Raimonds Bebris

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Raimonds Bebris (dzimis 1891. gada 17. martā Palangā, miris 1940. gada 13. jūnijā Rīgā) bija Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, Latvijas armijas pulkvedis, dzejnieks, no 1936. gada biedrības "Latvijas vanagi" prezidents, Valsts prezidenta pils komandants no 1936. līdz 1940. gadam.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1891. gada 17. martā Palangā, Lietuvā. Viņš ir sabiedriskā darbinieka, Tēvzemes balvas laureāta Bebru Jura dēls. 1910. gadā beidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju, sācis studēt medicīnu Tērbatas universitātē.

Pirmā pasaules kara laikā brīvprātīgi iestājās armijā, 1915. gadā beidzis Kijevas kara skolu. No 1918. gada 27. janvāra līdz 22. februārim atradies ieslodzījumā Kronštates cietoksnī, piespriests nāvessods, bet no cietuma izdevies izbēgt un atgriezties Latvijā.

Piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās, no 1931. gada bataljona komandieris. No 1936. līdz 1940. gadam Valsts prezidenta pils komandants. No 1936. gada bijis biedrības "Latvijas vanagi" prezidents. Darbojies Latvju kareivju nacionālajā savienībā, tās prezidijas loceklis. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Militārais dienests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1914. gadā pašā Pirmā pasaules kara sākumā, brīvprātīgi iestājies krievu armijā. Cīnījies 283. Kauņas kājnieku pulka sastāvā Austruprūsijā. Pēc Kijevas praporščiku skolas beigšanas ieskaitīts 247. Mariupoles kājnieku pulkā, piedalījies kaujās Koveļas apkārtnē. 1916. gada sākumā pārcelts uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu, vecāko pulku, ložmetējkomandas priekšnieks. Pulka sastāvā piedalījies visās tā kaujās.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 28. novembrī Rīgā, Cēsu rotā, vēlāk Ziemeļlatvijas brigādes 4. Valmieras kājnieku pulka ložmetējrotas komandieris. Bermontiešu uzbrukuma laikā kā karaskolas 1. rotas komandieris piedalījies kaujās pie Daugavas tiltiem. 1919. gada 18. novembrī paaugstināts pulkveža leitnanta pakāpē. No 1920. līdz 1922. gadam 7. Siguldas kājnieku pulka 1., vēlāk 2. bataljona komandieris. Pēc vecāko virsnieku un bataljona komandieru kursu beigšanas 1925. gada septembrī, Kara ministrijas padomes sekretārs. No 1925. līdz 1936. gadam ieņēmis dažādus militārus posteņus Latvijas armijā. Paaugstināts pulkveža dienesta pakāpē. No 1936. līdz 1940. gadam Valsts prezidenta pils komandants.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvots ar Annas III, IV šķiras ordeni, Staņislava II, III šķiras ordeni, Jura krusta IV šķiru, IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, III šķiras Viestura ordeni, Aizsargu nopelnu krustu, Polijas "Polonia Restituta" IV šķiras ordeni.

Lāčplēša kara ordenis piešķirts 1921. gadā. Apbalvots par 1919. gada 23. aprīļa kauju pie Alikulas tilta pār Melnupi, Jaunrozes rajonā. Ar ložmetēju un trīs kareivjiem Raimonds Bebris atsita pretinieka uzbrukumu, tā novērsdams iespēju ienaidniekam apiet Latvijas armijas spēkus no spārna.

Dzejas darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raimonds Bebris arvien aizrāvies ar varonības cildināšanu un tēlošanu, apdziedādams to savā dzejā. Viņš rakstījis arī zem pseidonīma Raimonds, Rūdis. Pirmās publikācijas 1908. gadā. Pirmais dzejoļu krājums "Mirkļi" (1928). Kopā ar rakstnieku J. Medeni sastādījis antoloģiju "Varoņu laiks" (1935), bet patstāvīgi "Latvju māte" (1937).

Sagatavojis dzejnieču antoloģiju "Veldze" un dzeju krājumu "Varoņkalve" (1939). Vairāki dzejoļi, "Lielā junda", "Gājiens par Latviju", "Rekviēms" komponēti. Publicēti arī tulkojumi, apcerējumi par militāro aizsardzību, patriotismu, jūtu audzināšanu.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]