Rūdolfs no Kaseles

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Rūdolfs no Kaseles (latīņu: Rutolfus de Cassele) bija viens no pirmajiem Zobenbrāļu ordeņa bruņniekiem, kas cēlies no Kaseles, Hesenes zemes ziemeļos. Cēsu komturs (1217-1234). Ar savu rīcību 1220., 1229., 1234. un 1238. — 1240. gados parādījās kā viena no nozīmīgākajām ordeņa personībām [1].

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuveni kopš 1207. gada ordeņa brālis Rūdolfs bija ordeņa pils pārvaldnieks Siguldā. Viņa varmācīgā rīcība, atņemot letiem viņu tīrumus, pļavas un mantu, ir viens no iemesliem, kas izsauca līvu sacelšanos un kauju pie Satezeles pret vāciešiem.

1217. gadā brāli Rūdolfu iecēla par komturu Cēsīs pēc Cēsu Bertolda bojāejas kaujā pie Otepē.

1219. gadā viņš vadīja karagājienus uz Jervu un Viruzemi.

1229. gadā kā liecinieks Kaseles Rūdolfs piedalījās visu svarīgāko ordeņa līgumu slēgšanā, vācu puses vārdā viņš slēdzis tirdzniecības līgumu ar Smoļensku.

1230. gadā brālis Rūdolfs bija ordeņa otrais liecinieks tūlīt pēc mestra Folkvīna Rīgā noslēgtajam līgumam ar Miera Kursas ciemu vecākajiem.

1233./34. gadā Rūdolfs bija viens no pāvesta legāta Alnas Balduīna sīvākajiem ienaidniekiem, tādēļ 1234. gada rudenī tika aicināts uz Romas pāvesta tiesu.

1237. gadā Rūdolfs piedalījās Saules kaujā un pārdzīvoja Zobenbrāļu ordeņa sagrāvi.

1240.gadā, acīmredzot, piedalījās zviedru karagājienā pret Novgorodu un Ņevas kaujā, jo vēlāk tika saukts par Roldolfus de Nu (Ņevas nosaukums viduslejasvācu valodā).

Rūdolfa nāves gads nav skaidri zināms, iespējams, viņš kritis Ledus kaujā uz Peipusa ezera 1242. gadā.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ē. Mugurēvičs. Komentāri grāmatai "Indriķa hronika". Rīga, „Zinātne”, 1993, 392.lpp.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]