena uz Rīgu (1204) un kuršu uzbrukuma (1210) gar Rīdzenes labo krastu uzbūvēja Rīgas nocietinājumu mūri no dolomīta akmeņiem.

14. gadsimta beigās Rīgas osta tika pārcelta uz Daugavas krastmalu, atstājot Rīdzenes ieteku nelielu buru laivu piestātnēm un kuģu ziemošanai. Livonijas kara laikā gar upes kreiso krastu (tagadējo Riharda Vāgnera, Vaļņu un 13. janvāra ielu) tika uzbērti 8 m augsti zemes vaļņi. Pie senās Rīdzenes ietekas Daugavā pāri upei 1567. gadā uzbūvēja 40 pēdu garu lokveida velvi — t. s. "ostas vārtus", kas bijuši aptuveni 8 m plati, velve bija aptuveni 2,5 m virs ūdens līmeņa. Pavasara plūdu laikā tos noslēdza ar aizsprostiem, lai, ceļoties ūdens līmenim Daugavā, tā neappludinātu aiz zemes vaļņiem esošo pilsētu.

Zviedru Vidzemes laikā 1622. gadā apkārt pilsētai sāka būvēt jaunus nocietinājumu vaļņus, tos apņēma aizsarggrāvji, kuros ievadīja Rīdzenes ūdeņus. Upes augšteci dēvēja par Speķupi, kas savienojās ar ārējo Rīgas nocietinājumu aizsarggrāvi gar tagadējo Lāčplēša ielu.

Pēc Lielā Ziemeļu kara 1733. gadā Rīdzenes upes atliekas gar Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielām sāka aizbērt, jo stāvošā ūdens baseinā uzkrājušies atkritumi radīja nepatīkamu smaku. 1860. gada beigās, nojaucot pilsētas vaļņus, likvidēja pēdējās Rīdziņas paliekas, izbūvējot apakšzemes kanālu, savienojot to ar vecās gultnes paliekām un stāvošos ūdeņus novadot Daugavā.

Arheoloģiskie izrakumi

Armijas Ekonomiskā veikala būvēšanas laikā 1938. gadā Rīdzenes ezera vietā atrastais kuģa vraks.

Rīgas upes gultnē atrastas trīs seno kuģu atliekas. Ievērojamākais no šiem atradumiem bija 1939. gadā atrastais labi saglabājies kuģa vraks (Rīgas kuģis) starp mūsdienu Vaļņu ielu, 13. janvāra ielu, Vecpilsētas ielu un Kalēju ielu, netālu no toreizējā Armijas Ekonomikas veikala un tagadējā veikala "Galerija Centrs" ēkas. 1939. gada augusta beigās sākās kuģa izcelšanas darbi. Katru detaļu rūpīgi fiksēja un sanumurēja, lai pēc izcelšanas no zemes un konservēšanas muzeja restaurācijas darbnīcā varētu atkal savienot kopā restaurēto kuģi tā sākotnējā izskatā. Izceltās detaļas pārvietoja uz Ķemerejas ielu (pēc kara nojaukta), kur atradās muzeja noliktava. 1941. gada 28. jūnijā, vācu karaspēkam apšaudot (nākamajā dienā sekoja uzbrukums) Rīgu, daļēji tika iznīcināts Rātslaukums un tā apkārtne, sadega arī muzeja noliktava ar lielāko daļu kuģa detaļu. Saglabājies tikai kuģa ķīlis, priekšvadnis, pakaļvadnis un dažas brangas, kas bija aizvestas uz muzeja restaurāciju. Tagad šīs detaļas ir aplūkojamas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā.