Pāriet uz saturu

Rendsburga

Vikipēdijas lapa
Rendsburga
pilsēta
Rendsburg
Rendsburga no putna lidojuma.
Rendsburga no putna lidojuma.
Ģerbonis: Rendsburga
Ģerbonis
Rendsburga (Vācija)
Rendsburga
Rendsburga
Rendsburga (Šlēsviga-Holšteina)
Rendsburga
Rendsburga
Rendsburgas atrašanās vieta Vācijā
Koordinātas: 54°18′N 9°40′E / 54.300°N 9.667°E / 54.300; 9.667Koordinātas: 54°18′N 9°40′E / 54.300°N 9.667°E / 54.300; 9.667
Valsts Karogs: Vācija Vācija
Federālā zeme Šlēsviga-Holšteina
Apriņķis Rendsburgas-Ekenferdes apriņķis
Pirmoreiz minēta 1199. gadā
Pilsētas tiesības pirms 1253. gada
Vēsturiskie
nosaukumi		 vācu: Reinoldesburch
Platība
 • Kopējā 23,75 km2
Augstums 6 m
Iedzīvotāji (2025)[1]
 • kopā 30 305
 • blīvums 1 289,8/km²
Laika josla CET (UTC+1)
 • Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Pasta indekss 24768
Tālruņu kods 04331
Mājaslapa www.rendsburg.de
Rendsburga Vikikrātuvē

Rendsburga (vācu: Rendsburg; IPA: [ˈʁɛntsbʊʁk]) ir pilsēta Vācijas federālās zemes Šlēsvigas-Holšteinas vidienē un Rendsburgas-Ekenferdes apriņķa administratīvais centrs. Pilsēta izvietojusies uz salas Šlēsvigas un Holšteinas robežupē Eiderē, Ķīles kanāla malā.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Kā apdzīvota vieta izveidojusies ap nocietinājumu, ko dāņu jārls Bjorns Svendsens (karaļa Svenda II Estridsena dēls) ap 1100. gadu uzcēla uz salas Eideres upē,[2] Dāniju un Vāciju savienojoša tirdzniecības ceļa malā.[3] Apdzīvotā vieta pirmoreiz minēta Lībekas Arnolda Slāvu hronikā 1199. gadā kā Reinoldesburha (vācu: Reinoldesburch).[4] Eidere vienlaikus kalpoja kā robežupe starp Šlēsvigas hercogisti un Holšteinas grāfisti. Šis apstāklis izraisīja strīdus par apdzīvotās vietas piederību vienai vai otrai zemei. 1250. gadā aristokrātiska arbitrāžas tiesa 12 dižciltīgu vīru sastāvā lēma par labu Holšteinai,[5] taču pēc Dānijas karaļa Kristiāna I rīkojuma 1460. gadā Rendsburgu atgrieza Šlēsvigai, kas tobrīd bija personālūnijā ar Dānijas kroni.

Kādā 1253. gada dokumentā Rendsburga pieminēta kā apdzīvota vieta, kurai pilsētas tiesības jau ir piešķirtas,[6] to piešķiršanas gads nav zināms. 1339. gadā Gerhards III apstiprināja Rendsburgas esošās pilsētas tiesības un piešķīra tai plašus zemes īpašumus.[7]

Rendsburgas vecais rātsnams.

Trīsdesmitgadu kara laikā Rendsburga īslaicīgi nonāca Svētās Romas Impērijas, bet pēc tam Zviedrijas kontrolē. Pēc kara, ap 1660. gadu, pilsētā izvietoja pastāvīgu militāro garnizonu. No 1669. līdz 1673. gadam ap pilsētu izbūvēja cietokšņa mūrus un bastionus, kā rezultātā Rendsburga kļuva par vienu no svarīgākajiem nocietinājumiem Dānijā. Pilsētas vārtus rotāja uzaksts latīņu valodā: EIDORA ROMANI TERMINUS IMPERY — Eidere ir Romas Impērijas robeža.[8][9] Sākot ar 1690. gadu Rendsburgas nocietinājumus atkārtoti pastiprināja, bet tās dienvidu pievārtē veidojās Neiverkas (vācu: Neuwerk) militārā priekšpilsēta ar radiālu ielu tīklu un centrālo parādes laukumu.

Lai veicinātu iedzīvotāju pieplūdumu jaunajā priekšpilsētā, 1692. gadā Dānijas karalis Kristiāns V atļāva Rendsburgā apmesties ebrejiem. Reaģējot uz ebreju tirgotāju ierašanos, vecpilsētas vācu tirgotāji 1701. gadā dibināja Rendsburgas Tirgotāju kompāniju. Tobrīd saimniecība bija orientēta uz vietējo iedzīvotāju un militārpersonu patēriņu. Kā pirmais eksportējošais uzņēmums 1765. gadā sāka darboties Rendsburgas fajansa fabrika.

Pirmoreiz Baltijas jūru ar Ziemeļjūru savienoja Eiderkanāls, ko no Ķīles līdz Rendsburgai izbūvēja laikā no 1777. līdz 1784. gadam. Tālāk no Rendsburgas līdz Ziemeļjūrai kuģošanai izmantoja Eideres dabīgo plūdumu, tomēr šaurā un līkumotā upe bija piemērota vien nelieliem kuģiem. Rendsburgā atradās slūžas, kas regulēja ūdens līmeni starp Augšeideru un Lejaseideru.

1808. gadā Rendsburgā ieradās spāņu palīgkaraspēks. Saskaņā ar leģendu Dānijas karalis Kristiāns VII, kurš tobrīd uzturējās pilsētā, nomira no insulta, uzskatīdams spāņu karaspēku par naidīgu esam. No komandanta mājas Parādes laukumā par nākamo Dānijas karali pasludināja Frederiku VI. Sestās koalīcijas kara laikā, 1813.—1814. gada mijā, Rendsburgu aplenca apvienotais zviedru un krievu karaspēks. 1827. gadā Rendsburgas ziemeļu priekšpilsētā Bidelsdorfā dibināja Ziemeļvācijas lielāko dzelzs pārstrādes uzņēmumu Carlshütte. 1845. gadā atklāja dzelzceļa līniju līdz Neiminsterei.

Napoleona karu iespaidā Eiropā uzplauka nacionālisms. 1848. gada pavasarī Eiropu pāršalca politisko nemieru un nacionālo revolūciju vilnis, kas skāra arī Dānijas kroņa valdījumā esošo vācu apdzīvoto teritoriju. Šlēsvigas-Holšteinas pagaidu valdības pasludināšanas rītā, 1848. gada 24. martā, no Ķīles Rendsburgā ieradās speciāls vilciens ar dāņu uniformās tērptiem karavīriem. Nezināmu iemeslu dēļ cietokšņa vārti bija atstāti vaļā, un nemiernieki, vietējo dāņu garnizonu pārsteiguši nesagatavotu, cietoksni ieņēma bez kaujas. Šis notikums kļuva par Pirmā Šlēsvigas kara tiešo cēloni. Nemiernieku atbalstam 5. aprīlī ieradās arī prūšu karaspēks. Kara laikā, 1850. gadā, izcēlās sprādziens munīcijas ražotnē Laboratorium, kas nonāvēja 110 cilvēkus.[10] Karam noslēdzoties, 1851. gadā Rendsburgā sanāca īpaša komisija Vācu Savienības un Dānijas savstarpējās robežas nospraušanai, tomēr tajā pašā gadā, rezultātu nesasniegusi, komisija darbību pārtrauca.[11] No 1852. līdz 1864. gadam Rendsburga atkārtoti nonāca dāņu valdījumā.

Otrā Šlēsvigas kara laikā, 1864. gadā, Rendsburgu ieņēma apvienotais prūšu un austriešu karaspēks, bet 1866. gadā Rendsburgu līdz ar Šlēsvigu un Holšteinu anektēja Prūsija. Kopš tā laika Rendsburga ir palikusi Vācijas sastāvā.

Rendsburgas Augstais tilts.
Rendsburgas Augstā tilta iekārtā pārceltuve 2013. gadā.

Pilsētas nozīme būtiski pieauga 1895. gadā, kad atklāja Ķīles kanālu, kā rezultātā Rendsburga kļuva par jūras ostu un nozīmīgu kuģubūves centru. Sākotnēji pār kanālu bija ierīkoti divi izgriežamie tilti, taču, lai nodrošinātu nepārtrauktu kuģu un vilcienu kustību, 1913. gadā pār to atklāja 2,5 km garo un 68 metrus augsto Rendsburgas Augsto dzelzceļa tiltu, bet zem tā ierīkoja tiltā iekārtu pārceltuvi gājējiem un vieglajam transportam. Dzelzceļa tiltu ar Rendsburgas dzelzceļa staciju savieno 4,5 km garais Rendsburgas loks, kas izbūvēts nolūkā pārvarēt 38 m augstuma starpību starp tilta klāju un staciju. Lai iekļautos maksimālajā dzelzceļa slīpumā (12%), inženieriem nācās projektēt arī Rendsburgas stacijas peronu pacelšanu par vairākiem metriem. Šīs būves ir vieni no ievērojamākajiem tehnikas pieminekļiem Vācijā un kalpo par pilsētas vietzīmi.

Nacistu partijas varas laikā 1933. gada 9. oktobrī Rendsburgas Parādes laukumā rīkoja publisku grāmatu dedzināšanu.[12] Kristāla nakts laikā 1938. gada 10. novembrī Rendsburgas sinagogai postījumus nodarīja spridzeklis.[13] 1939. gadā ebeju īpašumus piespiedu kārtā pārdeva nacistiem. Holokausta rezultātā īdz 1942. gadam Rendsburgā nebija palicis neviens dzīvs ebrejs.[14]

Otrā pasaules kara kaujas un aviācijas uzlidojumi pilsētu praktiski neskāra.[15] 1945. gada 8. maijā Rendsburga nonāca britu okupācijas zonā. Sākot ar 1943. gadu pilsētu skāra masveida bēgļu, deportēto, ievainoto, karagūstekņu un spaidu darbu veicēju pieplūdums, kā rezultātā iedzīvotaju skaits pieauga no aptuveni 20 000 līdz 37 000.[16] Jauno iedzīvotāju izmitināšanai 1952. gadā uzsāka jaunu mājokļu būvniecību Mastbrukas (vācu: Mastbrook) apkaimē pilsētas ziemeļrietumos.

Starptautiskie sakari

[labot | labot pirmkodu]

Rendsburgas sadraudzības pilsētas:[17]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Q141265959; pārbaudes datums: 3 septembris 2026.
  2. ↑ Horst Windmann: Schleswig als Territorium. Wachholtz, Neumünster 1954, Stammtafel I.
  3. ↑ Alfred Gudd: Die Festung Rendsburg. Albers, Rendsburg 2016, S. 11 und 14.
  4. ↑ "Instante igitur aestate, Canutus rex contra Adolphum exercitum persuxit ad Egdoram in loco, qui Reinoldesburch dicitur". Arnold von Lübeck, Chronica Slavorum. Ed. Lappenberg XXI, VI, 11. Edward Hoop: Geschichte Rendsburgs. S. 31.
  5. ↑ Edward Hoop: Geschichte Rendsburgs. S. 46—48.
  6. ↑ SHRU II Nr. 49 vom 20. August 1253
  7. ↑ StA RD Urk 1002. Malte Kühl. «Ein Blick auf die älteste Urkunde». Kieler Nachrichten, 2014-10-08. Skatīts: 2021-02-22.[novecojusi saite]
  8. ↑ mindretalsliv.dk Arhivēts 2021. gada 19. novembrī, Wayback Machine vietnē. (PDF)
  9. ↑ Edward Hoop: Geschichte Rendsburgs. S. 243—245.
  10. ↑ Martin Westphal (2023-08-01). "Als halb Rendsburg in die Luft flog". Schleswig-Holsteinische Landeszeitung.
  11. ↑ Gerret Liebing Schlaber (2001). Die Eidergrenze im 19. Jahrhundert. 1. 17-20. lpp.
  12. ↑ Maßgeblich hierzu Regina-Maria Becker: Rendsburg. 9. Oktober 1933 auf dem Paradeplatz. In: Julius H. Schoeps, Werner Treß (Hrsg.): Orte der Bücherverbrennung in Schleswig-Holstein 1933, Hildesheim 2013, S. 61—68.
  13. ↑ Schotten S. 91.
  14. ↑ Edward Hoop: Geschichte Rendsburgs. S. 591—594.
  15. ↑ U. a. Bombenschäden 15.4.1941 in der Kieler Straße, 5.4.1945 im Neuwerk, Eckernförder und Flensburger Straße. Edward Hoop: Geschichte Rendsburgs. S. 606—607
  16. ↑ Rendsburger Geschichte rendsburg.de
  17. ↑ «Partnerstädte». rendsburg.de (vācu). Rendsburg. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-04-17. Skatīts: 2021-05-17.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Rendsburga&oldid=4397692"