Romas pāvests

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pāvests Francisks I
Pāvestu saraksts Vatikānā, sv. Pētera katedrālē

Pāvests (grieķu πάππας pappastēvs) ir Romas Katoļu baznīcas augstākais virspriesteris (latīņu: Pontifex Romanus), Romas pilsētas bīskaps, Svētā Krēsla (lat. Sancta Sedes) monarhs un suverēns, Vatikāna valsts vadītājs.

Pirmajos m. ē. gadsimtos šo titulu piemēroja visiem kristiešu priesteriem, kuriem bija tiesības svētīt, pēc tam visiem bīskapiem. Sākot ar VI gs., to sāk lietot tikai Romas kā Eiropas centrālās pilsētas bīskaps.

Saskaņā ar Baznīcas tradīciju pirmais Romas bīskaps ir bijis Jēzus Kristus apustulis sv. Pēteris; vēlākie Romas bīskapi ir viņa garīgās un laicīgās varas tiešie pārmantotāji.

Pašreizējais Romas pāvests ir Francisks I (latīņu: Franciscus PP. I, dzimis 1936), kurš tika ievēlēts 2013. gada 13. martā.

Pāvesta tituli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pontifex RomanusRomas virspriesteris
  • Episcopus RomanusRomas bīskaps
  • Vicarius ChristiKristus vikārs
  • Successor principis apostolorumApustuļu vecākā mantinieks
  • Caput universalis ecclesiaeVispasaules baznīcas galva
  • Pontifex Maximuslielais virspriesteris
  • Primatus ItaliaeItālijas vadītājs
  • Archiepiscopus ac metropolitanus provinciae ecclesiasticae RomanaeRomas provinču baznīcas arhibīskaps un metropolīts
  • Princeps sui iuris civitatis VaticanaeVatikāna valsts suverēns
  • Servus Servorum DeiDieva kalpu kalps

Kopš Baznīcas pirmssākumiem pāvestu tituli ir mainījušies atkarībā no pārmaiņām Baznīcas un laicīgās pasaules politikā. Ir nākuši klāt jauni tituli, atcelti vecie. Piemēram, 2006. gada 9. martā pāvests Benedikts XVI oficiālajā izdevumā Annuario pontificio izsludināja, ka vairs netiks lietots tituls Rietumu patriarhs.

Pāvesta stāšanās amatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par pāvestu ievēl.

Mūsu ēras pirmajos gadsimtos, kad kristieši vēl bija mazskaitlīga ticīgo grupa, Romas bīskapu ievēlēja visas Romas draudzes kopsapulcē. Tam nevajadzēja būt priesterim — pietika, ka tas ir cienījams un morāli nevainojams draudzes loceklis. Arī šobrīd teorētiski par pāvestu var tikt ievēlēts jebkurš vīriešu dzimuma katolis.

1059. gada aprīlī pāvests Nikolajs II izdeva dekrētu In Nomine Domine (Kunga vārdā), kurā tika definēta pāvestu ievēlēšanas kārtība: kopš šī laika pāvestu ievēl Baznīcas kardinālu kopsapulcē, no sava vidus, ar vismaz 2/3 balsu "par".

1274. gadā, kad pāvesta vēlēšanas ieilga gandrīz trīs gadus (1006 dienas), pāvests Gregors X ieviesa "konklāva" (cum clavezem atslēgas) praksi: kardinālus ieslēdza atsevišķā telpā (mūsdienās — Siksta kapelā), kuru tie varēja atstāt tikai tad, ka bija ievēlējuši jaunu pāvestu.

1975. gadā pāvests Pāvils VI noteica, ka vēlēšanās drīkst piedalīties ne vairāk kā 120 kardinālu, to vecums nedrīkst pārsniegt 80 gadus.

Šobrīd pāvesta ievēlēšanas kārtību regulē 1996. gada 22. februārī pieņemtā apustuliskā konstitūcija Universi Dominici Gregis (Dieva ganāmpulka gans). Formāla kandidātu saraksta nav. Katram kardinālam ir papīra lapa, uz kuras rakstīts: "Eligo in Summum Pontificem" ("Es izvēlos par virspriesteri"), kurā tam jāieraksta viņaprāt vispiemērotākā kristieša[P 1] vārds (prasība rakstīt tā, lai pēc rokraksta nevarētu noteikt rakstītāja personu). Par vienu kandidātu jāsavāc 2/3 balsu. Ja balsu skaits nav pietiekams, biļetenus sadedzina kapelas kamīnā, pievienojot sveķus: pa skursteni ceļas melni dūmi, un Sv. Pētera bazilikas laukumā sapulcējušies ticīgie redz, ka balsošanai vēl nav rezultāta. Kad pāvests ievēlēts, kardinālu kolēģijas vadītājs oficiāli lūdz tā piekrišanu ieņemt šo amatu. Ja kandidāts piekrīt, sadedzināmajiem biļeteniem pievieno sausus salmus: dūmi no skursteņa ceļas balti. Tūdaļ pēc tam no bazilikas balkona tiek izsaukta tradicionālā frāze: "Habemus Papam!" (Mums ir pāvests!), ticīgajiem tiek pavēstīts jaunā pāvesta vārds, bet pats jaunievēlētais pontifiks iznāk apustuliski svētīt pilsētu un pasauli — urbi et orbi.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Eimons Dafijs. Svētie un grēcinieki: pāvestu vēsture. No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers. Atēna, 2007; 456 lpp. ISBN 978-9984-34-268-9

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Praksē izvēlas tikai kādu no klātesošajiem kardināliem. Pēdējais pāvests, kurš pirms ievēlēšanas nav bijis kardināls, bija 1513.gadā ievēlētais Leons X (viņš nebija pat priesteris - tikai pēc vēlēšanām viņš tika ordinēts par priesteri, pēc tam - par bīskapu), bet pēdējais pāvests, kurš ievēlēts pašam klāt neesot, bija 1522. gadā ievēlētais Adrians VI.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]