Pāriet uz saturu

Ramiljē kauja

Vikipēdijas lapa
Ramiljē kauja (1706)
Daļa no Kara par Spānijas mantojumu

Ramiljē kauja Jana van Huhtenburga glezna
Datums1706. gada 23. maijā
Vieta
Ramiljē, Spāņu Nīderlande
50°38′19″N 4°54′46″E / 50.63861°N 4.91278°E / 50.63861; 4.91278Koordinātas: 50°38′19″N 4°54′46″E / 50.63861°N 4.91278°E / 50.63861; 4.91278
Iznākums Angļu-holandiešu uzvara
Karotāji
Nīderlandes Republika
Anglijas Karaliste		 Francijas Karaliste
Bavārijas elektorāts
Spānija
Komandieri un līderi
Marlboro hercogs
Lords Overkirks		 Hercogs Villeruā
Maksimiliāns II Emanuels
Spēks
62 000 60 000
Zaudējumi
3663–5000[1] 13 000–15 000[2]

Ramiljē kauja (angļu: Battle of Ramillies, franču: Bataille de Ramillies), kas notika 1706. gada 23. maijā, bija Kara par Spānijas mantojumu kauja. Lielajai aliansei (Grand Alliance (League of Augsburg)) – Austrijai, Anglijai un Nīderlandes Republikai – šī kauja sekoja neizlēmīgai kampaņai pret Francijas karaļa Luija XIV burbonu armiju 1705. gadā. Lai gan sabiedrotie tajā gadā ieņēma Barselonu, viņi bija spiesti pārtraukt kampaņu pie Mozeles upes, bija apstājušies Spāņu Nīderlandē un cieta sakāvi Itālijas ziemeļos. Tomēr, neskatoties uz pretinieku neveiksmēm, karalis Luijs XIV vēlējās noslēgt mieru, bet ar saprātīgiem nosacījumiem. Šī iemesla dēļ, kā arī lai izmantotu momentu, franči un viņu sabiedrotie 1706. gadā uzsāka ofensīvu.

Šī kampaņa Luija XIV ģenerāļiem sākās veiksmīgi: Itālijā maršals Vandoms aprīlī Kalčinato kaujā sakāva austriešus, savukārt Elzasā maršals Viljārs piespieda Bādenes markgrāfu atgriezties pāri Reinai. Šo agrīno panākumu iedrošināts, Luijs XIV mudināja maršalu Villeruā pāriet uzbrukumā Spāņu Nīderlandē un ar uzvaru panākt "taisnīgu" mieru. Attiecīgi, Francijas maršals 60 000 vīru priekšgalā devās no Lēvenas pilsētas uz Tīnenu, it kā apdraudot arī Zoutlēvas pilsētu. Apņēmies cīnīties nopietnā kaujā, Marlboro hercogs, angļu-holandiešu spēku virspavēlnieks, sapulcināja savu armiju – aptuveni 62 000 vīru – netālu no Māstrihtas un devās garām Zoutlevai. Tā kā abas puses meklēja kaujas iespējas, tās drīz vien satikās uz sauszemes starp Mehenas un mazās Getas upēm, netālu no Ramiljē ciemata.

Nepilnu četru stundu laikā Marlboro hercoga holandiešu, angļu un dāņu spēki pārspēja Villeruā un Maksimiliāna II Emanuela franču-spāņu-bavāriešu armiju. Hercoga smalkie manevri un uzsvaru maiņa kaujas laikā – ko viņa pretinieki neapzinājās, līdz bija par vēlu – ievilka frančus taktiskā neveiksmju gājienā. Kad ienaidnieks bija salauzts un sakauts, sabiedrotie spēja pilnībā izmantot savu uzvaru. Krita pilsēta pēc pilsētas, tostarp Brisele, Brige un Antverpene; kampaņas beigās Villeruā armija bija padzīta no lielākās daļas Spāņu Nīderlandes. Pēc Savojas prinča Eižena turpmākajiem panākumiem Turīnas kaujā Itālijas ziemeļos sabiedrotie bija nodarījuši lielākos teritorijas un resursu zaudējumus, kādus Francijas karalis Luijs XIV cieta kara laikā. Tādējādi 1706. gads sabiedrotajiem izrādījās par Annus mirabilis (brīnumu gadu).

Кaujas karte: franču pozīciju pārrāvums dienvidu flangā

Franču armija ieņēma pozīcijas starp Otrē-Elīzas ciemiem ziemeļos, Ramiljē centrā un Tavjēras dienvidos. Franču ziemeļu (kreiso) flangu aizsargāja purvainā Mazā Getas upe. Dienvidu (labajā) flangā reljefs bija atvērts un piemērots lielu kavalērijas masu izvietošanai.

Novērtējot Francijas dienvidu flanga ievainojamību, Marlboro hercogs uzsāka virkni spēcīgu diversijas uzbrukumu pret to centru un ziemeļu flangu. Maršals Villeruā no sava labā flanga uz šīm teritorijām pārvietoja pastiprinājumus, savukārt sabiedrotie, gluži pretēji, nosūtīja galveno kavalērijas spēku uz dienvidiem. Villeruā mēģināja atgūt Tavjēras ciemu ar 14 dragūnu eskadroniem kājnieku ierindā. Tā kā reljefs tur bija labvēlīgs kavalērijas operācijām, sabiedroto jātnieku karaspēks praktiski iznīcināja šos eskadronus, ieņemot vispirms Tavjēras ciemu un pēc tam Otomonas kalnu, kas dominēja šajā apgabalā. Ap pulksten pieciem pēcpusdienā viss Francijas labais spārns, kam nebija pietiekama kājnieku atbalsta, sašķēlās un sāka bēgt ziemeļrietumu virzienā.

Džons Čērčils izmantoja šo izdevību un bataljoni, kas nebija iesaistīti kaujā, virzījās uz dienvidiem, atstājot savus karogus, lai maldinātu frančus un liktu viņiem noticēt, ka šie kājnieki joprojām ir vērsti pret viņu kreiso flangu, kā rezultātā Ramiljē izveidojās skaitliskais pārsvars. Pēc koncentrētas artilērijas uguns, kas pārspēja ienaidnieka aizsardzību, notika uzbrukums, un Ramiljē nonāca sabiedroto rokās. Francijas-Bavārijas armijas mēģinājumi izveidot jaunu aizsardzības līniju bija neveiksmīgi, un tā sāka vispārēju atkāpšanos. Drīz vien Francijas-Bavārijas kreisajam flangam uzbruka sabiedroto spēki, kuriem izdevās ieņemt Otrē-Elīzas ciematu. Šī atkāpšanās pārvērtās sakāvē; un vajāšanas laikā sabiedrotie sagrāba 80 karogus, 54 lielgabalus un gandrīz visus apgādes vezumus. Nelielām Franču armijas vienībām izdevās relatīvi sakārtoti atkāpties uz Žoduānu un Vavru.

Militāro operāciju gaita 1706. gadā pēc Ramiljē kaujas

Tā kā 23. maijā netālu no Ramiljē Marlboro hercogs graujoši sakāva Francijas karaspēku, kuru komandēja viens no nekompetentākajiem Francijas maršaliem, kurš savu dienesta pakāpi bija ieguvis tikai pateicoties draudzībai ar karali un jau bija pierādījis savu nekompetenci Itālijā kaujās pret Savojas princi Eiženu. Karalis Luijs XIV, nespēdams aptvert situāciju frontē, uz notikuma vietu nosūtīja savu kara ministru Mišelu Šamiljaru. Villeruā, paļaujoties uz karaļa draudzību, atteicās atkāpties no komandiera pienākumiem. Tā vietā, lai sodītu maršalu, Luijs XIV izturējās pret viņu žēlsirdīgi, neskatoties uz viņa acīmredzamo nekompetenci.

Sakāves rezultātā franči bija spiesti atkāpties no Spāņu Nīderlandes, pametot Lēvenu (25. maijā), Briseli (28. maijā), Antverpeni (6. jūnijā), Briges un Gentes pilsētas. Pretojās tikai Luksemburga, Monsa (līdz 1709. gada 20. oktobrim) un Namīra. Sakāves rezultātā Luijs XIV bija spiests izvest spēkus no citām frontēm, lai atjaunotu savu Flandrijas armiju, kas ļoti palīdzēja Savojas Eiženam viņa centienos pārtraukt Turīnas aplenkumu.

Armiju zaudējumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopējo franču upuru skaitu nevar precīzi aprēķināt, jo tajā dienā Francijas-Bavārijas armijas sabrukums bija pilnīgs.[3]Britu vēsturnieka Deivida G. Čandlera darbs "Marlborough as Military Commander" un "A Guide to the Battlefields of Europe" ir konsekventi attiecībā uz franču upuru skaitu, t. i., 12 000 kritušo un ievainoto, kā arī aptuveni 7000 gūstekņu. Džeimss Falkners savā darbā "Ramillies 1706: Year of Miracles" arī min 12 000 kritušo un ievainoto un "līdz 10 000" gūstekņu. Savā darbā "Piezīmes par militārās medicīnas vēsturi" vēsturnieks F.H. Garisons franču zaudējumus min 13 000, tostarp 2000 kritušo, 3000 ievainoto un 6000 pazudušo. "The Collins Encyclopaedia of Military History" Trevors Dipuī min Villeruā armijas kritušo un ievainoto skaitu 8000, bet vēl 7000 sagūstīto. Neils Litens, izmantojot Francijas arhīvus, norāda uz 7000 nogalinātajiem un ievainotajiem, 6000 sagūstītajiem, bet vēl 2000 izvēlējušies dezertēt.[4] Džona Milnera memuāri – Compendious Journal (1733) – ir konkrētāki, fiksējot, ka 12 087 Villeruā armijas karavīri tikuši nogalināti vai ievainoti, bet vēl 9729 saņemti gūstā. Tomēr darbā Marlborough Korelli Bārnets kopējo upuru skaitu min kā 15 000–30 000 nogalināto un ievainoto, un vēl 15 000 saņemti gūstā. Angļu vēsturnieks Džordžs Treveljans lēš, ka Vilruā upuru skaits ir 13 000, bet piebilst, ka "viņa zaudējumi dezertēšanas dēļ, iespējams, dubultoja šo skaitli". La Colonie savās "Chronicles of an old Campaigner" nemin upuru skaitu, bet Saint-Simon savos memuāros min 4000 nogalināto, piebilstot, ka "daudzi citi tika ievainoti un daudzas svarīgas personas saņemtas gūstā". Tomēr Voltērs savā darbā "Luija XIV vēsture" (Histoire du siècle du Louis XIV) raksta, ka "francūži zaudēja divdesmit tūkstošus vīru". Franču vēsturnieks Gastons Bodarts norāda uz 2000 kritušajiem vai ievainotajiem, 6000 sagūstītajiem un 7000 dezertējušiem, kopā 13 000 upuru. Franču autors Hardi Perīni raksta, ka abas puses zaudēja no 2000 līdz 3000 kritušajiem vai ievainotajiem (holandieši zaudēja precīzi 716 kritušos un 1712 ievainotos) un ka sagūstīti tika 5600 francūži.[5]

  1. ↑ Grant, R. G. (2017). 1001 Battles That Changed the Course of History. Chartwell Books. ISBN 978-0785835530.
  2. ↑ Eggenberger, David (1985). An Encyclopedia of Battles. New York: Dover Publications. ISBN 0-486-24913-1. Retrieved 7 July 2022.
  3. ↑ Falkner, James (2006). Ramillies 1706: Year of Miracles. Barnsley: Pen & Sword Books Ltd. ISBN 1-84415-379-7.
  4. ↑ McNally, M. (2014). Ramillies 1706: Marlborough's tactical masterpiece. Osprey. ISBN 978-1-78200-822-4.
  5. ↑ Périni, Hardÿ (1906). Batailles françaises [6e série]. Retrieved 4 February 2023.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ramiljē_kauja&oldid=4382005"