Redute

Redute^[1]^[2] (franču: redoute, no latīņu valodas reductus — attāls, patvērums) ir atsevišķs, slēgts nocietinājums, parasti (bet ne obligāti) no zemes, ar valni un grāvi, kas paredzēts vispārējai aizsardzībai pret ienaidnieku (pretinieku).

Tas ir paredzēts karavīru aizsardzībai ārpus galvenās aizsardzības līnijas, un tas var būt pastāvīga būve vai steigā uzbūvēts pagaidu nocietinājums. Redutes bija daļa no militārajām stratēģijām lielākajā daļā Eiropas impēriju koloniālajā laikmetā, īpaši Vabāna stila cietokšņu ārējos nocietinājumos, kas kļuva populāri 17. gadsimtā, lai gan redutu koncepcija pastāv jau kopš viduslaikiem. Redute atšķiras no redana ar to, ka redans ir atvērts aizmugurē, savukārt redute tika uzskatīta par slēgtu nocietinājumu.^[3]

Vēsture

Piemēri, kur redutēm bija izšķiroša loma militārajā vēsturē:

Poltavas kauja (1709)
Bankera kalna kauja (1775)
Saratogas kauja (1777)
Jorktaunas kauja (1781), kurā Aleksandrs Hamiltons vadīja savas vienīgās kājnieku vienības uzbrukumu britu redutei
Ivankovacas kauja (1805)
Torešvedrešas līnijas Pireneju kara laikā (1809–1810)
Harvičas redute (1809–1810)
Borodinas kauja (1812)
Vieglās brigādes uzbrukums (1854)
Viksburgas kaujas dzelzceļa redute (1863)
Pļevnas kauja (1877–1878)
Rorka drifta kauja (1879)
Pirmā pasaules kara laikā: Antverpenes Nacionālā redute (1914), vācu Hohencolernu redute un Hotorna grēdas Redute (1916)
Otrā pasaules kara laikā: Verkoras plato redute, ko izmantoja Brīvās Francijas spēki

Nacionālā redute

Nacionālā redute ir teritorija, uz kuru var atvilkt atlikušos nācijas spēkus, ja galvenā kauja ir zaudēta vai iepriekš, ja sakāve tiek uzskatīta par neizbēgamu. Parasti tiek izvēlēts reģions ar ģeogrāfisko atrašanās vietu, kas veicina aizsardzību, piemēram, kalnains apgabals vai pussala, lai tas kalpotu kā pēdējais patvērums, lai saglabātu nacionālo neatkarību konflikta laikā.