Referendums par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vai Apvienotajai Karalistei jāpaliek Eiropas Savienības loceklei vai arī jāpamet Eiropas Savienība?
Izvēle Balsis Procents
Referendums bija neveiksmīgs Par ES pamešanu 17 410 742 51.89%
Par palikšanu ES 16 141 241 48.11%
Derīgas vēlēšanu zīmes 33 551 983 99.92%
Nederīgas vēlēšanu zīmes 25 359 0.08%
Kopā 33 577 342 100.00%
Vēlētāju aktivitāte 72.21%
Vajadzīgā vēlētāju aktivitāte 50%
Elektorāts 46 501 241
Avots: www.bbc.com/news/politics/eu_referendum/results
Referenduma rezultāti dažādos vēlēšanu apgabalos (dzeltens par palikšanu, zils par izstāšanos). Redzams, ka Gibraltāra, Skotijas un Ziemeļīrijas balsotāji vairumā ir atbalstījuši palikšanu ES. Par izstāšanos pārsvarā balsojuši Anglijas un Velsas provinces iedzīvotāji, tomēr par palikšanu bijuši Londonas, citu lielpilsētu, universitāšu pilsētu (Kembridžas, Oksfordas) un vairāku pārtikušu lauku rajonu balsotāji

Referendums par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā (angļu: United Kingdom European Union membership referendum) bija referendums par Apvienotās Karalistes (AK) palikšanu vai izstāšanos (tā saukto Brexit) no Eiropas Savienības. Referendums notika 2016. gada 23. jūnijā, vairums no vēlētājiem nobalsoja par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.[1]

Balsstiesīgie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Referendumā varēja piedalīties Apvienotās Karalistes pilsoņi, Apvienotajā Karalistē un Gibraltārā dzīvojošie Īrijas un Britu Sadraudzības valstu (Austrālijas, Bangladešas, Dienvidāfrikas, Indijas, Kanādas, Jaunzēlandes, Jamaikas, Pakistānas u.c.) pilsoņi, kā arī tie Apvienotās Karalistes pilsoņi, kas dzīvo ārvalstīs mazāk nekā 15 gadus. Referendumā nedrīkstēja piedalīties Apvienotās Karalistes Kroņa īpašumu pilsoņi.

Referenduma jautājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji aktā tika piedāvāts jautājums “Vai Apvienotajai Karalistei jāpaliek Eiropas Savienības loceklei?” Iespējamās atbildes: “Jā” vai “Nē”. Komisija vēlāk piedāvāja citu jautājuma formulējumu: “Vai Apvienotajai Karalistei jāpaliek Eiropas Savienības loceklei vai arī jāpamet Eiropas Savienība?”, kurš tika pieņemts 2015.gada septembrī pirms trešā lasījuma parlamentā. Iespējamie varianti: “Palikt Eiropas Savienības loceklei” vai “Izstāties no Eiropas Savienības”.

Iznākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Referendumā visā Apvienotajā Karalistē un Gibraltārā piedalījās 33 578 016 (72,21%) no reģistrētajiem balsstiesīgajiem. Par ES pamešanu nobalsoja 17 410 742 (51,89%), bet par palikšanu ES 16 141 241 (48,11%) vēlētāju. Par palikšanu ES nobalsoja vairums Skotijas, Ziemeļīrijas un Gibraltāra vēlētāju:[2]

Zeme Dalība
(%)
par palikšanu par pamešanu
skaits  % skaits  %
Anglija 73,0 13 266 996 46,6 15 188 406 53,4
Skotija 67,2 1 661 191 62,0 1 018 322 38,0
Velsa 71,7 772 347 47,5 854 372 52,5
Ziemeļīrija 62,7 440 707 55,8 349 442 44,2
Gibraltārs 83,5 19 322 95,9 823 4,1
Kopā 72,21 16 141 241 48,11 17 410 742 51,89

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Referenduma pirmssākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piederība Eiropas Savienībai bija strīdīgs jautājums jau 1973. gadā[3], kad Lielbritānija kļuva par Eiropas Ekonomikas kopienas dalībnieci, kas ir Eiropas Savienības priekštece. 2013. gadā Deivids Kemerons apsolīja, ka gadījumā, ja konservatori uzvarēs 2015. gada parlamenta vēlēšanās, Lielbritānijas valdība veidos pārrunas, kurās tiks lemts par izdevīgākiem nosacījumiem dalībai Eiropas Savienībā, un pēcāk tiks veikts referendums par piederību Eiropas Savienībai.[4]

Eiropadomes sapulcē 2016. gada 20. februārī Deivids Kamerons paziņoja, ka viņš atbalsta Apvienotās Karalistes palikšanu Eiropas Savienībā un referendums par to tiks noturēts 23. jūnijā. Tajā pat laikā citām partijām tika dota atļauja nepiekrist premjerministra teiktajam un piedalīties kampaņā, kura atbalsta Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.[5]

Aptauju rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptauju rezultāti (2013—2016). Ar zaļu iezīmēti PAR palikšanu noskaņotie, ar sarkanu PRET noskaņotie, ar zilu — neizlēmušie balsstiesīgie

Kopš 2010. gada veiktās sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka PRET Apvienotās Karalistes (AK) palikšanu ES noskaņoto britu vēlētāju īpatsvars maksimumu sasniedza Grieķijas parādu krīzes sākumā 2012. gada novembrī, kad par AK izstāšanos balsotu 56%, bet par palikšanu tikai 30% aptaujāto. 2014. gada marta aptauja liecināja par vienādu PAR (41%) un PRET (41%) balsotāju īpatsvaru. Toties pēc Kemerona sekmīgajām sarunām ar ES 2015. gada jūnijā PAR balsotāju skaits pieauga līdz 43%, bet PRET balsotāju īpatsvars samazinājās līdz 36%. Tomēr kopš 2016. gada maija beigām, kad tika paziņoti pēdējie dati par AK ieceļojušo imigrantu skaitu, vēlētāju aptaujas pārsvarā liecina par to, ka PRET palikšanu ES noskaņoto vēlētāju īpatsvars bija par 1-7% lielāks nekā PAR palikšanu balsotāju īpatsvars, bet neizlēmušo īpatsvars svārstījās starp 3% un 13%.

Analīzes liecināja, ka PAR palikšanu ES pārsvarā balsotu jaunāki vēlētāji, bet viņu starpā nebija dzimumu atšķirību. Augstāks eiroskepticisms bija konstatējams pārsvarā vēlētājiem ar zemākiem ienākumiem un konservatīviem uzskatiem. Pilsētu iedzīvotāji ar lielāku studējošo un mācībspēku īpatsvaru bija vairāk PAR palikšanu ES noskaņoti. PAR palikšanu ES bija vairumā noskaņoti Londonas, Skotijas, Velsas, Ziemeļīrijas un Gibraltāra balsotāji. 2016. gada sākumā veiktā aptauja dažādās ES valstīs liecināja, ka PAR Apvienotās Karalistes palikšanu ES noskaņoto īpatsvars visās ES valstīs bija krietni lielāks nekā PRET noskaņoto īpatsvars. Piemēram, Latvijā 58% aptaujāto bija PAR, 9% PRET, bet 33% bija vienalga (Igaunijā 65%, 8%, 28%; Lietuvā 78%, 6%, 16%).[6]

Pēc rezultāta paziņošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deivids Kemerons savā runā nākamajā dienā pēc referenduma paziņoja, ka Lielbritānija var izdzīvot ārpus Eiropas Savienības un ir jāatrod pats labākais risinājums, tomēr viņš pats ir nolēmis atkāpties no amata nākamajā Konservatīvo partijas sanāksmē 2016. gada oktobrī. Kā viņa iespējamais pēctecis premjera krēslā tiek nosaukts viens no Brexit kampaņas vadītājiem Boriss Džonsons. Lielbritānijas Neatkarības partijas līderis Naidžels Faražs paziņoja, ka referenduma diena ir kļuvusi par Apvienotās Karalistes neatkarības dienu un paredzēja, ka drīzumā līdzīgi balsojumi notiks arī citās valstīs. Skotijas valdības vadītāja Nikola Stērdžena neizslēdza, ka drīzumā varētu notikt vēl viens referendums par Skotijas neatkarību, jo tās iedzīvotāji vēlas palikt Eiropas Savienībā.[7]

Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, Eiropas parlamenta prezidents Martins Šulcs un Nīderlandes premjerministrs Marks Rite mudināja Lielbritāniju uzsākt sarunas par bloka pamešanu pēc iespējas drīzāk, jo jebkāda kavēšanās nevajadzīgi paildzinātu neskaidrību.[8]

Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pauda uzskatu, ka referenduma iznākums būtiski ietekmēs Lielbritānijas politiku un arī ES tālāko attīstību, ir jākoncentrējas uz tālāko rīcību un nekādā gadījumā nedrīkst ļauties panikai.[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]