Reliģija Senajā Romā
Reliģija Senajā Romā bija ticējumu, rituālu, priesteru institūciju un sabiedrisko pienākumu kopums, kas ieņēma nozīmīgu vietu Senās Romas politiskajā, militārajā un ikdienas dzīvē. Romiešu reliģija sākotnēji balstījās uz vietējo dievību, senču kultu un mājas garu pielūgšanu, bet vēlāk spēcīgi ietekmējās no grieķu, etrusku, austrumu provinču un citu Vidusjūras tautu reliģiskajām tradīcijām.
Romieši reliģiju uztvēra galvenokārt kā pareizi izpildāmu pienākumu pret dieviem, nevis kā personisku ticības apliecinājumu. Svarīgākais bija uzturēt labas attiecības starp cilvēkiem un dieviem — pax deorum jeb “dievu mieru”. Tika uzskatīts, ka valsts labklājība, militāras uzvaras, raža un sabiedriskā kārtība ir atkarīga no tā, vai rituāli tiek veikti precīzi un dievi saņem pienācīgu godināšanu.
Raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Senās Romas reliģija bija politeistiska, tas ir, romieši pielūdza daudzus dievus un dievietes. Dievībām bija noteiktas darbības sfēras: Jupiters bija debesu un valsts augstākais dievs, Junona tika saistīta ar laulību un sieviešu aizbildniecību, bet Minerva — ar gudrību, amatniecību un karadarbību. Šo trīs dievību kopumu sauca par Kapitolija triādi, jo tām bija galvenais templis Kapitolijā.
Romiešu reliģijai bija praktisks un juridisks raksturs. Rituāli, upurēšana, solījumi un svētku ievērošana tika uzskatīti par līguma veidu starp cilvēkiem un dieviem. Ja dievi tika pienācīgi godināti, viņiem vajadzēja aizsargāt pilsētu, armiju un ģimenes. Ja valsti piemeklēja nelaimes, piemēram, sakāve karā, bads vai epidēmija, to bieži skaidroja ar rituālu kļūdām vai dievu neapmierinātību.
Romiešu reliģija nebija stingri noslēgta sistēma. Tā spēja iekļaut jaunas dievības un kultus. Tādēļ Romas vēsturē līdzās senajiem romiešu dieviem ienāca grieķu dievības, ēģiptiešu Isīda, persiešu izcelsmes Mitra, Mazāzijas dieviete Kibele un vēlāk arī kristietība.
Mājas un ģimenes reliģija
[labot | labot pirmkodu]Svarīga vieta romiešu reliģijā bija ģimenes un mājas kultam. Katra ģimene godināja mājas sarggarus — lares un penates. Lares aizsargāja māju, ģimeni un īpašumu, bet penates bija saistīti ar pārtikas krājumiem un mājas labklājību. Mājas svētnīcu sauca par lararium, un tajā ģimenes locekļi ziedoja ēdienu, vīnu, eļļu vai vīraku.
Ģimenes reliģiskās dzīves vadītājs bija tēvs — pater familias. Viņš bija atbildīgs par senču godināšanu, mājas rituāliem un ģimenes attiecībām ar dieviem. Senču kults bija nozīmīgs, jo romieši uzskatīja, ka mirušo gari turpina ietekmēt dzīvo pasauli. Mirušos senčus godināja īpašos svētkos, piemēram, Parentalia.
Valsts reliģija
[labot | labot pirmkodu]Romā reliģija bija cieši saistīta ar valsti. Publiskos rituālus veica amatpersonas un priesteri, un daudzi politiskie lēmumi tika pieņemti tikai pēc dievu gribas noskaidrošanas. Pirms kara, vēlēšanām, tautas sapulcēm vai nozīmīgiem valsts pasākumiem tika veikti pareģošanas rituāli.
Valsts reliģiju pārraudzīja vairākas priesteru kolēģijas. Starp nozīmīgākajām bija:
- pontifiki — priesteri, kas uzraudzīja reliģisko likumu, kalendāru un rituālu pareizību;
- auguri — priesteri, kas tulkoja dievu gribu pēc putnu lidojuma, debesu zīmēm un citām parādībām;
- vestālietes — dievietes Vestas priesterienes, kas uzturēja svēto uguni;
- flamini — konkrētu dievību priesteri;
- haruspiki — pareģi, kas dievu gribu noteica pēc upurēto dzīvnieku iekšām.
Īpaši nozīmīga bija Vestas priesterieņu kolēģija. Vestālietes bija sievietes no augstām romiešu ģimenēm, kurām bija jāuztur mūžīgā uguns Vestas templī. Šī uguns simbolizēja Romas valsts nepārtrauktību. Ja uguns nodzisa, to uzskatīja par ļoti sliktu zīmi.
Galvenie dievi
[labot | labot pirmkodu]Romiešu panteons bija plašs un daudzveidīgs. Daudzas romiešu dievības vēlāk tika identificētas ar grieķu dieviem.
| Romiešu dievība | Grieķu atbilstība | Darbības joma |
|---|---|---|
| Jupiters | Zevs | Debesis, pērkons, valsts vara |
| Junona | Hēra | Laulība, sievietes, ģimene |
| Minerva | Atēna | Gudrība, amatniecība, karadarbība |
| Marss | Arejs | Karš, karavīri, Romas aizbildniecība |
| Venēra | Afrodīte | Mīlestība, skaistums, auglība |
| Neptūns | Poseidons | Jūra un ūdeņi |
| Merkurs | Hermejs | Tirdzniecība, ceļotāji, ziņneši |
| Vulkāns | Hēfaists | Uguns, kalēja darbs |
| Diāna | Artemīda | Medības, daba, mēness |
| Apollons | Apollons | Gaisma, māksla, dziedniecība, pareģošana |
| Cerera | Dēmetra | Labība, raža, zemkopība |
| Bakhs | Dionīss | Vīns, auglība, ekstāze |
Svarīgākais dievs bija Jupiters, kura templis Kapitolijā bija viens no galvenajiem Romas reliģiskajiem centriem. Marss sākotnēji bija saistīts ne tikai ar karu, bet arī ar zemkopību un pavasara auglību. Vēlāk viņš kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Romas militārās varas simboliem.
Rituāli un upurēšana
[labot | labot pirmkodu]Rituāli bija Senās Romas reliģijas pamats. Tika uzskatīts, ka rituālam jābūt izpildītam precīzi — ar pareiziem vārdiem, kustībām, upurdzīvniekiem un noteiktā laikā. Ja priesteris kļūdījās lūgšanas vārdos vai rituāla kārtībā, ceremoniju varēja atkārtot no sākuma.
Dieviem upurēja dzīvniekus, vīnu, graudus, augļus, ziedus un vīraku. Valsts rituālos bieži tika upurēti vērši, auni un cūkas. Upurdzīvnieka izvēle bija atkarīga no dievības un ceremonijas nozīmes. Pēc upurēšanas dzīvnieka iekšas tika pārbaudītas, lai noskaidrotu, vai dievi upuri pieņēmuši.
Nozīmīgs rituāla veids bija votum — solījums dievam. Ja dievs palīdzēja sasniegt noteiktu mērķi, piemēram, uzvarēt kaujā, cilvēks vai valsts izpildīja iepriekš doto solījumu: uzcēla templi, sarīkoja spēles vai ziedoja īpašu upuri.
Pareģošana
[labot | labot pirmkodu]Romieši uzskatīja, ka dievi var dot zīmes par nākotni vai par savu attieksmi pret cilvēku rīcību. Tādēļ pareģošana bija neatņemama valsts dzīves daļa. Auguri vēroja putnu lidojumu, debesu parādības, pērkonu un citas zīmes. Īpaša nozīme bija auspicia — dievu labvēlības zīmēm pirms politiskiem vai militāriem lēmumiem.
No etruskiem romieši pārņēma haruspicia — pareģošanu pēc upurēto dzīvnieku aknām un citām iekšām. Ja zīmes tika uzskatītas par nelabvēlīgām, pasākumu varēja atlikt vai atcelt. Tādējādi reliģiskā pareģošana kalpoja arī kā politisks instruments.
Svētki
[labot | labot pirmkodu]Romiešu kalendārā bija daudz reliģisku svētku. Daži bija saistīti ar zemkopību, citi — ar mirušajiem, ģimeni, karu vai konkrētām dievībām.
Nozīmīgi romiešu svētki bija:
- Saturnālijas — svētki par godu dievam Saturnam decembrī; tos raksturoja mielasti, dāvanu došana un sociālo lomu īslaicīga apvēršana;
- Luperkālijas — februāra svētki, kas bija saistīti ar auglību un pilsētas attīrīšanu;
- Parentalia — mirušo senču piemiņas svētki;
- Vestalia — svētki par godu Vestai;
- Consualia — svētki, kas bija saistīti ar ražu un zirgiem;
- Floralia — pavasara un ziedu dievietes Floras svētki.
Svētki bija gan reliģiski, gan sabiedriski notikumi. Tie ietvēra procesijas, upurēšanu, mielastus, teātra izrādes, cirka spēles un gladiatoru cīņas.
Grieķu un etrusku ietekme
[labot | labot pirmkodu]Romiešu reliģija būtiski ietekmējās no etruskiem un grieķiem. No etruskiem romieši pārņēma daudzus pareģošanas paņēmienus, īpaši haruspiku praksi, kā arī atsevišķas tempļu un rituālu formas.
Grieķu ietekme kļuva īpaši spēcīga pēc Romas kontaktiem ar Dienviditālijas grieķu pilsētām un vēlāk pēc Grieķijas iekarošanas. Daudzi romiešu dievi tika identificēti ar grieķu dieviem: Jupiters ar Zevu, Junona ar Hēru, Minerva ar Atēnu, Marss ar Areju, Venēra ar Afrodīti. Līdz ar to romiešu mitoloģijā ienāca daudzi grieķu mīti, literārie tēli un mākslas priekšstati.
Tomēr romiešu reliģija nebija vienkārša grieķu reliģijas kopija. Romieši vairāk uzsvēra rituāla pareizību, valsts labklājību un juridisku attiecību ar dieviem, kamēr grieķu tradīcijā lielāka nozīme bija mītiem par dievu dzīvi un raksturu.
Austrumu kulti
[labot | labot pirmkodu]Romas impērijai paplašinoties, tajā ienāca dažādi austrumu kulti. Tie bieži piedāvāja personiskāku reliģisko pieredzi, pestīšanas ideju vai cerību uz dzīvi pēc nāves. Starp nozīmīgākajiem bija Isīdas, Kibeles, Mitras un Sol Invictus kulti.
Isīdas kults nāca no Ēģiptes un kļuva populārs daudzās Romas impērijas daļās. Isīdu pielūdza kā mātišķu, dziedinošu un aizsargājošu dievieti. Kibeles kults tika ievests Romā no Mazāzijas Otrā pūniešu kara laikā. Mitraisms bija īpaši populārs karavīru vidū; tas bija noslēpumu kults, kurā dalībnieki izgāja iesvētīšanas pakāpes.
Šie kulti nepazuda līdzās tradicionālajai romiešu reliģijai, bet bieži pastāvēja tai paralēli. Romiešu reliģiskā sistēma parasti pieļāva vairāku dievību godināšanu vienlaikus, ja vien tas neapdraudēja valsts kārtību un imperatora autoritāti.
Imperatora kults
[labot | labot pirmkodu]Pēc Romas Republikas beigām un Augusta nākšanas pie varas izveidojās imperatora kults. Mirušos imperatorus Senāts varēja pasludināt par dieviem, bet dzīvos imperatorus īpaši godināja provincēs kā valsts vienotības un lojalitātes simbolus.
Imperatora kults bija gan reliģisks, gan politisks. Piedalīšanās tajā nozīmēja uzticību Romas valstij. Provincēs imperatora tempļi, priesteri un svētki palīdzēja sasaistīt vietējās elites ar Romas varu. Dažiem iedzīvotājiem atteikšanās piedalīties imperatora kultā varēja tikt uztverta kā politiska nepakļāvība.
Reliģiskā tolerance un konflikti
[labot | labot pirmkodu]Roma parasti bija reliģiski elastīga. Iekaroto tautu dievības bieži tika atzītas, pielīdzinātas romiešu dieviem vai iekļautas impērijas reliģiskajā vidē. Tomēr tolerancei bija robežas. Reliģiskas kustības tika vajātas, ja tās tika uzskatītas par draudu sabiedriskajai kārtībai, valsts drošībai vai tradicionālajām institūcijām.
Tādēļ dažādos laikos tika ierobežoti vai apspiesti atsevišķi kulti. Piemēram, 186. gadā Senāts ierobežoja Bakha kultu, jo to uzskatīja par slepenu un politiski bīstamu kustību. Vēlāk konflikti izcēlās arī ar kristiešiem, kuru atteikšanās upurēt romiešu dieviem un imperatoram tika uztverta kā nepakļaušanās valsts reliģiskajai kārtībai.
Kristietības izplatīšanās
[labot | labot pirmkodu]Kristietība Romas impērijā sāka izplatīties 1. gadsimtā. Sākotnēji tā bija neliela reliģiska kustība jūdaisma vidē, bet vēlāk kļuva par atsevišķu reliģiju, kas izplatījās pilsētās visā impērijā. Kristieši pielūdza vienu Dievu un noraidīja upurēšanu romiešu dieviem, tādēļ viņi bieži nonāca konfliktā ar tradicionālo reliģisko sistēmu.
Dažos periodos kristieši tika vajāti, īpaši tad, kad valsts viņus uzskatīja par draudu sabiedriskajai vienotībai. Plašākas vajāšanas notika imperatoru Decija, Valeriāna un Diokletiāna laikā. Tomēr kristietība turpināja izplatīties.
313. gadā imperatori Konstantīns Lielais un Licīnijs izdeva Milānas ediktu, kas atļāva kristiešiem brīvi praktizēt savu reliģiju. 4. gadsimtā kristietība ieguva arvien lielāku ietekmi. 380. gadā imperators Teodosijs I ar Tesalonikas ediktu pasludināja Nīkajas kristietību par Romas impērijas oficiāli atbalstīto ticību. Vēlāk tradicionālie pagāniskie kulti tika ierobežoti un pakāpeniski zaudēja valsts atbalstu.
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
Šis ar reliģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.
