Raumisms

Raumisms (esperanto: Raŭmismo) ir ideoloģija esperanto kustībā, kas aizsākās 1980. gadā ar Raumas manifestu, kurā tika kritizēti tradicionālās esperanto kustības mērķi un esperanto kopiena tika definēta kā "bezvalsts diasporas lingvistiska minoritāte", kuras pastāv uz kopējas valodas pamata. Tomēr, par esperantistiem kā īpašu tautu runāja jau Zamenhofs un daži citi kustības līderi 20. gadsimta sākumā. Nosaukums cēlies no Somijas pilsētas Raumas, kur tika aizsākta šādas nacionāla tipa kopienas izveide.

Tādējādi raumisms centās piedāvāt atšķirīgu esperanto valodas ceļu. Tā vietā, lai koncentrētos uz to, lai valdības to pieņemtu kā starptautisku saziņas līdzekli, tas norādīja, ka esperanto, visticamāk, paliks minoritātes valoda un ka tās kultūra pati par sevi ir attīstības vērta.

Šīs paradigmas galvenais sasniegums bija Esperanto PEN centra atzīšana no PEN International puses, kas tika uztverta kā esperanto literārās vērtības atzīšana.

"Literatura Foiro", kas dibināts 1970. gadā, ir nozīmīgākais pašlaik aktīvais raumistu žurnāls.

Raumas manifests

Raumas manifests (esperanto: Manifesto de Raŭmo) tika ratificēts 1980. gadā 36. Starptautiskajā jaunatnes kongresā Raumā, Somijā. Tā pirmie parakstītāji bija Jouko Lindšeds no Somijas, Džordžo Silfers no Itālijas un Amri Vandels no Izraēlas.

Tajā tika uzsvērts, ka oficiāla valodas vispasaules pieņemšana nebija iespējama un nebija arī vairs nepieciešama 1980. gados un ka esperanto kopienai nepieciešami alternatīvi mērķi. Manifestā tika uzsvērts fakts, ka esperanto valodā runājošā kopiena pati par sevi ir kļuvusi par kultūru, kas ir saglabāšanas un popularizēšanas vērta. Tomēr tradicionālais esperantisms dažkārt kritizē raumismu, uzskatot, ka tas nav ieinteresēts esperanto valodas izplatīšanā. Pretējā galējā pozīcija, finvenkisms (tulkojumā finvenko — "galīgā uzvara"), turpina cīņu par to, lai esperanto tiktu pieņemta kā vispasaules saziņas valoda.

Viens no manifesta autoriem Džordžo Silfers grāmatā “Kontakti” 1976. gadā rakstīja:

“Esperantisti ir pasaules avangards, jo viņiem ir līdzekļi lingvistisko problēmu risināšanai; taču, tāpat kā ikviens avangards, viņi ir ieslīguši pagātnē. Lai šis līdzeklis būtu efektīvs, ir jāatbrīvojas no idejām, kas vai nu reducē esperanto valodu līdz hobijam, vai, gluži pretēji, pārspīlē tās vērtību tiktāl, ka tajā saskata visu problēmu risinājumu [...]. Lai valoda būtu efektīva, tai ir jārada starptautiskas vērtības kultūra.”

Manifesta sadaļas

1. Identitātes krīze: nepieciešamība motivēt piederību esperanto valodai ar kaut ko konkrētu.

2. Veco mērķu kritika: pēc autoru domām, novecojusī ideja piešķirt esperanto valodai oficiālu statusu un bezcerīgā ideja par konfrontāciju ar angļu valodu .

3. Mūsu mērķi : Galvenais mērķis joprojām ir izplatīt esperanto valodu, apzinoties tās pozitīvās vērtības kā nediskriminējošai jauna tipa starptautiskai kultūrai.

4. Kongresi kā izaugsmes ceļš: esperanto valodas lietotāju sanāksmju skaita palielināšana un esperanto valodas lietošanas kā darba valodas stiprināšana īpašās starptautiskās konferencēs.

5. Secinājums par ticību esperanto valodas jaunai nākotnei.

Esperanto Pilsēta

1998. gada augustā tika izveidota Esperanto Pilsēta, Esperanta Civito, kas sevi definē kā "raumisma konsekventu īstenotāju". Virtuālā pilsēta tiecas būt par starptautisko tiesību subjektu vai vismaz kopēt tādu, un tai piemīt dažas valstiskuma pazīmes, piemēram, konstitūcija, partijas un vēlēts parlaments. Tomēr tā ir tikai viena no daudzajām esperantistu apvienībām.

Kritika

Raumismu, tāpat kā Esperanto Pilsētu, vairums esperantistu oficiāli neatzīst. Kā karikatūra uz Pilsētas pretenzijām 2007. gadā Santanderā tika pasludināta demonstratīvi humoristiska Esperanto Republika.