Romas Republika (1798–1799)
Romas Republika (itāļu: Repubblica Romana) bija īslaicīga revolucionāra republika Itālijas centrālajā daļā, kas pastāvēja no 1798. līdz 1799. gadam Napoleona karu laikā. Tā tika izveidota pēc Francijas Republikas karaspēka iebrukuma Pāvesta valstī un pāvesta varas gāšanas Romā.
Republikas izveidošana bija cieši saistīta ar Franču revolūcijas ideju izplatīšanos Eiropā. Franču ģenerāļa Luijs Aleksandrs Bertjē vadītie spēki 1798. gada februārī ieņēma Romu un piespieda pāvestu Pijs VI atteikties no laicīgās varas. Pēc tam tika pasludināta republika, kuras politiskā sistēma balstījās uz Francijas revolucionārajiem principiem.
Romas Republikas valdība centās ieviest sekulāru administrāciju, ierobežot katoļu baznīcas ekonomisko ietekmi un reorganizēt valsts pārvaldi pēc franču modeļa. Tika likvidētas feodālās privilēģijas un veikti mēģinājumi modernizēt nodokļu sistēmu. Tomēr republikas pastāvēšanu apgrūtināja ekonomiskās grūtības, sabiedrības konservatīvās daļas pretestība un militārā nestabilitāte.
1799. gadā Neapoles karaliste kopā ar Otrās koalīcijas spēkiem uzsāka militāru ofensīvu pret franču kontrolētajām teritorijām Itālijā. Franču karaspēkam atkāpjoties, republika sabruka, un tika atjaunota pāvesta vara. Neilgi pēc tam Pāvesta valsts atguva kontroli pār Romu.
Lai gan Romas Republika pastāvēja tikai nepilnus divus gadus, tā kļuva par nozīmīgu piemēru revolucionāro un republikānisko ideju izplatībai Apenīnu pussalā. Republikas pieredze vēlāk ietekmēja Itālijas apvienošanas kustības ideoloģiju 19. gadsimtā.