Rutks

Vikipēdijas lapa
Melnais rutks
Raphanus sativus var. niger (L.)
Melnais rutks
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Angiospermae)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaKrustziežu rinda (Brassicales)
DzimtaKrustziežu dzimta (Brassicaceae)
ĢintsPērkones (Raphanus)
SugaRutks (Raphanus sativus)
Sinonīmi
Raphanus sativus L. var. niger DC.
Raphanus sativus subsp. hybernus Alef.
Raphanus raphanistrum subsp. sativus
Melnais rutks Vikikrātuvē

Rutki (Raphanus sativus L.) ir viengadīgi vai divgadīgi krustziežu dzimtas lakstaugi. Plaši izplatīti kultūraugi, reizēm kā dārzbēgļi sastopami arī savvaļā. Dažos avotos minēts, ka rutki ir tīruma pērkones pasuga (Raphanus raphanistrum subsp. sativus), turpretī citi autori uzskata, ka rutki un redīsi ir atsevišķa pērkoņu ģints suga. Kā būtiskas atšķirības tiek minētas ziedu krāsa, augļu un sakņu uzbūve.[1]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rutkiem ir apaļas, ovālas vai iegareni koniskas saknes. No ārpuses tās var būt tumšas (melnajiem jeb ziemas rutkiem), baltas vai iedzeltenas (baltajiem jeb vasaras rutkiem). Zem mizas saknes vidus ir balts.

Pirmajā veģetācijas gadā attīstās paresnināta mietsakne un lapu rozete. Lapas ir plūksnaini dalītas (garums 5—20 cm, platums 3—7 cm), ar gariem kātiem. Pēc pārziemošanas izaug 20—140 cm garš, zarots stublājs. Stublāja un zaru galos veidojas gari ķekari ar baltiem vai violeti sārtiem ziediem. Zied jūnijā, jūlijā. Ja ilgstoši iestājas vēss laiks, kam seko siltāka laika periods, divgadīgie rutki var uzziedēt arī pirmajā dzīves gadā. Auglis ir pākstenis bez izteiktām šķērseniskām iežmaugām, kas raksturīgas tīruma pērkonei. Sēklas — melnas vai tumši brūnas.[1][2]

Izcelsme un izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rutki ir sens kultūraugs. Tos audzēja jau Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romā. Iespējams, ka melnie rutki ir cēlušies no savvaļas sugas Raphanus maritimus un tika kultivēti senajā Mezopotāmijā tagadējā Sīrijas teritorijā.[3] Eiropā tie pirmo reizi minēti 1548. gadā[4] un līdz 20. gadsimta vidum bija izplatīti visā Eiropā un Ziemeļamerikā. Vēlāk parādījās pavasara redīsu šķirnes un rutkus sāka audzēt aizvien mazāk, bet tagad tas atkal kļūst par iecienītu dārzeni.

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izaudzētu nobriedušas, sulīgas saknes, rutkus sēj jūnija beigās, jūlija sākumā, kad dienas kļūst īsākas. Gara diena veicina rutku ziedēšanu. Tā kā augi ir aukstumizturīgi, tos var novākt oktobrī. Rutkiem nepieciešama auglīga, irdena smilšmāla augsne, kas labi uztur mitrumu, ar pH 5,9—6,8. Karstā un sausā laikā saknes kļūst sīvas un kokainas.[5]

Audzēšanas laikā tos apdraud dažādi krustziežu kaitēkļi, piemēram kāpostu laputs un krustziežu zāģlapsene, kas bojā augu lapas. Rutkiem visbīstamākā ir kāpostu agrā muša, kuras kāpuri grauž krustziežu saknes. Tā kā šim kukainim gadā attīstās divas vai pat trīs paaudzes, masveida savairošanās var iznīcināt daudzus augus.[6]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rutku saknes parasti izmanto svaigā veidā. Tās ir bagātas ar sēra savienojumiem, kas piešķir raksturīgo smaržu un pikanto garšu, bet vienlaikus nodrošina baktericīdu un fungicīdu (pretsēnīšu) iedarbību. Rutki veicina gremošanas sulu izdalīšanos un gremošanas procesus, sekmē atkrēpošanu un saaukstēšanās gadījumā palīdz attīrīt bronhus.

Spēcīgās kairinošās ietekmes dēļ rutkus nedrīkst lietot kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, aknu iekaisuma, hroniskas plaušu un sirds mazspējas gadījumā; podagras slimnieki un grūtnieces.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Sugu enciklopēdija '“Latvijas daba'” Skatīts: 05.01.2024.
  2. 2,0 2,1 Rubine H., Eniņa V. Ārstniecības augi. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. 253.-254. lpp. ISBN 9984-36-218-3
  3. Die Geschichte des Rettichs und des Radieschens Skatīts: 05.01.2024.
  4. Aiton, William Townsend (1814). Hortus Kewensis; Or, A Catalogue of the Plants Cultivated in the Royal Botanic Garden at Kew
  5. Rutks - atkal pieprasīts dārzenis. Jauns.lv Publicēts: 06.05.2021. Skatīts: 05.01.2024.
  6. Priedītis A. Kultūraugu kaitēkļi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1996. 180.-192. lpp. ISBN 9984-04-002-X