Rīgas 1. slimnīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Koordinātas: 56°57′39″N 24°07′28″E / 56.9608253°N 24.1243296°E / 56.9608253; 24.1243296

Rīgas Pilsētas 1. slimnīcas pārvaldes korpuss (arh. Reinholds Šmēlings).

Rīgas 1. slimnīca ir Latvijas ārstniecības iestāde, kas atrodas Rīgas Centra rajonā. Šī ir vecākā civilā slimnīca Latvijā, kas dibināta 1803. gadā. Slimnīca ir gan Latvijas medicīnas kultūrvēsturisks, gan arī arhitektūras piemineklis. Tās celtniecībā un izbūvē realizētas savam laikam progresīvas idejas un šo darbu vadījuši izcilākie Rīgas arhitekti. Slimnīcas atrašanās adrese ir Bruņinieku ielā 5.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1803. gadā (15. maijā) Rīgā atvēra slimnīcu ar 50 vietām, toreiz sauktu par nabagu slimnīcu. Pirmais slimnīcas direktors un vienīgais ārsts bija Dr.med.& chir. Joahims fon Ramms. 1804. gadā slimnīcā jau ārstējās 137 slimnieki (69 sievietes un 68 vīrieši). Slimnīcas teritorijā tika ierīkots dārzs, kas bija domāts gan slimnieku pastaigām, gan ārstniecības augu audzēšanai. 1806. gadā izveidoja slimnīcas ambulanci. Tika nodibināts mājas ārsta postenis. 1807. gadā tika reģistrēta pirmā lielākā operācija: astoņas mārciņas smagas lipomas ekstirpācija. Šajā laikā ārstējās jau 1036 slimnieki. Ambulancē palīdzību saņēma 169 cilvēki. 1809. gadā par galveno ārstu tika pieņemts Dr.med. Kārlis fon Vilperts. Pēc Rīgas priekšpilsētu nodedzināšanas 1812. gada kara laikā 1813. gada vasarā slimnīca tika slēgta. 1814. gada vasarā slimnīca atsāka savu darbību, taču tajā vairs bija palikušas tikai 30 gultasvietas. 1817. gadā slimnīcas vadīšanu uzņēmās direktors un galvenais ārsts Dr.med. Georgs Pahts. Slimnīcā tika izveidota jauna nodaļa ar piecām vietām, kas tika nosaukta par dzemdību patversmi. Tajā strādāja viena vecmāte. 1818. gadā slimnīcā sāka darboties aptieka. 1819. gadā slimnīcā kopumā ārstējās jau 406 rīdzinieki. Naktī no 3. uz 4. oktobri izcēlās ugunsgrēks un nodega divas ēkas. 1820. gadā palātu ierīkošanai tika uzsākta divu jaunu korpusu celtniecība, un gada laikā celtniecības darbi tika pabeigti. 1821. gadā slimnīcas vadību pārņēma Dr.med. Vilhelms fon Cekels, kurš vienlaikus pildīja arī galvenā ārsta pienākumus. 1826. gadā slimnīcā tika veikti pārkārtojumi, saukti par palātu minimālo obligāto iekārtojumu. Tika standartizēts slimnīcas iekārtojums: gultām bija jābūt vienādā augstumā, garumā, platumā, zaļā krāsā un numurētām. Tās nedrīkstēja atrasties cieši blakus, pa vidu tika novietoti galdiņi. Galvgaļos tika piestiprinātas melnas plāksnes ar slimnieku vārdiem un diagnozēm. Katram slimniekam tika piešķirti savi cinka trauki un higiēnas piederumi. 1828. gadā par slimnīcas galveno ārstu kļuva Dr.med. Jūlijs Mēbe. 1832. gadā slimnīcas vadību pārņēma Dr.med. Bernhards Frīdrihs Berenss - viens no slimnīcas paplašināšanas un jaunbūves iniciatoriem, nodaļu specializācijas aizsācējs. 1834. gadā tika izveidota pirmā Latvijas teritorijā specializētā ķirurģiskā un iekšķīgo slimību jeb terapijas nodaļa.

1837. gadā slimnīcas teritorijai pievienoja blakus esošās kazarmas, tās paplašinot un pielāgojot ārstniecības vajadzībām. Rezultātā gultasvietu skaits sasniedza divus simtus. Šajā laikā slimnīcā ārstējās vienkārša darba tauta: strādnieki, zeļļi, strādnieces un kalpones. Iestāšanās grāmatās daudzi bija reģistrēti kā pilsoņi, pilsoņu sievas, meitas un dēli. 1840. gadā izveidoja dzemdību un ginekoloģisko nodaļu. 1841. gadā tika izbūvēta un aprīkota specializēta palāta ķirurģiskajām operācijām. Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības sēdēs slimnīcas mediķi demonstrēja savus sasniegumus, tādus, kā operāciju paracentēze pleirita dēļ, operāciju sakarā ar čūlu zem anālās atveres slēdzējmuskuļa, operāciju ceļgalā pēc šautas brūces, u.c. 1842. gadā tika izveidota nodaļa baku slimniekiem. Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības sēdē tika nolasīts ziņojums par slimnīcā veikto noslīdējušas dzemdes veiksmīgo amputāciju. 1846. gadā slimnīcā bez direktora B. Bērensa strādāja vēl trīs nodaļu vadītāji - Vilhelms Bornhaupts, Leo fon Rolands un Aieksandrs fon Bērents. 1847. gadā (28. janvārī) slimnīcas galvenais ārsts B. Bērenss pirmo reizi Krievijas impērijā izmantoja ētera narkozi. Šajā pat gadā viņš sāka pielietot arī rektālo narkozi. 1848. gadā slimnīcā sāka lietot hloroforma narkozi. 1863. gadā slimnīcas vadību pārņēma direktors un galvenais ārsts Dr.med. Aleksandrs fon Bērents. Šajā gadā pirmo reizi mēģināja veikt olnīcas cistas rezekciju. 1864. gadā slimnīcā veica pirmo sekmīgo vēža operāciju. 1867. gadā slimnīcā sāka pielietot ģipša saites. 1870. gadā ķirurģiskajai nodaļai tika uzceltas trīs jaunas barakas. Tika ierīkotas arī vienvietīgas un divvietīgas palātas turīgākajiem pilsoņiem.

1873. gadā pabeidza būvēt sešas mūra celtnes, kas bija savstarpēji savienotas ar pārsegtiem gaiteņiem. Terapijas un ķirurģijas nodaļas ieguva katra pa 36 gultasvietām. Slimnīcā vienlaicīgi varēja ārstēties jau 403 slimnieki. 1874. gadā par slimnīcas direktoru un galveno ārstu kļuva Dr.med. Eižens fon Bohmanis. Tika uzcelta jauna saimniecības ēka. 1875. gadā tika atvērta nervu slimību ārstēšanas nodaļa. Tā bija jau ceturtā specializētā nodaļa slimnīcā ar 37 gultasvietām. 1877. gadā pirmo reizi tika veikta miega artērijas liģēšana pēc durta ievainojuma. 1878. gadā slimnīcas teritorijā tika uzcelta kapela un morgs. 1879. gadā iesāka būvēt vēl četras koka barakas. Sāka pielietot antiseptiskos pārsējus. 1883. gadā tika izveidota pirmā infekcijas slimību nodaļa. Šajā laikā visizplatītākās infekcijas bija bakas, difterija, dizentērija un izsitumu tīfs. Izveidoja arī patstāvīgu patologanatomijas nodaļu. 1886. gadā slimnīcā tika veikta pirmā žultspūšļa operācija. 1887. gadā pirmo reizi Baltijā Ādolfs fon Bergmanis veica kuņģa rezekciju (radikālā kuņģa vēža operācija). 1888. gadā tika uzbūvētas divas saimniecības barakas, kurās ierīkoja dezinfekcijas kameru ar tvaika sterilizāciju, kā arī jaunu veļas mazgātavu ar tvaika mašīnām. 1889. gadā slimnīcu sāka vadīt Dr.med. Oto Girgensons. Pēc veiktās pārbūves piemērotākas telpas ieguva neiroloģijas nodaļa. Šajā laikā visbiežāk sastopamās nervu slimības bija histērija, neiralģija, apopleksija, alkoholisms, mielīts, tabess, psihoze un epilepsija. 1891. gadā sāka veikt dobumoperācijas - tika veikta pirmā apendicīta operācija Latvijas teritorijā. Instrumentus, operācijas materiālus un veļu sāka sterilizēt ar tvaiku. Pie slimnīcas tika atvērta ambulance. Pārveidoja arī dzemdību nodaļu, pirmo reizi Rīgā ierīkojot atsevišķu nodaļu jaundzimušajiem. 1892. gadā operāciju vajadzībām tika uzcelta jauna Ьаraka. Izbūvēja arī patologanatomijas un bakterioloģijas kabinetus. Slimnīcas teritorijā tika izveidoti dzīvokļi visam personālam, kas deva iespēju pacientiem saņemt palīdzību jebkurā laikā. 1898. gadā izveidoja pirmo rentgena kabinetu Latvijas teritorijā. 1899. gadā par slimnīcas direktoru un galveno ārstu kļuva Dr.med. Rūdolfs Hērvāgens. 1900. gadā tika veikta pirmā Latvijas teritorijā kuņģa vēža operācija. Uzceļot divus jaunus korpusus, terapijas un ķirurģiskā nodaļas tika paplašinātas attiecīgi par 40 un 38 vietām. 1901. gadā slimnīcas vadību pārņēma Dr.med. Kārlis Deibners. 1902. gadā tika atvērta specializētā ādas un venerisko slimību nodaļa. Dzemdību nodaļā izveidoja pirmo Vecmāšu skolu ar mācību maksu 150 rubļu apmērā. Mācības sāka septiņas audzēknes.

1903. gadā tika uzcelti trīs mūra paviljoni ķirurģijas nodaļai (papildu 67 vietas) un ginekoloģijas nodaļai (papildu 71 vieta). Atsevišķas telpas (60 vietas) tika izveidotas ādas un venerisko slimnieku ārstēšanai. Šajā laikā izplatītākās veneriskās slimības: sifiliss, gonoreja, veneriskās čūlas. 1904. gadā tika atvērta bezmaksas dzemdību poliklīnika grūtniecēm, kā arī nodibināja Rīgas Ātrās mediciniskās palīdzības staciju, apgādātu ar zirgu pajūgiem slimnieku transportēšanai. 1907. gadā pabeidza galvenās pārvaldes ēkas celtniecību, kuras augšstāvā ierīkoja dzīvokļus. Tika uzcelta arī noliktava slimnieku mantu uzglabāšanai. Uzsāka trīsstāvu ambulances ēkas celtniecību. Slimnīcā vienlaikus varēja ārstēties jau 782 slimnieki. No tām 71 vieta bija paredzēta turīgākajiem pilsoņiem vienvietīgajās un divvietīgajās palātās. 1909. gadā slimnīcā veica pirmo totālo gastrektomiju. Šajā gadā pabeidza ambulances celtniecību un jaunas telpas aptiekai. Holeras slimniekiem tika uzcelta otrā baraka.

1910. gadā slimnīca ieguva savu pašreizējo nosaukumu - Rīgas 1. slimnīca, jo Pārdaugavā tika uzcelta jauna Rīgas 2. slimnīca. 1915. Pirmajā pasaules kara apstākļos 60 vietas tika rezervētas karavīriem. Šajā laikā slēdza Vecmāšu skolu. 1919. gadā padomju vara vērsās pret tā sauktajiem reakcionāriem. Apcietināja vairākus slimnīcas darbiniekus. Tika nošauti ārsts Edgars Meija un slimnīcas direktors Kārlis Deibners. Par slimnīcas galveno ārstu un direktoru iecēla ginekologu Ernestu Putniņu. Ambulancē atcēla ārstniecības maksu. Tika atjaunota Vecmāšu skola. 1920. gadā slimnīca kļuva par Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes klīnisko bāzi. Sākās studentu apmācība. 1922. gadā tika nodibināta specializētā uroloģijas nodaļa. Tika ierīkoti jauni kabineti elektrokardiogrāfijai, zarnu skalošanai u.c. Izveidoja oftalmoloģisko klīniku. Jaunas telpas ieguva dermatoveneroloģijas nodaļa. 1923. gadā tika atvērta specializētā acu slimību nodaļa ar sešām vietām. 1926. gadā atklāja specializēto ausu, kakla un deguna slimību nodaļu ar 14 vietām. Līdz 24 vietām paplašināja arī acu slimību nodaļu. Tika atklāta tuberkulozes nodaļa, kurā vienlaicīgi varēja ārstēties 150 slimnieki. 1927. gadā Pāvils Mucenieks veica pirmo torakoplastiku Latvijā. Slimnīca iegādājās pirmo automašīnu ātrās palīdzības sniegšanai. 1928. gadā par slimnīcas direktoru un galveno ārstu sāka strādāt Dr.med. Kārlis Ādamsons. Tā kā bija radusies nepieciešamība paplašināt Medicīnas fakultāti, uz Rīgas 2. slimnīcu Pārdaugavā pakāpeniski pārcēla ķirurģijas, terapijas, iekšķīgo slimību, ginekoloģijas, nervu slimību, patoloģiskās anatomijas klīnikas. Slimnīcā ārstniecisko un apmācību darbu kopā turpināja tikai dermatoveneroloģijas un oftalmoloģijas klīnikas. No jauna tika izveidota otorinolaringoloģijas klīnika. 1932. gadā sāka praktizēt tiešās asinspārliešanas procedūras. Turpmāko piecu gadu laikā 245 gadījumos asinis pārlēja no cilvēka cilvēkā. 1934. gadā slimnīcas vadību pārņēma internists, divu valsts prezidentu - Gustava Zemgaļa un Kārļa Ulmaņa ārsts Arturs Eicens. Kārlis Balodis veica pirmo radzenes pārstādīšanu Latvijā. 1935. gadā slimnīcā kopumā strādāja 515 darbinieki (42 ārsti un viens zobārsts, 11 feldšeri, 3 vecmātes, 8 farmaceiti, 55 žēlsirdīgās māsas, 110 slimo kopēji). Tika apstiprināta maksa par pakalpojumiem: zoba izraušana maksāja 2 Ls, apendektomija - 40, cirkšņa trūces operācija - 45, kuņģa rezekcija - 45, krūšu rentgens - 3, cukura noteikšana asinīs - 5, urīna analīze - 2 Ls. 1937. gadā tika atklāta nervu slimību nodaļas jaunā ēka ar 104 vietām. Bija uzcelta plaša virtuve. Slimnīcā šajā laikā bija 973 gultasvietas. 1938. gadā slimnīcā bija jau 1001 gultasvieta. Apstiprinātā ārstēšanās maksa 3-5 Ls diennaktī. 1939. gadā par slimnīcas direktoru un galveno ārstu tika iecelts Kārlis Vanadziņš. Vecmāšu skolā sāka apmācīt arī medicīnas māsas, tādējādi skola kļuva par Māsu un vecmāšu skolu. Vairāki labi vācu izcelsmes speciālisti repatriējās uz Vāciju.

1940. gadā slimnīcas vadību pārņēma ārsts internists Roberts Šiliņš. Ambulanci atdalīja no slimnīcas un pārdēvēja par Rīgas 1. poliklīniku. Ārstēšanās maksa tika paaugstināta līdz 5,5 Ls dienā vispārējā klasē, pirmajā klasē bija jāpiemaksā 5 Ls, otrajā - 2,5 Ls. Izmaksas lielākoties sedza slimokase vai pašvaldības. Sāka projektēt jaunu dzemdību nodaļu. No Sarkanā Krusta slimnīcas uz Rīgas 1. slimnīcu pārcēla hospitālās ķirurģijas klīniku, no 2. slimnīcas - nervu slimību, hospitālās terapijas, vēlāk arī dzemdniecību un ginekoloģijas klīniku. 1941. gadā padomju vara deportēja vairākus slimnīcas darbiniekus. Pilsētā, ienākot vācu armijai, tika nošauts ārsts I. Bēniņš; Būhenvaldes nāves nometnē tika nogalināts profesors Vladimirs Mincs. Slimnīcā tika sašaurināta iedzīvotāju ārstēšana, jo pirmajā vietā bija vācu karavīru aprūpe. Ievainoto ārstēšanai slimnīcā nodibināja jaunu - neiroķirurģijas nodaļu. Tika likvidēta Ātrās medicīniskās palīdzības stacija. 1942. gadā slimnīcu sāka vadīt Jūlijs Vītoliņš. Karalaika apstākļos slimnīcā strādāja 1234 cilvēki (60 ārsti un zobārsts, 123 žēlsirdīgās māsas, 10 vecmātes, 31 sanitārs, 8 masieri, 602 slimo kopējas, 42 kancelejas darbinieki). 1955. gadā tika ieviesta augšējā gremošanas trakta ezofagogastro duodenoskopija (Nikolajs Skuja). 1959. gadā (7. maijā) tika veikta pasaulē pirmā elektrohidrauliskā litotripsija. To veica Viktors Goldbergs un Leo Roze. 1966. gadā tika ieviesta holangioskopija (Vilis Purmalis) 1975. gadā tika ieviesta smadzeņu asinsvadu ehopulsogrāfija (Ģertrūde Eniņa) 2001. gadā pirmo reizi Baltijā stomas slimniekam tika ievietots mākslīgais taisnās zarnas sfinkteris. To veica Andrejs Pavārs un Jevgēnijs Maslobojevs. 2006. gadā Endoskopijas nodaļā tika uzsākta bezvadu jeb kapsulas endoskopija (Sabri Abdulmassihs). ERAF projekta ietvaros pēc arhitektes Olitas Upacieres projekta tika pabeigta slimnīcas Uzņemšanas nodaļas renovācija. 2007. gadā ieviesta bariartriskās ķirurģijas metode vispārējas adipozitātes ārstēšanai (Juris Žarinovs). 2008. gadā Neiroloģijas nodaļā darbību uzsāka insulta vienība.

Nosaukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1803. - Rīgas trūcīgo (jeb nabagu) slimnīca
  • 1887. - Rīgas pilsētas slimnīca (Stadtkrankenhaus zu Riga)
  • 1910. - Rīgas pilsētas 1. slimnīca
  • 1944. - Rīgas pilsētas 1. klīniskā slimnīca
  • 1949. - Rīgas pilsētas 1. apvienotā klīniskā slimnīca
  • 1970. - Rīgas pilsētas 1. klīniskā ātrās medicīniskās palīdzības slimnīca
  • 1976. - Nikolaja Burdenko Rīgas pilsētas 1. klīniskā ātrās medicīniskās palīdzības slimnīca
  • 1990. - Rīgas pilsētas klīniskā ātrās medicīniskās palīdzības slimnīca
  • 1999. - Rīgas Pašvaldības BO SIA "Rīgas 1. slimnīca"
  • 2004. - Rīgas Pašvaldības SIA "Rīgas 1. slimnīca"

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]