Sēņošana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sēņotāja grozs ar ēdamām sēnēm

Sēņošana ir savvaļas sēņu augļķermeņu ievākšana, parasti pārtikas vajadzībām. Visbiežāk tā uzskatāma par vaļasprieku, bet reizēm tā ir svarīgs pārtikas avots vai tiek veikta pārdošanai. Retāk sēnes tiek ievāktas aiz zinātniskas, ārstnieciskas vai mākslinieciskas intereses, kā arī halucinogēnas iedarbības radīšanai. Šī nodarbošanās ir īpaši populāra centrālajā un austrumu Eiropā, taču ne mazums entuziastu dzīvo arī pārējā Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā un dažās Āzijas daļās. Latvijā sēņošana ir salīdzinoši masveidīga un dažkārt tiek saukta par latviskās identitātes sastāvdaļu.[1] Latvijā un citur tiek organizētas arī sportiska rakstura sēņošanas sacensības un tūrisma sēņu vērošanas pārgājieni. Reizēm interesi par sēnēm pamodina ekonomiskas grūtības, tā, pilsoņu kara plosītajā Sīrijā agrāk maz pamanāmie sēņotāji aktivizējušies.[2]

Sēnes var vākt visu gadu, tomēr Latvijā parastākais laiks ir no jūlija līdz oktobrim, kad sēņu ir visvairāk. Gada aukstajos mēnešos sastopamas gandrīz tikai uz koksnes augošās sēnes. Par labākajām sēņošanas stundām tiek uzskatīts agrs rīts, kad saules stari krīt šaurākā leņķī pret zemi.[3]

Priežu rudmieses — augstvērtīgas priežu mežu sēnes

Sēņošanas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kailās mietenes — dzīvību apdraudošas sēnes

Pirmie arheologu dati par sēņu lietošanu pārtikā attiecas uz laiku apmēram pirms 13000 gadiem Dienvidamerikā, taču iespējams, cilvēks, tāpat kā citi visēdāji, lietoja uzturā sēnes no sava rašanās brīža. Laiks, kad sēnes sāka nest mājup, nevis ēst uz vietas, nav nosakāms. Droši var runāt par laikiem kopš senās Grieķijas: zināms, ka sengrieķu medicīnas pamatlicējs Hipokrats aprakstījis viņam zināmās sēņu ārstnieciskās īpašības, tā paša laikmeta filozofs un zinātnieks Teofrasts savā "Augu vēsturē" aprakstījis trifeles un dažas citas sēnes.[4] Vēlāk romietis Plīnijs Vecākais veica pirmo sēņu klasifikāciju, iedalot tās ēdamajās un indīgajās. Grieķu ārsts un botāniķis Pedānijs Dioskorīds no Anazarbas I gadsimtā mācīja, ka sēnes kļūst indīgas vides ietekmē un tāpēc jāizvairās sēņot sliktās vietās, pie kurām viņš pieskaitīja arī indīgu augļu kokus un čūsku alu apkaimi.[5] Nopietna sēņu vākšana notika senajā Romā, kur augstu vērtēto cēzaru mušmiri (Amanita caesarea) sēņotāji piegādāja imperatoru galdam. Pompeju izrakumos uz sienām redzami arī sēņu gleznojumi šķīvjos uz galdiem. Ir informācija par to, ka ap šo pašu laiku sēnes lietojuši arī Ķīnā. Tomēr daudzas tautas izvairījās no sēnēm vai lietoja tikai 1—2 sugas, jo bija ļoti grūti un riskanti bez rakstības un sistēmas uzkrāt zināšanas par ēdamajām un indīgajām sugām.

Antīkajam sēņu apzinātas iepazīšanas un vākšanas periodam Vidusjūras reģionā sekoja viduslaiki, kuros pirmskristīgās zināšanas tika nozaudētas, bet visas cepurīšu sēnes uzskatītas par indīgām.[6] Tomēr tās pašas kristietības rezultātā sēņu vākšana ar uzviju atguva savas pozīcijas: daudzie baznīcu noteiktie gavēņi lika to laikā aizvietot gaļu ar citiem produktiem, kuru līdz ar pilsētu un iedzīvotāja skaita augšanu sāka trūkt. Tad atcerējās arī par sēnēm. Ar XVII gadsimtu sākās izpētes un sistematizācijas mēģinājumi, minimālas zināšanas par sēnēm sasniedza plašus iedzīvotāju slāņus, un XIX gadsimta beigās Krievijas impērijā sēņu patēriņš uz cilvēku sasniedza 60 kilogramus gadā, kamēr pašlaik Krievijā tas ir 6 reizes mazāks.[7] Taču vēl XX gadsimta vidū valdīja liela neskaidrība par mazāk pazīstamām sēņu sugām un to ēdamību, tā, ievērojamais vācu mikologs J.Šefers 1944. gadā nomira, saindējies ar tolaik par ēdamām uzskatītajām kailajām mietenēm.[8] 1930. gadā Ļeņingradas Augļu un dārzeņu inspekcija jau pirmapskates laikā izbrāķēja 150 tonnas valsts apcirkņos nonākušās sēņu produkcijas indīgo sēņu piejaukumu un produkcijas bojāšanās dēļ, nākamajā gadā šis skaits jau pārsniedza 200 tonnas.[9]

Ziemeļamerikas kontinentā vietējie iedzīvotāji sēnes bieži uzskatīja nevis par pārtikas, bet gan par apreibināšanās vai ārstniecības līdzekli. Stāvoklis sāka mainīties tikai pēdējos simts gados, kad uz ASV un Kanādu masveidā sāka pārbraukt austrumeiropieši ar savām sēņošanas tradīcijām.[10]

Sēņošanas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sauss priežu sils — sēņotāju visiecienītākais meža tips
Egļu mežs Somijā

Visbiežāk sēņots tiek mežos, tad pļavās un ļoti reti citās vietās. Priekšroka tiek dota viegli caurstaigājamiem un pārskatāmiem mežiem, kā sausiem priežu siliem vai bērzu birztalām. Taču šādās vietās parasti ir arī liela sēņotāju konkurence, kā arī nabadzīgas augsnes. Grūtāk ir staigāt pa mitrākiem mežiem — egļu vēriem, purviem, jauktiem mežiem. Visretāk tiek apmeklēti meži, kas aizauguši ar krūmiem, papardēm un augstu zāli, jo tajos grūti kaut ko ieraudzīt un pārvietoties. Bez tam, daudzas sēņu sugas konkurē ar zāli par ūdens un barības vielu resursiem, un augstā zālē tās velti meklēt. Tomēr arī šādos, parasti lapu koku mežos, aug savas sēņu sugas, kuras parasti ir mazāk pazīstamas sēņotājiem kā skujkoku mežu iemītnieces.

Skaitliski lielākās sēņotāju grupas Latvijā ir gaileņu un baraviku meklētāji, kas lasa tās pārdošanai, un Rīgas "svētdienas sēņotāji", kuri lasa sēnes savām vajadzībām vai savam priekam. Gan vieni, gan otri biežāk izvēlas visumā gaišus skujkoku mežus ar sūnu vai ķērpju zemsedzi, kādu ir daudz Piejūras zemienes smilšainajās augsnēs un Viduslatvijas zemienes ziemeļdaļā. Latvijas ainavu kartēs tādus rajonus norāda kā "smilšaino līdzenumu mežaines", kuru lielākie masīvi atrodami plašā Rīgas un Ventspils apkārtnē, kā arī dienvidos no Daugavas no Aizkraukles līdz Ķegumam, mazāki šādu mežu masīvi atrodami rajonos no Gulbenes līdz Strenčiem, pie Lubānas, Cēsīm, Daugavpils un Skrundas. Arī Rīgas tirgos vairums pārdevēju nosauc šos rajonus par saviem sēņu mežiem.[11][12] Kopumā sausieņu meži, t.i. meži, kuru augšanu netraucē pārmērīgs ūdens daudzums, ir apmēram puse no Latvijas mežiem.[13] Šādos mežos, kur koki ir veselīgāki, labāk aug arī to mikorizas sēnes.

Populārākajās sēņošanas vietās, diemžēl, antropogēnā slodze uz mežu ir tik liela, ka koku veselība pasliktinās, augsnes virskārta tiek nomīdīta un attiecīgi arī sēņu kļūst mazāk. Parasti tas attiecināms uz Pierīgas mežiem un mežiem lielāko pilsētu tuvākajā apkaimē.

Sausākā laikā sēņotāji, sekojot sēnēm, vairāk virzās uz meža mitrākajām vietām, slapjākā — otrādi. Daudzas sēnes izvēlas vietas, kur ir brīvāks un apspīdētāks, kā ceļmalas, mežmalas, nokalnes, taču pārāk saulainā laikā tās izaug nedaudz dziļāk mežā.

Sēņošanas veidi pēc nolūka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bieži šie veidi tiek apvienoti,— tā, sēņotājs var daļu sēņu vākt savai pārtikai, bet daļu — pārdošanai.

Pārtikas sēņošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gailenes un baravikas Parīzes tirgū

Sēņotājs meklē visas tās sugas, ko viņš pazīst kā ēdamas. Atkarībā no apstākļiem tiek ņemtas visas tādas atrastās vai tikai labākās. Tā kā sugu ir daudz (cepurīšu sēņu sugu Latvijā vien zināms vairāk kā 1100), tad jo plašākas sēņotāja zināšanas par sēņu sugām un to augšanas vietām, jo lielākas viņa izredzes ātrāk atgriezties ar pilnu grozu. Sēņotājam nākas uzmanīties, lai nejauši nesajauktu ēdamās sugas ar indīgajām, toties plašais sugu diapazons dod viņam vairāk iespēju. Pašizglītībai šai jomā ir pieejams liels daudzums sēņošanas un gatavošanas rokasgrāmatu, lai gan tās nereti kritiski atšķiras dažādu sugu ēdamības novērtējumos.

Komerciālā sēņošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēņošana XVIII gadsimta sākumā Japānā, Midzuno Tosikata (1893)

Sēņotājs meklē tikai tās sugas, kuras tiek iepirktas uzpirkšanas punktos, vai kuras var pārdot tirgū, vai uz kurām saņēmis speciālu pasūtījumu. Pirmajā grupā Latvijā ir atlikušas gandrīz tikai gailenes, lai gan vēl pirms pusgadsimta bija iespējams nodot uzpircējiem ap 20 sēņu sugu. Tirgū teorētiski var pārdot ļoti daudzas sugas, tomēr praksē runa var iet par 8—10 līdzīgu sugu grupām (kā baravikas, rudmieses utt.). Speciāla pasūtīšana kādiem kulināriem vai citiem pasākumiem Latvijā nav izplatīta.

Sporta sēņošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēņošana kā organizēts sports visā pasaulē ir ļoti vāji attīstīta, tomēr Latvijā ik gadus Latvijas valsts meži organizē sacensības, kurās noteiktā laikā ierādītā meža iecirknī jāsavāc maksimālais noteiktu sugu sēņu daudzums un jāatrod marķētā sēne.[14] Savukārt Pasaules Dabas Fonds rīko ikgadējus nakts sēņošanas čempionātus, kuriem gan ir vairāk izklaidējošs kā sportisks raksturs.[15] Tāpat ikgadējus nakts sēņošanas festivālus rīko Kārsavas novadā.[16] Savus sēņošanas čempionātus rīkojuši arī Alūksnes, Ķeguma, Ķekavas un Pļaviņu novados.[17][18][19][20] Neoficiālas sēņošanas sacensības var organizēt arī šaurā lokā kolektīva veselības uzlabošanai.[21]

Tūrisma sēņošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādos Zemes nostūros notiek ikgadēji sēņu festivāli, daļa no kuriem ir sēņu audzētāju reklāma, taču ir arī savvaļas sēnēm veltītie, kuru programma ietver sēņošanu. Piemēram, ASV Oregonas štata parks sava festivāla ietvaros piedāvā bezmaksas lekcijas un sēņošanas gājienus ar speciālistu, līdzīga programma ir Sēņu svētkos Aļaskā.[22][23] Ir arī speciāli pavasara festivāli lāčpurnu sezonas atklāšanai.[24] Latvijā ir speciāli tūrisma piedāvājumi sēņu vērošanai, piemēram, Gaujas nacionālajā parkā un Vaiņodes novadā.[25][26]

Sēņošana ir arī pasaules kulinārā tūrisma industrijas sastāvdaļa un viesiem gan ārzemēs, gan Latvijā tiek piedāvātas sēņošanas tūres.[27][28][29] Tomēr 2016. gada aptaujas dati parādīja, ka no Latvijā piedāvātajiem 10 kulinārā tūrisma novirzieniem sēņošana Latviju apmeklējošo tūristu acīs ieņem pēdējo vietu, pārliecinoši atpaliekot ne tikai no latviešu tradicionālās virtuves vai alus baudīšanas tūrēm, bet pat no ogošanas.[30]

Ārstnieciskā sēņošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskaitot paša sēņošanas procesa pozitīvos efektus veselībai, šeit runa ir par to sēņu sugu ievākšanu, kuras tiek uzskatītas par ārstējošām. Pazīstamākā no tām ir melnā spulgpiepe — čaga, ko ārsti iesaka imūnsistēmas stiprināšanai.[31] Medicīnā tiek lietotas arī lakas plakanpiepe un daivainā čemurene, taču tās pie mums retuma dēļ atrodas apdraudēto sugu sarakstā.

Halucinogēnā sēņošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smailās kailgalves Psilocybe semilanceata

Latvijā ir diezgan grūti salasīt iedarbīgu porciju halucinogēno sēņu. Parasta interesenta mēģinājums sameklēt maziņās smailās kailgalves visdrīzāk novedīs pie kāda desmita līdzīgu sugu komplekta, kurā būs iekļuvušas dažas stipri indīgas sēnes, kā Conocybe filaris un vairākas ķivereņu (Galerina) ģints sugas. Tās nezinātāja acīm praktiski nav atšķiramas no kailgalvēm un nereti aug tieši blakus tām.[32] No otras puses, parasts interesents arī īsti neatšķir saindēšanos no psihotropiem efektiem un abos gadījumos paliks apmierināts, ja vien izdzīvos.

Halucinogēnās sēnes Latvijā ar likumu atbilstoši 1961. gada 30. marta Vienotajai konvencijai par narkotiskajām vielām ir iekļautas starp īpaši bīstamajām I saraksta narkotikām, kopā ar marihuānu, hašišu, heroīnu, opiju un daudziem citiem dabiskiem un mākslīgiem produktiem..[33] Attiecīgi to ievākšana, uzglabāšana, tirdzniecība un lietošana ir nelikumīgas.

Var arī apzināti lietot saindēšanās efektu, kā ar alkoholu: aļņi un vāveres ēd sarkanās mušmires, vikingi — berserki saskaņā ar izplatītu teoriju pirms kaujas lietoja šīs mušmires, lai niknāk cīnītos (sāgas nav saglabājušas nostāstus par to, vai viņi kaujas laikā redzēja halucinācijas, bet spriežot pēc berserka Egila Skallagrimsona poēzijas un dzīvesstāsta, raksturu šāds dzīvesveids ietekmē nelabvēlīgi),[34] taču sarkano mušmiru lietošana ir bīstama saindēšanās blakusefektu dēļ. Bez tam, sarkano mušmiru saindēšanās klīniskā aina vismaz mūsdienās neuzrāda nekādu niknuma pieaugumu.[35][36] Šī pati blakusefektu problēma attiecas arī uz visām citām ne nāvīgi indīgajām sēnēm, toties to lietošana — atšķirībā no halucinogēnajām — vēl nav aizliegta.

Zinātniskā sēņošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēņu izstāde Sietlā, ASV

Vārda plašākā nozīmē ar to nodarbojas katrs, kurš, atradis nepazīstamu sēni, nes to mājās sugas noteikšanai. Tomēr reizēm mikologi vai viņiem draudzīgie entuziasti dodas uz mežu speciāli meklēt jaunas sēņu sugas vai atrast jaunu informāciju par jau zināmajām.[37] Šajā gadījumā liela nozīme ir fotogrāfijām un pierakstiem par atrasto sēņu augšanas apstākļiem (laika apstākļi, augsne, tuvējie koki un cita flora) un vietu, lai retās sēnes būtu atrodamas otrreiz ar mazākām grūtībām. Bez tam, zinātniskais stils pievērš lielu uzmanību sēnēm, kuras nav derīgas pārtikā un bieži neatgādina sēnes pēc izskata. Reizēm tiek veikti arī izziņas pārgājieni, kuros tūrisms tiek apvienots ar izglītojošo un zinātnisko funkciju.[38] Arī šāda sēņošana bieži ir orientēta uz sugām, kas nav derīgas pārtikai.[39]

Līdz XXI gadsimtam sēnes bieži ievāca žāvēšanai herbārijam gan skolu nodarbībām, gan muzeju un zinātnieku vajadzībām.[40] Mūsdienu tehnoloģijas stipri sašaurinājušas šo sfēru.

Viens no šādas sēņošanas paveidiem ir sēņu vākšana sēņu izstādēm, kādas Latvijā notiek rudeņos. Latvijas Dabas muzejs tādas rīko kopš 1952. gada.[41][42]

Mākslinieciskā sēņošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēņu ģimenes fotogrāfija

Pirmām kārtām ar to saprotama sēņu fotografēšana, taču ir arī citas iespējas — reizēm sēnes tiek nestas mājup interjera izdaiļošanai (tas biežāk attiecas uz ar ilgāku mūžu apveltītajām uz koksnes augošajām sēnēm, bet ne tikai — arī, piemēram, samtainā mietene reizēm kalpo šādam mērķim). Daļēji pie šīs pašas sfēras pieder arī sēņu (īpaši Šveinica filcenes) ievākšana krāsvielu ieguvei, jo no komerciālā viedokļa mūsdienās šis process kļuvis maz efektīvs.

Sēņošanas metodes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neatkarīgi no tā, vai sēņots tiek mežā, pļavā, pilsētas zālienā, alā, koku galotnēs vai zem ūdens (varianti nosaukti pēc sastopamības biežuma), galvenais princips ir paņemt sēnes augļķermeni un vai nu nogriezt to zemes līmenī, vai uzmanīgi ar pagriezienu izcelt no zemes. Abi varianti ir pieņemami, bet pirmais neprasa tādu akurātumu. Literatūrā bieži sastopamie pretrunīgie apgalvojumi, ka viens vai otrs paņēmiens esot sēņotnei kaitīgs un lietojams attiecīgi tikai pretējais, ne ar ko nav pierādīti un uzskatāmi par strīdu strīdēšanās pēc. Pušu argumenti un pretargumenti:

  • Nogriešana atstāj daļu sēnes kātiņa sapūt, un tas noindē sēņotni.

— Vairums sēņu tā arī paliek nenogrieztas un sapūst, kur augušas, pilnībā. Nekāda sēņotnes saindēšanās pie tam nenotiek.

  • Izraušana izrauj kopā ar kātiņu sēņotnes gabalu, kas to traumē līdz iznīkšanai.

— Pie uzmanīgas izņemšanas no sēņotnes tiek norauti tikai gala savienojumi, kuri vienalga tiek upurēti, sēnes augļķermenim sapūstot.

Pēc 29 gadus ilga eksperimenta Šveices zinātnieki 2006. gadā paziņoja, ka nav novērojuši nekādu starpību starp abiem paņēmieniem ietekmē uz sēņotni un sēņu augšanu, kas pieklusināja strīdu vismaz Rietumu zemēs.[43]

Mūsdienās reizēm tiek ieteikts lietot abus paņēmienus pēc situācijas, izgriežot ar roku tās sēnes, kuru kātiņš ir sekli zemē vai kurām identifikācijai jāapskata kātiņa apakšgals (pēdējais attiecas g.k. uz sēnēm, ko var sajaukt ar mušmirēm) un pēc tam nosedzot radušos caurumu ar zemi vai sūnām, bet ar nazi griežot tās sēnes, kuru kātiņš ir dziļi zemē. Jebkurā gadījumā svarīgākais ir neatstāt pēc sevis izvandītu zemsedzi, lai sēņotne neciestu no izžūšanas.

Pēc sēnes paņemšanas to, sākot ar kātiņu, apskata un attīra no "tārpiem" (kukaiņu kāpuriem), ja tādi vai to aliņas sēnē ir redzami. Aliņās sastopami kāpuru ekskrementi, tādēļ reizēm lietotais paņēmiens ņemt arī tārpainas sēnes un mājās izdzīt kāpurus ar sālsūdeni vai nobeigt tos ar vārīšanu netiek ieteikts. Kāpuri reizēm sastopami tikai sēnes kātiņā, šādā situācijā kātiņa bojātais iecirknis tiek nogriezts līdz veselās vietas sasniegšanai.[44] Tomēr jāatceras, ka vēl neattīstījušās kāpuru oliņas parasti ir arī tajās sēnēs, kur vēl nav kāpuru, un kamēr sēnes nokļūs līdz pirmapstrādei mājās, kāpuri var paspēt izšķilties. Gliemežu iegrauzumiem sēnēs nevēlamu blakusefektu nav un tos sēņotājs var ignorēt vai izgriezt pēc saviem ieskatiem. Bieži pirms likšanas grozā sēnes notīra ne tikai no pielipušajām zemsedzes daļām, bet arī no gļotainās aizsargplēves, ja tāda ir (īpaši zeltkātēm). Vecākām stobriņu sēnēm tiek noņemts stobriņu slānis.

Ja grozā trūkst vietas, var tajā likt kātiņus un cepurītes atsevišķi, bet ir nevēlami sajaukt dažādi gatavojamu sēņu kātiņus identifikācijas grūtību dēļ. Bez tam, šādi sēnes būs stiprāk saspiestas un tāpēc tās vēl vairāk jāsteidzas nogādāt uz apstrādi vai ledusskapi.

Specifisks sēņošanas paveids ir pazemē augošo trifeļu vākšana, kas tiek veikta ar speciāli apmācītu dzīvnieku — cūku vai suņu — palīdzību pēc ožas.[45]

Sēņotāja ekipējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reizēm sēņotājam nākas silti saģērbties. Japāna, Hirosimas apkaime.
Krievijas cara Nikolaja II meitas, sēņojot Somijā 1913. gadā.

Sēņotājam līdzi vajadzīgs:

  • apģērbs, kas piemērots mainīgiem laika apstākļiem, kas pasargā no lidojošiem asinssūcējiem kukaiņiem un uz kura viegli saskatīt iespējamās ērces;
  • gumijas zābaki;
  • nazis;
  • grozs;
  • mobilais tālrunis ar vietas noteikšanas funkciju;
  • saldumi spēku izsīkuma gadījumam;
  • dodoties uz nepazīstamu vietu — papīra karte;
  • ja nav pārliecības par veselību — zāles.[46][47]

Sēņotāja riski[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vākšanas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Biedējošā iespēja tikt čūskas sadzeltam praksē ir neliela, bez tam, mūsdienās odzes kodums Latvijā vairs nav uzskatāms par nāvējošu. Daudz lielāks ir risks stāties konfliktā ar kādu agresīvu instinktu pārmāktu zvēru vai cilvēku. Vislielākos riskus rada pusklaiņojoši suņi uz ceļiem un slimības pārnēsājošas ērces. Vēl jārēķinās arī ar iespēju zaudēt samaņu karstā laikā. Citas veselības problēmas var atrisināt ar tālruņa palīdzību, tādēļ vienmēr jābūt drošam, ka baterijas tajā pietiks līdz apdzīvotas vietas sasniegšanai. Negaidītas problēmas var rasties cilvēkiem ar alerģiju uz lapseņu indi, un tiem nevajadzētu doties mežā vieniem un attālu no ceļiem.

Vācot sēnes svešā zemē, jārēķinās ar to, ka tur var izrādīties kāds ierastas sēnes indīgs dubultnieks, jeb vai pati sēņu suga, kas Latvijā satur nenozīmīgu toksīnu daudzumu, citā reģionā un klimatā var izrādīties bīstami indīga. Pirms ēšanas jāizpēta kaut viens vietējais sēņu noteicējs.

Iespējams nejauši iegadīties rajonā, kur notiek medības vai militārās mācības. Sadzirdot mežā šāvienus, jāturas no tiem tālāk. Tiem, kuri apzināti dodas sēņot uz šādām vietām, vienmēr tur jāvalkā koša atstarojošā veste un jābūt gataviem klausīt rīkojumiem.

Ēdot sēnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā mušmire. Nāvīgi indīga.
Baltā mušmire. Nāvīgi indīga.
Parastā bisīte pavasarī. Indīga.

Pirmais, bet nebūt ne galvenais risks, ēdot sēnes, ir tīši vai netīši apēst kādu indīgu sugu. Parasti bīstami indīgās sēnes tomēr tiek atsijātas savākšanas un sagatavošanas laikā, un Latvijā ir ļoti maz sugu, kuras praktiski ievācamos daudzumos ir letāli indīgas. Šīs sugas ir vienkārši jāzina un pilnīgi droši jāatpazīst. Divas nāvējošākās sugas, kur pat ar vienu sēni pietiek, lai noindētu vienu vai vairākus cilvēkus, ir zaļā mušmire un baltā mušmire. Vājāk indīgās sēnes, kuras nav padarāmas ēdamas ar kulināru apstrādi, protams, nav jāēd, bet par nejaušu vienas šādas sēnes iekļūšanu ēdienā nāksies samaksāt daudz zemāku cenu.

Nopietnas problēmas var rasties, ja cilvēkam uz kādu sēņu sugu ir alerģija, īpaši, ja par iepriekš to nav zināms. Tāpat saindēšanās pakāpe atkarīga no organisma izturības un blakusslimībām.[48] Tā kā tas bieži ir neprognozējami, tad ļoti vēlams ievērot dažus noteikumus, kuri attiecas arī uz veikalos pērkamajām kultivētajām sēnēm:

a) pirmoreiz ēdot kādu pat citu pārbaudītu sēņu sugu, apēst nelielu daudzumu un dažas stundas nogaidīt reakciju;
b) vienmēr virtuvē atstāt vismaz pāris šīs sugas sēnes neskartā veidā, lai atvieglotu darbu mediķiem, kuri varēs noskaidrot, kas tieši kļuvis par problēmas cēloni;
c) pirmoreiz ēdot kādu sēņu sugu, par kuras ēdamību nav pietiekamas pārliecības, apēst nelielu daudzumu un dažas dienas nogaidīt reakciju.

Pēdējais punkts ir tiešā pretrunā ar biežo ieteikumu sēnes, par kurām nav pārliecības, vispār neņemt un neēst, taču diemžēl, pretrunīgas informācijas apstākļos reizēm nākas šo jautājumu izšķirt pašiem. Daudzas sēnes, kuras Latvijā pastāvīgi lieto pārtikā, daļa sēņu noteicēju vai zinātnisko avotu atzīst par neēdamām vai indes saturošām. Un ja ar reti sastopamām sēnēm šis jautājums izšķirams viegli, tad no tādām populārām, bet pēc dažiem avotiem bīstamām sēnēm kā alksnenes,[49] smiltenes[50] vai cūcenes, var izvairīties vai arī vadīties no praktiskās pieredzes. Viens no papildu drošības līdzekļiem ir sēnes novārīt un noliet ūdeni, dažām sugām — vairākkārtīgi. Ja nav vairāku pārbaudes avotu par kādu mazpazīstamu sēņu sugu, tad to ēst nedrīkst. Mīti par to, ka iespējams noteikt sēnes indīgumu ar kaut kādām blakus pazīmēm, kā sudraba nomelnēšanu, sīpola reakciju, sēņu kāpuru klātbūtni, garšu utt., ir un paliek tikai mīti. Neviena no šādām pazīmēm nav patiesa vienlaikus visām indīgajām sēnēm un visas dod nepareizus signālus arī attiecībā uz daudzām ēdamajām.[51] Aizstāt sēņu sugu pazīšanu nevar nekas.

Reālu draudu veselībai rada sēnes, kuru kaitīgās vielas netiek izvadītas no organisma, bet akumulējas tajā, līdz sasniedz kritisko robežu, kura dažādiem cilvēkiem daudzkārtīgi atšķiras. Īpaši ar to izceļas parastā bisīte un kailā mietene. Lai gan bieži izskan pārliecība, ka tās vajag tikai pareizi sagatavot, pie pavājinātas imunitātes nekāda sagatavošana nepalīdz. Pagājušā gadsimta vidū, kad teorija par bisīšu pareizu sagatavošanu bija populāra arī literatūrā, ap 40% saindēšanās gadījumu ar sēnēm PSRS notika maijā, kad praktiski tikai ar tām arī varēja saindēties.[52] Kopā no reģistrētajiem saindēšanās gadījumiem 45% bija ar bisītēm. Neviena cita indīgo sēņu suga ne tuvu neradīja tik biežu saindēšanos.

Biežāk kā ar vienmēr indīgajām sēņu sugām cilvēki saindējas ar sēnēm, kas nepareizi sagatavotas vai sabojājušās,[53] vai arī augušas ķīmiski piemēslotās vietās. Jāzina, ka sēnes ātri bojājas, īpaši saspiestas un siltumā (tāpēc sēņojot iesaka lietot platus grozus, nevis spaiņus vai, kas vēl ļaunāk, plēves maisiņus), stipri uzkrāj no augsnes kaitīgas vielas — no dzīvsudraba līdz radioaktīvajiem izotopiem un ļoti daudzas satur sīvu šķidrumu vai nelielu toksīnu daudzumu, ko bieži var izšķīdināt ūdenī vai iznīcināt ar termisku apstrādi. Tāpēc drošības pasākumi iekļauj:

a) Nesēņot ēšanai pie dzīvām šosejām un pilsētās, gudrona dīķu un citu izgāztuvju rajonos; arī ķīmiski apsmidzināti stādījumi ir bīstami;
b) Censties savāktās sēnes pēc iespējas ātrāk nogādāt līdz to termiskai apstrādei (cepšanai, vārīšanai utt.);
c) Visas lapiņu sēnes, par ko avotos nav norādīts pretēji, pirms ēšanas vajag novārīt;
d) Neviena sēne pasaulē nav tik indīga, lai būtu bīstami viņu pagaršot un izspļaut. Garša un smarža ir svarīgi faktori ne tikai sugas noteikšanai, bet vēl tās bieži mainās, kad sēne kļūst par vecu lietošanai, un tas pie manāmas vajadzības ir jāpārbauda.

Ekoloģiskās problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Černobiļas AES katastrofas gandrīz visā Eiropā sāka pētīt, cik radioaktīvas kļuvušas sēnes, un rezultāti bija pretrunīgi. Mūsdienās šī problēma joprojām ir svarīga smagāk cietušajiem Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas reģioniem, taču citur tas vairs nav aktuāli. Tā, čehu pētnieki konstatējuši, ka sēņu uzkrājamais cēzijs-137 tajās ir devās, kuras var būt bīstamas tikai, ik dienas apēdot pa 10 kg sēņu. Čehi vidēji uz cilvēku patērē 2-2,5 kg sēņu gadā, kas ir tikai 0,15% no tās dozas, ko cilvēks uzkrāj dabīgā veidā.[54] Latvijas teritoriju Černobiļas piesārņojums būtiski nav skāris.[55]

Ekoloģiskais piesārņojums bieži ir ilglaicīgs. Čehijā dienvidos no Prāgas, Pršibramas apkārtnē, vairākus gadsimtus atradās sudraba un rūdu raktuves. Mūsdienās viss tas tiek darīts videi saudzīgā veidā, bet iepriekšējais piesārņojums skāris ap 100 km2 un lēš, ka vēl gadsimtiem ilgi šī teritorija nebūs piemērota pārtikas ieguvei.[56]

Latvijas piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu saraksts, kuru uztur Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, 2019. gada martā iekļāva 3578 objektus. Vairums no tiem atrodas pilsētās, sēņotājiem svarīgākie grunts piesārņojumi parasti saistīti ar esošajiem un bijušajiem degvielas uzglabāšanas objektiem un izgāztuvēm.[57]

Sēņu noteikšana un novērtēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenbrūnā apšubeka
Brīdinājums Austrālijā neēst zaļās mušmires.

Pēdējos gadu desmitos starp sēņotājiem pamanāma tendence ignorēt sēņu mūsdienīgos zinātniskos nosaukumus, klasifikāciju un ēdamības novērtējumus, tās vietā lietojot pirms pusgadsimta pieņemtos nosaukumus. Tam par cēloni ir pārāk radikālās klasifikācijas pārmaiņas un nosaukumu pielāgošanās tām. Lai gan pašreizējā klasifikācija, kas balstīta uz ģenētiskajiem pētījumiem, ir daudz precīzāka, tā nav praktiski lietojama sēņu noteikšanai lauka apstākļos un nav nepieciešama sēņu kulinārijā. Bez tam, ne mazums sēņu sugu tikušas izsludinātas par iespējami kaitīgām veselībai bez kādiem pierādījumiem pēc viena zinātnieka paziņojuma, tāpat kā tas pēdējā pusgadsimta laikā tika izdarīts ar daudziem citiem pārtikas produktiem. Bieži šādi paziņojumi (piemēram, par apšubekām)[58] tiek ignorēti, taču reizēm tiem izdodas iekļūt sēņu noteicējos. Tā kā grāmatu vai to daļas viedoklis par sēņu ēdamību tādos gadījumos nesaskan ar praksi, tad sēņotājiem nākas izvēlēties, kuru no diviem ignorēt. Kompromisa variantā bieži tiek rakstīts, ka kādam kaut kur no populāras ēdamas sēnes palicis slikti un tādēļ tā nav ieteicama.

Vienlaikus notiek arī pretējais: tā, mikologi atteikušies no kādreizējiem apgalvojumiem, ka no sarkanās mušmires var nomirt, un daži jau publicē gatavošanas receptes.[59] Bālo mušmiri, kuru savulaik sēņu noteicēji sauca par vienu no mūsu indīgākajām sēnēm (un daži avoti to pēc inerces atkārto vēl tagad),[60] tagad viņi uzskata par veselībai nekaitīgu.[61] Parastajai bisītei savulaik tika izdomāta speciāla inde — helvelskābe, kura, kā vēlāk tika atzīts, neeksistē.[62] Šādas pārmaiņas arī rada zināmu neuzticību speciālistu viedokļiem. Parasti gan speciālistu kļūdas rodas no pārbaudāmu medicīnisku pētījumu trūkuma šai sfērā.

Praktiski visi latviski pieejamie sēņu noteicēji vadās no pagājušā gadsimta principa, proti, sēni apraksta pēc fenotipa un ierindo to attiecīgā grupā pēc izskata, nevis pēc gēnu sekvences. Tas ļauj kaut cik sistematizēt meklējumus, jo parasts sēņotājs mežā un pat mājās šo gēnu izkārtojumu nepēta. Protams, vizuālais izskats var maldināt. Tas ir iemesls, kādēļ sēņu noteikšanā bīstami vadīties tikai no attēla tālrunī — kā norāda mikoloģe I. Daniele, nopietns speciālists vairīsies spriest par sēni pēc viena attēla...[63]

Jāievēro, ka sēņu noteicēji neapraksta ekstrēmus gadījumus. Slapjā laikā vai vietā sēne var izaugt krietni lielāka, kā tajos norādīts. Saulē cepurīte var stipri izbalot. Sausumā vai aukstumā veca sēne var izskatīties kā svaiga. Sēne, kas sākot augt augustā, neparastos laika apstākļos var parādīties maijā. Šādās reizēs pareizi noteikt sēni ļauj tikai pieredze.

Sēņotāji, kuri vēlas palielināt savas zināšanas, bieži ņem uz mājām nepazīstamas sēnes, lai tās identificētu. Šādos gadījumos tās jāatdala no pazīstamajām sēnēm, lai nejauši šo sēņu gabaliņi nepiejaucas tām, par ko ir drošība. Atsevišķa maisiņa trūkuma apstākļos ietīšanai var lietot papīra salveti.[64]

Sēņotāja ētika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēks vienmēr ir riska faktors mežam, un šo risku jācenšas mazināt. Sēņotājam nav jākurina ugunskurs, ja vien viņš nepaliek mežā uz nakti, un tad tas jādara drošā veidā pēc tūristu noteikumiem. Sēņotājam nav jākliedz mežā vai jāskandina tajā mūzika, biedējot meža iemītniekus un traucējot citiem sēņotājiem. Sēņotājam jāievēro citu sēņotāju privātā telpa, kas mežā ir daudz plašāka nekā pilsētā.

Dažas acīmredzami neētiskas izdarības ir arī neefektīvas. Spārdīt kādas sēnes, piemēram, nozīmē palīdzēt tām izplatīties, jo sporas pielīp pie zābakiem un tā dabū paceļot pa pasauli.[65] Reizēm tiek ieteikta "pozitīvā diskriminācija", t.i. kādu sugu īpašs atbalsts. Tā, atrodot tārpainu izaugušu baraviku, tās cepurīti ar stobriņiem uz leju ieteicams nevis nomest, bet uzspraust uz kāda zara — tas palīdzēs vēja iznēsājamām sporām izplatīties lielākā attālumā.

Jo mazāk pēc sēņotāja mežā paliek uzreiz redzamu pēdu, jo viņš uzskatāms par prasmīgāku. Tas attiecas ne tikai uz plastmasas maisiņiem, bet arī uz zemsedzes bojājumiem, izmētātiem "tārpainu" sēņu gabaliņiem utt.

Sēņotāju rokasgrāmatas bieži iesaka lasīt tikai jaunas sēnes, jo tām ir augstāka uzturvērtība.[66] Tomēr "jauna" nav sinonīms vārdam "sīka" un pavisam mazu, neizaugušu sēņu vākšana ētiski ne ar ko neatšķiras no analoģiskas darbības medībās un makšķerēšanā, kurās tas ir aizliegts arī formāli. Arī dažās valstīs, piemēram, Itālijā, ir aizliegts lasīt neizaugušas sēnes.

Sēņošanas ierobežojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ne tikai aizliegts, bet arī neklājas sēņot dabas rezervātos. Postu nodara nevis pati sēņu vākšana, bet mežu izbradāšana un dzīvnieku traucēšana. Tāpat neklājas sēņot pie svešām mājām, lai arī tur parasti nav formāla aizlieguma. Privāto mežu īpašnieki reizēm aizliedz savos mežos sēņošanu, taču parasti tas saistās ar ugunsgrēka un piemēslošanas risku un bieži ir sarunājams. Latvijā vispār sēņotāji ir pieraduši pie lielas brīvības un apkārtējo sapratnes, taču jārēķinās, ka citās — biezāk apdzīvotās zemēs aizliegumu var būt vairāk. Piemēram, Kanādas Britu Kolumbijas provincē aizliegts vākt sēnes parkos, atpūtas zonās un uz privātas vai valsts izīrētas zemes, ieskaitot privātos un īrētos meža gabalus. Nīderlandē sēņošana aizliegta vispār,[67] Itālijā priekš tās jāpērk speciāla licence un jāizpilda daudzi ierobežojumi, kamēr Vācijā Mikoloģijas biedrība piedāvā simtiem brīvprātīgo palīdzību savākto sēņu noteikšanā,[68] un Norvēģijā šāda eksperta palīdzība ir obligāta.[69] Francijā bez speciālas atļaujas tiek faktiski atļauta sēņošana valsts mežos ar grozu tikai līdz 5 litriem, kamēr par grozu virs 10 litriem draud 3 gadu cietumsods vai 45 000 eiro liels sods.[70]

Latvijā retās sēņu sugas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, un to vākšana ir aizliegta. Faktiskas kontroles tam nav, sēņotāji šīs sugas arī nemeklē un neatšķir un var ievākt tikai aiz pārpratuma.

Sēņošana kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēņošana: F.Kostrovska ilustrācija "Panam Tadeušam".

Ādams Mickēvičs savas poēmas "Pans Tadeušs" trešajā grāmatā apraksta gan sēņotājus, gan viņu vāktās sēnes, īpaši uzslavēdams rudmieses, pieminēdams baravikas, kuras Lietuvas tautasdziesma saucot par pulkvežiem sēņu karaspēkā, gailenes, kā arī mazāk populāras un indīgas sugas.[71][72] Latviešu kultūrā sēņošana tiek pieminēta daudzkārtīgi, tā izmantota V.Bokalovas-Ramānes īsfilmā un teātra uzvedumos pēc V.Belševicas stāsta "Tās dullās Paulīnes dēļ", un notikuši sēņošanas "Dullās Paulīnes čempionāti" Spārē.[73] Vairākās Baltijas spēlfilmās nosaukumā pieminētā sēņošana tiek izmantota sižetam, tā, I.Tontegodes spēlfilmā "Sēņotāji" situācijas laušanai tiek izmantota halucinogēno sēņu lasīšana un lietošana. Arī Igaunijā 2012. gadā T. Husars uzņēmis politiskās satīras filmu "Sēņošana".[74]

Japānā pirmais zināmais rengas (vēlākās haiku) stila dzejolis, kas uzrakstīts VII gadsimtā un iekļauts tālaika dzejas antoloģijā "Manjosu", piemin sēnes.[75]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Iespējams sēņu sprādziens
  2. Сирийцы спасаются от голода с помощью грибов
  3. Delfi: Ejam bekot jeb šis un tas par sēņošanu
  4. Теофраст. Исследование о растениях. — Л., 1951. DJVU fails.
  5. Book Four: Roots — De Materia Medica of Dioscorides 4-83, 635. lpp.
  6. Т. Ильина. — Грибное богатство. Все, что нужно знать начинающему грибнику. ISBN 978-5-699-80458-0
  7. Грибная поляна: интервью с микологом Михаилом Вишневским.
  8. Beuchat, Larry R. (1987). Food and Beverage Mycology. New York: Springer. p. 394. ISBN 978-0-442-21084-7.
  9. Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 20. lpp.
  10. Mushrooming throughout our history
  11. Latvijas ainavu karte — JPG fails
  12. Uzpircēju cīņas: ogu un sēņu lasītāji kļuvuši slinkāki
  13. LVM rokasgrāmata mežu tipu noteikšanai
  14. Sēņu laikā — sēņošanas čempionāts
  15. Notiks 10. nakts sēņošanas čempionāts
  16. Nakts sēņošana Kārsavas novadā aicina jau septīto gadu
  17. Ilzenē sacenšas sēņošanā
  18. Ķeguma novada sēņošanas čempionāts Tomē
  19. Ķekavas novada čempionāts sēņošanā
  20. “Pļaviņu pļāvēji” un 5. novada sēņošanas čempionāts
  21. Viltīgā sēņošana — kā izvilināt bērnus no mājas
  22. Wild Mushroom Hikes — Park Ranger Dane Osis
  23. 2018 Girdwood Fungus Fair Schedule
  24. National Morel Mushroom Festival
  25. Sēņu vērošana GNP
  26. Sēņu vērošana Vaiņodes novadā
  27. Mushroom tour in the Carpathians
  28. Трюфельные туры в Болгарию
  29. Kurzemes un Zemgales sēņu tūre
  30. A. Grīnberga — Ārvalstu tūristu pieredze Rīgas kulinārā mantojuma izmantošanā
  31. Kam noder melnā bērzu piepe — čaga.
  32. I. Dāniele, “Sēnes Latvijā”, Zvaigzne ABC, 63. lpp. ISBN 978-9984-37-915-9.
  33. Likuma "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību" 2.pielikums
  34. Сага об Эгиле
  35. В.Солоухин, "Третья охота", Москва, «Современник», 1986
  36. Правда ли, что берсерки — живое оружие — ели мухоморы перед боем?
  37. В горах Кавказа с микологами
  38. Sēņu un gļotsēņu izziņas pārgājiens Seldžu ozolu audzē
  39. Vides vēstis: J. Kluša, Neparastā sēņošana
  40. Л.Гарибова, И.Сидорова, “Грибы”, Москва, 1997., 86.-93. lpp., ISBN 5-87-484-046-X.
  41. И.Дудка, С.Вассер, “Грибы — справочник миколога и грибника”, Киев, Наукова думка, 1987., 359.-363. lpp.
  42. Музей природы Латвийской ССР, “Грибы. Каталог выставки”, Avots, 1988., 60. lpp.
  43. Egli, S.; Ayer, F., (2006). Pilzsammeln schadet den Pilzen nicht — ein Diskussionsbeitrag. Schweizerische Zeitschrift für Pilzkunde, 84 (2).
  44. A. Balodis, “Sēņotāja rokasgrāmata”, Avots, 1980., 121. lpp.
  45. Л.Гарибова, “В царстве грибов”, Москва, Лесная промышленность, 1981., 103-104. lpp.
  46. T. Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998., 22. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  47. Glābēji iesaka sēņotājiem ņemt līdzi tālruņus un kādu saldumu
  48. Mušmires — gan indīgas, gan ēdamas!
  49. Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 72. lpp. ISBN 9984-37-648-6.: Parasto alksneni uzskata par indīgu sīvuma dēļ
  50. Tricholoma equestre poisoning
  51. Bekas, mušmires un pārpratumi
  52. Орлов Н.И. -'Съедобные и ядовитые грибы' — Москва:МЕДГИЗ, 1953
  53. Pilzberatung: galvenais saindēšanās iemesls ir vecas sēnes
  54. Houby? Pozor na radioaktivitu
  55. Radiācijas drošība Latvijā.
  56. Pozor na houby z Brd. Jsou plné olova, varuje vědec
  57. LVĢMC piesārņoto vietu karte
  58. Dzīvsudraba koncentrācija dzeltenbrūnajā apšubekā un patērētāju iespēja to uzņemt ar pārtiku
  59. A Study of Cultural Bias in Field Guide Determinations of Mushroom Edibility Using the Iconic Mushroom, Amanita muscaria, as an Example
  60. uzmanīsimies no mušmirēm!
  61. Fungi.lv — Bālā mušmire
  62. E. Vimba, “Sēnes ir visur”, LU, 2015., 42. lpp., ISBN 978-9984-45-943-1.
  63. Īsa pamācība sēņu noteikšanā (iesācējiem)
  64. Ищем грибы!
  65. Ēšanai, vērošanai, fotografēšanai...
  66. R. Cinovskis, A. Šablis, “Padomi sēņotājiem”, Liesma, 1966., 92. lpp.
  67. Bußgeld für Pilzsammler
  68. Pilzsachverständige finden — Vācijas sēņu brīvprātīgo ekspertu karte
  69. Sēņošanas nacionālās īpatnības
  70. Office National des Foréts: Cueillettes de champignons : oui, mais avec modération!
  71. Poznaj grzyby — unikniesz zatrucia
  72. Wikisource: Pan Tadeusz (wyd. 1921)/Księga trzecia: Umizgi
  73. Dullā Paulīne aicina uz ceturto sēņošanas čempionātu Spārē
  74. Estonia sends Toomas Hussar’s debut film Mushrooming to Oscars 2013 (Video)
  75. Digging into the World of Mushrooms