Reihstāgs (Trešais reihs)

Reihstāgs (vācu: Reichstag — „valsts asambleja”), kopš 1938. gada pēc anšlusa — Lielvācijas reihstāgs (Großdeutscher Reichstag) bija Vācijas likumdevēja institūcija nacistu periodā. Vienpartijas sistēmas apstākļos tas bija NSDAP varas īstenošanas instruments. Lai gan tas saglabāja savu nosaukumu, tā reālā loma kā likumdevējvara tika stipri ierobežota pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas.

Vēsture

Pēc Veimāras Republikas perioda beigām 1933. gada janvārī, kad Hitlers tika iecelts par Vācijas kancleru, NSDAP (Nacionālsociālistiskā Vācijas strādnieku partija) sāka nostiprināt autoritāru kontroli pār valsti.

1933. gada 27. februārī notika Reihstāga ēkas dedzināšana, ko nacisti izmantoja kā ieganstu, lai ierobežotu pilsoniskās brīvības un arestētu opozīcijas locekļus, galvenokārt komunistus.

Iespējošanas likums (Ermächtigungsgesetz)

1933. gada 23. martā Reihstāgs pieņēma tā dēvēto Iespējošanas likumu (vācu: Ermächtigungsgesetz), kas deva valdībai (faktiski Hitleram) pilnvaras izdot likumus bez parlamenta piekrišanas. Šis likums efektīvi pārveidoja Vāciju par diktatūru, un Reihstāgs kļuva par simbolisku institūciju bez reālas varas.

Funkcija un struktūra Trešā reiha laikā

Lai gan Reihstāgs joprojām periodiski sanāca, tā sēdes bija reti un lielākoties ceremoniālas. Debates nenotika, un likumi tika pieņemti vienbalsīgi pēc Hitlera vēlēšanās. Reihstāga locekļi tika izraudzīti pēc nacistiskās partijas vadības gribas, un opozīcija tika pilnībā likvidēta.

No 1938. gada visas vēlēšanas bija tikai referendumi ar vienu apstiprināmo kandidātu sarakstu.

Reihstāga ēka

Pēc 1933. gada ugunsgrēka Reihstāga ēka Berlīnē vairs netika regulāri izmantota parlamenta darbībai. Reihstāga sēdes turpmāk notika galvenokārt Kroll Opera ēkā Berlīnē.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Reihstāgs.