Restaurācija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Restaurācija (no latīņu: restaurātiō — 'atjaunošana') ir arhitektūras, mākslas, vēstures arheoloģisku pieminekļu atjaunošana sākotnējā izskatā. Objekta restaurācija ir tā atjaunošana tā pilnīgā skaidrībā, vai vismaz priekšstatā par tā pirmējo stāvokli. Restaurācijas metodes pilnībā balstās uz cieņu pret oriģinālajiem materiāliem, arheoloģiskajām liecībām, oriģinālo projektu un autentiskiem dokumentiem.

Restaurācijas teorijas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 18. gadsimtam mākslas darbus mēdza pielabot, lai tie būtu skaistāki un atbilstu saimnieka gaumei. Turklāt to darīja mākslinieki, kas nemaz nešauboties droši gleznoja pāri oriģināldarbam, ja ienāca prātā to darīt. Tā 4. Milānas koncils lika atjaunot dievišķos tēlus, bet ja tie pārāk sabojāti — sadedzināt. Ar gleznu pārgleznošanu nodarbojās tādi ievērojami mākslinieki kā J. Gosārts, K. Poloči, Gocolli un citi.

Situācija mainījās ap 17. gadsimta vidu. Liela loma bija Zviedrijas pieminekļu aizsardzības likumam: 1666. gadā noteica, ka visi pieminekļi, kas atrodas uz karaļa zemes, ir īpašā viņa aizsardzībā, bet 1686. gada lēmumā par baznīcu senlietu saglabāšanu noteica, ka jāuzskaita visas lietas, kas noderētu kā atmiņa no seniem laikiem un aizliedza brīvi rīkoties ar kulta priekšmetiem. 17. gadsimtā tika izgudrots arī pirmais tehniskais paņēmiens restaurācijā — gleznu dublēšana, 1660. gadā to pirmoreiz veica Karls la Morlē.

Restaurācijas principi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veicot restaurācijas darbus, jāievēro vairāki pamatpricipi: pirms darba uzsākšanas obligāti jāveic pieminekļa izpēte un jābūt tā raksturojumam, kas obligāti jāiegrāmato. Esošās vēsturiskās liecības nedrīkst izpostīt, nedrīkst tās viltot vai arī radīt no jauna, attālinoties no lietas patiesā izskata. Kvalitatīvā restaurācijā jebkāda iejaukšanās ir vajadzīga pēc iespējas mazāk, turklāt jebkāda iejaukšanās balstās uz stingru cieņu pret estētisko, vēsturisko un psiholoģisko godprātību pret kultūras mantojumu. Visas izmantotās metodes un materiāli obligāti jādokumentē.

Patiešām labu restaurācijas darbu secība būtu šāda: sagatavošanas darbi (iepazīšanās ar objektu, izmeklēšana un vēsturisko atskaišu sistematizācija, darbs ar literatūras vēsturi, darbs ar arhīvu materiāliem un to novērtējums, ikonogrāfisko materiālu pielāgošanas un sistematizācija, darbu sastādīšana vēsturiskās uzziņas analoģiju un to raksturojuma pielāgošana), pieminekļa izpēte dabā (arhitektūras uzmērījumi, arhitektūras — arheoloģijas uzmērījumi: skices uzmetums, mērījumu veikšana, iegūto mērījumu rasējums, arhitektūras — arheoloģiskie pētījumi arhitektūras piemineklim, pamatnes izskata darbi pie arhitektūras — arheoloģijas pētījumiem: attīrīšana, noteikumu realizēšana un attīrīšanas fiksācija, zondāžas izrakumi), fotofiksācija izmeklēšanas laikā, dokumentu sastādīšana (projekta uzdevumi, mērķi u.c), restaurācijas īstenošana dzīvē, fiksācija un restauratora pieredzes apkopojums.

Restaurācijas darbu kontroli Latvijā veic Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. To regulē likumdošana: 2003. gada 26. augustā Ministru kabineta noteikumi Nr.474 "Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu".

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]