Rietumromas impērijas sabrukums

Rietumromas impērijas sabrukums bija ilgstošs politisks, militārs un sociālekonomisks process, kura rezultātā 5. gadsimtā izzuda Rietumromas impērijas centrālā vara. Par tradicionālo Rietumromas impērijas beigu datumu uzskata 476. gadu, kad ģermāņu karavadonis Odoakrs gāza pēdējo Rietumromas imperatoru Romulu Augustulu.

Rietumromas impērijas sabrukumu izraisīja vairāku savstarpēji saistītu faktoru kopums, tostarp politiskā nestabilitāte, pilsoņu kari, ekonomiskās grūtības, armijas pārmaiņas un dažādu ģermāņu tautu migrācija un iebrukumi. Savukārt Austrumromas impērija turpināja pastāvēt vēl gandrīz tūkstoš gadu.

Priekšvēsture

3. gadsimtā Romas Impērija piedzīvoja smagu politisko un militāro krīzi, kas pazīstama kā Trešā gadsimta krīze. Imperatori bieži mainījās, notika pilsoņu kari, bet impērijas robežas vienlaikus apdraudēja ārējie pretinieki.

Imperatori Diokletiāns un Konstantīns I Lielais īstenoja plašas administratīvās, militārās un ekonomiskās reformas, kas uz laiku stabilizēja impēriju. Tomēr tās pārvaldīšana arvien biežāk tika sadalīta starp vairākiem imperatoriem.

Pēc imperatora Teodosija I nāves 395. gadā notika Romas Impērijas sadalīšana starp viņa dēliem. Arkādijs valdīja impērijas austrumu daļā, bet Honorijs — rietumu daļā. Lai gan abas daļas juridiski joprojām tika uzskatītas par vienas Romas valsts sastāvdaļām, to politiskā attīstība arvien vairāk atšķīrās.

Ģermāņu iebrukumi

4. gadsimta beigās un 5. gadsimtā Romas teritorijā arvien lielākā skaitā ienāca dažādas tautas. Šo procesu būtiski veicināja huņņu ekspansija Eiropā, kas piespieda vairākas ģermāņu grupas pārvietoties uz Romas Impērijas teritoriju.

376. gadā vestgoti šķērsoja Donavu un apmetās impērijas teritorijā. Konflikts ar Romas varas iestādēm noveda pie Adrianopoles kaujas 378. gadā, kurā romiešu armija cieta smagu sakāvi un gāja bojā imperators Valenss.

377. gadā vestgoti Alariha I vadībā ieņēma un izlaupīja Romu. Tas bija viens no simboliski nozīmīgākajiem notikumiem Rietumromas impērijas norieta laikā.

378. gadsimtā impērijas teritorijā savas karalistes izveidoja vestgoti, vandaļi, burgundi un citas ģermāņu tautas. Britānijā Romas centrālā pārvalde izzuda 5. gadsimta sākumā, bet lielas Gallijas, Hispānijas un Ziemeļāfrikas teritorijas pakāpeniski nonāca ārpus imperatora faktiskās kontroles.

Romas izlaupīšana

429. gadā vandaļi Geizeriha vadībā no Hispānijas pārcēlās uz Ziemeļāfriku. 439. gadā viņi ieņēma Kartāgu un izveidoja Vandaļu karalisti. Ziemeļāfrikas zaudēšana bija īpaši smags trieciens Rietumromas impērijai, jo šis reģions bija nozīmīgs nodokļu un labības avots.

455. gadā vandaļi ieņēma Romu un divas nedēļas to izlaupīja. Lai gan pilsēta vairs nebija Rietumromas imperatoru galvenā rezidence, tās ieņemšanai bija liela simboliska nozīme.

Politiskā krīze

5. gadsimtā Rietumromas imperatoru faktiskā vara arvien vairāk samazinājās. Liela politiskā un militārā ietekme nonāca augstāko karavadoņu rokās. Viens no ietekmīgākajiem bija Flāvijs Aēcijs, kurš vairākus gadu desmitus faktiski vadīja Rietumromas militāro politiku.

451. gadā Aēcija vadītā romiešu un sabiedroto armija Katalaunas lauku kaujā cīnījās pret Atilas vadītajiem huņņiem.

452. gadā imperators Valentiniāns III nogalināja Aēciju, bet nākamajā gadā tika nogalināts pats imperators. Pēc tam Rietumromas impērijā sākās īpaši strauja imperatoru maiņa, bet centrālās valdības kontrole pār atlikušajām teritorijām turpināja samazināties.

476. gads

475. gadā karavadonis Orests iecēla savu dēlu Romulu Augustulu par Rietumromas imperatoru. Tomēr ģermāņu karavīri Odoakra vadībā sacēlās pret Orestu.

476. gadā Odoakrs sakāva un nogalināja Orestu, bet 4. septembrī piespieda Romulu Augustulu atteikties no troņa. Imperatora varas zīmes tika nosūtītas Austrumromas imperatoram Zenonam Konstantinopolē.

Šo notikumu tradicionāli uzskata par Rietumromas impērijas sabrukuma noslēgumu. Tomēr Romuls Augustuls nebija vienīgais Rietumromas imperatora titula pretendents. Jūlijs Nepots, kuru Austrumromas valdība uzskatīja par likumīgo Rietumu imperatoru, turpināja valdīt Dalmācijā līdz savai nāvei 480. gadā.

Sekas

Pēc Rietumromas centrālās varas sabrukuma tās bijušajās teritorijās nostiprinājās vairākas ģermāņu karalistes. Itālijā valdīja Odoakrs, kuru 493. gadā sakāva ostgotu valdnieks Teodorihs Lielais.

Gallijā nostiprinājās Franku valsts, Hispānijā — Vestgotu karaliste, bet Ziemeļāfrikā pastāvēja Vandaļu karaliste. Daudzas Romas administratīvās, juridiskās un kultūras tradīcijas šajās valstīs tomēr turpināja pastāvēt.

Austrumromas impērija, kuras centrs bija Konstantinopole, pārdzīvoja Rietumromas impēriju par gandrīz tūkstoš gadiem. Tās valdnieki turpināja sevi uzskatīt par Romas imperatoriem, un 6. gadsimtā imperators Justiniāns I mēģināja atgūt ievērojamu daļu bijušās Rietumromas impērijas teritoriju.