Rīgas Svētā Jāņa baznīca

Rīgas Svētā Jāņa Evaņģēliski luteriskā baznīca
Rīgas Svētā Jāņa Evaņģēliski luteriskā baznīca
	Rīgas Svētā Jāņa Evaņģēliski luteriskā baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta	Skārņu iela 24, Rīga, Latvija
Koordinātas	56°56′51″N 24°6′39″E / 56.94750°N 24.11083°EKoordinātas: 56°56′51″N 24°6′39″E / 56.94750°N 24.11083°E
Piederība konfesijai	Luterisms
Arhitektūras apraksts
Arhitektūras stils	Gotika, baroks, renesanse, manierisms
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Sv. Jāņa luterāņu baznīcas komplekss ar viduslaiku celtņu un dominikāņu klostera paliekām
Aizsardzības numurs	6567
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra

Rīgas Svētā Jāņa Evaņģēliski luteriskā baznīca ir vecākais Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dievnams Rīgā, kas latviešu draudzei pieder jau kopš 1582. gada. Reģistrēto draudzes locekļu skaits tuvojas 2000 cilvēkiem. Draudzes darbu vada vēlēta padome un valde.

Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis: dievnamu grezno tīklu velves un dekoratīvais rietumu frontons, saglabājusies arī trīsjomu altārtelpa, pašai draudzes telpai ar sienu pīlāru konstrukcijām ir tikai viens joms, kā tas raksturīgi dominikāņu t. s. šķūņu arhitektūrai un Svētā Jāņa baznīca ir rets šāda veida vēlās gotikas arhitektūras piemineklis Latvijā. Kalpo ne tikai kā kulta vieta, bet arī kā garīgās mūzikas — koru, ērģeļmūzikas, — koncertzāle.

Vēsture

Pirmās baznīcas ēkas uzcelšanas gads nav precīzi zināms. 1234. gada 8. septembrī Rīgas bīskaps Nikolajs fon Nauens, izpildot pāvesta sūtņa Modēnas Vilhelma lūgumu, "mūra pili ar piederīgiem gruntsgabaliem pie Rīdziņas" nodod dominikāņu mūku rīcībā, nodibinot šī ordeņa misiju Rīgā, kas izvietota pirmajā bīskapa Alberta pilī, t. s. Bīskapa sētas teritorija. 1234. gadā dominikāņi pils kapelu iesvēta par Svētā Jāņa baznīcu, veltot to Jānim Kristītājam un Jānim Evaņģēlistam. Pirmā Svētā Jāņa baznīca uzcelta laikā starp 1234. un 1297. gadu — 1297. gadā pilsoņi no šīs baznīcas apšaudīja ordeņa pili. Visu Bīskapa sētu dominikāņi iegūst 1330. gada 3. augustā, kad Rīgas pilsēta "mūžīgā valdīšanā" klosterim par sešām markām pārdod laukumu starp klostera kapsētu un Svētā Jura pili, un tagad kopējā teritorija sniedzas līdz pat Jura sētai. Pēc gruntsgabala nopirkšanas dominikāņi sāk Svētā Jāņa baznīcas paplašināšanu un klostera ēku celtniecību, kas ar pārtraukumiem turpinās līdz pat XIV gs. beigām.

1491. gada 30. martā Rīgas rāte izdod rīkojumu par Svētā Jāņa baznīcas atjaunošanu, jo celtne ir stipri cietusi gan 1457. gada ugunsgrēkā, gan karadarbības rezultātā. 15. un 16. gadsimta mijā no jauna uzcelta tikai draudzes telpas augšdaļa, paaugstinot ārsienas līdz 19 m augstumam, bet apakšējā daļa ar galveno portālu saglabājusies no XIV gadsimta. Mūru iekšpusē šī robeža sniedzas līdz velvju pēdām, bet ārpuses kalto akmeņu mūrī — līdz 2,7 m augstumam ar logu caurgriezto dzegu virs tā. Mūrim virs dzegas ir jaunāka struktūra, un no ielas tas atkāpjas par vairākiem centimetriem. Atjaunošanas darbu rezultātā vēlās gotikas stila tradīcijās celtā Svētā Jāņa baznīcas vienjoma draudzes telpa XVI gadsimta sākumā iegūst izskatu, kādu tā saglabājusi līdz mūsdienām — gludu ķieģeļu mūra fasādi ar atbilstoši platām un augstām logailām un XIV gadsimta otrajā pusē darināto ieejas portālu, līdzīgu Rēveles viduslaiku portāliem. Virs tā redzama monumentāla logaila katedrālēm raksturīgajā rozetes formā, kas savulaik bijusi vaļēja un ielaidusi baznīcā daudz gaismas. Vairāki būves elementi norāda uz Dancigas arhitektūras ietekmi, piem., bagātīgi profilētiem pīlāriem sadalītais kāpņveida zelminis baznīcas ziemeļrietumu galā un Livonijā greznākās tīklu velves. Identiskie profilķieģeļi zelminī, gala fasādē un klostera vārtos liek domāt, ka XV gadsimta beigās pārbūvēti arī klostera vārti.

1522. gadā, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par luterisma ticības sludinātāju Svētā Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Svētā Jēkaba baznīcā (tiesības iecelt mācītājus šīm baznīcām bija tikai domkapitulam), Rīgā sākās t. s. "svētbilžu grautiņi" — luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot, — kuru rezultātā arī Svētā Jāņa baznīca 1523. gadā tika izpostīta un atņemta katoļu draudzei. Bijušā dominikāņu klostera mītne kādu laiku netika izmantota, bet baznīca pārvērsta par noliktavu. Pēc tam rāte to iznomāja rātskungam R. Šultem, kurš altārtelpā ierīkoja zirgu stalli, vēlāk arī govju un cūku kūti (rātei tikai pēc ilgstošas un sarežģītas tiesāšanās ap 1554. gadu izdevās panākt līguma uzteikšanu — pēc jumta un torņa atjaunošanas 1555. gada oktobrī baznīcu iztīrīja, un rāte to turpmāk izmantoja par pilsētas arsenālu, jo turpat līdzās vienā no klostera ēkām atradās lielgabalu lietuve). 1582. gada martā Polijas—Lietuvas kopvalsts valdnieks Stefans Batorijs pakļāva Rīgas brīvpilsētu un, saaicinājis pilī visu kārtu pārstāvjus, paziņoja tiem savu lēmumu atļaut visas brīvības Augsburgas konfesijai, bet dot tādas pašas brīvības arī katoļu ticībai, t. i. rātei nācās atļaut katoļiem atkal noturēt dievkalpojumus un atdot tiem Svētā Jēkaba baznīcu (kuru ieņēmušajai latviešu luterāņu draudzei ierādīja Svētā Jāņa baznīcu).

Pilsētas būvmeistars I. Frēze ar melngalvju brālības atbalstu baznīcu sakārtoja un izremontēja, un no 1559. gadā izpostītās Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas uz Jāņa baznīcu atgādā tur nolaupīto kroņlukturi, divus zvanus un citu inventāru. Kroņlukturis ar 24 svecēm trīs rindās joprojām atrodas draudzes telpā vistuvāk kancelei. Pirmais dievkalpojums Rīgas apvienotajai latviešu ev.-lut. draudzei Svētā Jāņa baznīcā notika 1582. gada 29. septembrī.

Pēc pāris gadiem līdz ziemeļaustrumu sienai tika noārdīta vecā un šaurā kora daļa un altāra apsīda, saglabājot vienīgi veco mūri. 1587. gada 8. jūlija rītā ar svinīgu pamatakmens ielikšanu, ko veica rātskungs Ludolfs Hollers, sākas jaunas un plašas altārdaļas celtniecība Renesanses stilā pēc pilsētas būvmeistara I. Frēzes metiem, tās tālākos būvdarbos palīdz arī rātskungs Daniels fon Esens. Divos gados altārdaļa tika pabeigta. Altārtelpā iebūvēja arī jaunu kanceli un altāri, bet draudzes telpā — jaunu balkonu. Baznīcā tagad bija 1500 sēdvietas.

1609. gadā kroņlukturi baznīcai dāvināja Klāva Hermesa mantinieki. Tad kāds uzdāvināja otro kroņlukturi no ieejas, ar 24 svecēm divās rindās un uzrakstu uz vairoga. Trešo kroņlukturi ar baznīcas tiesas 1666. gada septembra atļauju uz sava rēķina Svētā Jāņa baznīcā uzstāda Hansis Brinks (pirmais no ieejas, ar 10 svecēm vienā rindā). 1630. gadā pilsētas rāte ērģeļbūvētājam Johanesam Paulusam ierādīja speciālu darbnīcu un uzdeva trīs gadu laikā izgatavot "vienu jaunu darbu" (t. i. ērģeles) Svētā Jāņa baznīcas vajadzībām. 1677. gada 21. maijā ugunsgrēks pilnīgi iznīcina Svētā Jāņa un Svētā Pētera baznīcas. Atjaunošanas darbus no 1677. līdz 1683. gadam vadīja Strasbūras būvmeistars Ruperts Bindenšū — pilnībā remontu, pateicoties prāviem latviešu amatnieku organizāciju naudas ziedojumiem, pabeidza tikai pēc 20 gadiem. Latviešu namdari bez atlīdzības atjauno arī R. Bindenšū projektēto torņa smaili baroka formās ar vaļēju galeriju, atgādinot vēlāk uzcelto Svētā Pētera baznīcas torni miniatūrā. 1680. gada 5. maijā būvmeistars smailē uzstādīja torņa bumbu un gaili. 1683. gadā tika nojauktas altārtelpas mūra velves, aizstājot tās ar dēļu velvēm, bet sienas nostiprinātas ar dzelzs noenkurojumiem. 1686. gadā Kords Meijers (1686.—1696.) no Līneburgas par 70 valstsdālderiem un vienu kapa vietu apņēmās izkrāsot un apgleznot četrus velvju laukumus, izkrāsot altārtelpu un reliņus, kā arī restaurēt baznīcā jau esošās gleznas (darbi nav saglabājušies, jo daļēji sabojāti 1889. un 1909. gada remontdarbu laikā, bet vēlāk aizkrāsoti — vienīgais šodien Rīgā redzamais K. Meijera darbs ir viņa deviņu gleznu cikls "Kristus ciešanu ceļš" ērģeļu balkona pildiņos, kas radies 1691. gadā). 1694.—1695. gados atjaunota mācītāja māja. Šajā laikā baznīcai bija neliels 106 kg smags zvans, tādēļ Rīgas lējējs Gerhards Meijers 1693. gadā izlēja 252 kg smagu pulksteņzvanu, bet nākamajā gadā pulksteņmeistars Ludvigs Martins izgatavoja arī torņa pulksteni.

1761. gadā tika pilnībā renovēta visa ēka: jauna grīda un soli, jaunas ērģeles, tāpat divi ērģeļu balkoni un divi sānu balkoni, u.t.t. Tika pārvietoti deviņi K. Meijera "Kristus ciešanu ceļa" gleznojumi, kurus no t. s. Nariņu luktām pārvietoja uz apakšējā ērģeļu balkona pildiņiem. No jauna baznīca velvju kupolos iekarināja trīs atgūtos kroņlukturus, kas bija pazuduši Rīgas 1710. gada aplenkuma laikā un tikai pēc 40 gadiem tiek nejauši atrasti kādā spīķerī. 1761. gadā kroņlukturi iekāra arī altārtelpā (to baznīcai dāvināja ģildes eltermanis B. T. Huikelhovens). Rāte lika nojaukt arī veco torni, un 1764. gadā uzcēla jaunu, līdzīgu vecajam: astoņšķautņains un ar pulksteni, bet kupolveidīgā noslēguma apakšējo daļu greznoja četras vāzes uz pusapaļiem zelmiņiem. 1764. gada 22. maijā torņa galā tika uzlikts tradicionālais gailis un bumba. Šajā laikā draudzes vadība parakstīja vienošanos ar galdnieku K. G. Apelbaumu par jauna altāra celtniecību. Krāšņo rokoko formās darināto altāri ar klasicisma iezīmēm — divām uz priekšu izvirzītām korintiešu kolonām, — K. G. Apelbaums pēc sava meta uzbūvēja divu gadu laikā (tēlnieka darbus veic Dancigas tēlnieks, kokgriezējs un apmetuma meistars J. E. Meiers). Altāra izgatavošanai nepieciešamos līdzekļus saziedo latviešu amatu brālības, bet kokmateriālus baznīcai dāvina mastu šķirotāju vecākais Jānis Šteinhauers. Altāri iesvēta 1769. gada 3. maijā.

1812. gada kara laikā Svētā Jāņa baznīcu kara laikā savām vajadzībām kā noliktavu izmantoja Krievijas Impērijas armija. Baznīcas atjaunošanu 1816.—1817. gados veica būvmeistars J. D. Gotfrīds. 1849. gadā nojauca vētrā cietušo torni un pēc Rīgas pilsētas galvenā arhitekta J. D. Felsko (1813—1902) meta uzcēla jaunu — pseidogotikas formās ar piramīdu un rozi galā, tajā vēlāk iebūvēja arī pulksteni, bet veco bumbu un gaili novietoja virs baznīcas ziemeļrietumu zelmiņa. Altārtelpas dēļu velves no jauna apmeta ar kaļķu javu, bet baznīcā ievilka centrālo apkuri. Par altārgleznu kalpo J. Rozentāla 1912. gadā dāvinātā "Krustā sistais".

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada vasarā uz Krieviju tika evakuēts viss vērtīgais, četrus baznīcas zvanus ieskaitot. 1922. gadā tika pasūtīts jauns zvans, ko līdzīgi iepriekšējiem izgatavo J. K. Švenna lietuvē — 724 kg smags (iesvētīts 1924. gada 28. septembrī).

1944. gada naktī no 13. uz 14. oktobri ar trim tiešiem artilērijas šāviņiem tika stipri bojāts arī Svētā Jāņa baznīcas jumts apmēram 750 m² platībā, saārdīta arī puse no draudzes telpas un liela daļa altārtelpas jumta, izbiruši ir gandrīz visi altārtelpas logi. Latvijas PSR laikā no 1957. līdz 1959. gadam arhitekta E. Slavieša vadībā tika izpētīta un restaurēta vēl mūsdienās redzamā pilsētas mūra nocietinājumu daļa. No 1962. līdz 1964. gadam izpētes darbus turpināja arhitekte T. Vītola un arheologs R. Malvess, bet no 1968. līdz 1970. gadam — arhitekte R. Zandberga, īpašu uzmanību veltot Rīgas bīskapa pils atrašanās vietas meklējumiem.